Labrīt, biedri, sākam pārraidi! Novembrī jubileju svin Latvijas Televīzija 2
Varam lepoties, ka Latvija ir pirmā no Baltijas valstīm, kurā izveidoja televīziju. No melnbaltās tā kļuvusi par krāsu attēla pārraidītāju un novembrī svinēs savas pastāvēšanas 65 gadus. Lai gan padomju laikā Latvijas televīzijas saturs bija ideoloģiski ierobežots, tam bija jāatbilst sociālistiskā reālisma normām, jācildina sociālisma celtniecība, darba cilvēks, komunistiskā partija, tomēr daudziem tā bija iecienīts ziņu avots, īpaši raidījums “Panorāma”. Galu galā taču citas televīzijas Latvijā toreiz nebija. Šajā rakstā – par to, kāda tā bija, un par cilvēkiem, kas to veidoja.
Pie melnbaltā ekrāna
Atceros savu pamatskolas laiku, sešdesmitos gadus, kad, dzīvojot laukos, devos uz trīs kilometrus attālo kaimiņu viensētu skatīties televīzijā translēto teātra izrādi. Tas bija notikums, kam gatavojāmies laikus – kā uz svētkiem! Mazs televizoriņš, ja nemaldos “Rubins”, zem tā tamborēta sedziņa…
Mēs, sanākušie, piespiedušies cits pie cita, ar skatienu urbāmies ekrānā… T
oreiz šādu tehnikas brīnumu bija maz. Tas arī saprotams, jo televīzija Latvijā bija parādījusies nesen – 1954. gada 6. novembrī.
Rīgas televīzijas centra pirmā pārraide notika no Pārdaugavas, Linarda Laicena (tagad – Lielās Nometņu) ielas 62. nama: demonstrēja Rīgas kinostudijas mākslas filmu “Mājup ar uzvaru”, ko esot noskatījušies vienīgo 20 televizoru īpašnieki Latvijā.
Te nu gan būtu piebilstams komunikācijas zinātnes ekspertes, žurnālistes Sandras Veinbergas izpētītais, ka Latvijas mediju vēsturei veltītās publikācijās padomju propagandas inerces ietekmē par televīzijas dzimšanas gadu Latvijā mēdz uzskatīt tieši šo 1954. gadu, padomju televīzijas rašanās laiku, kaut gan zinātniski korektāk būtu par tādu uzskatīt 1937. gada 10. novembri, kad Latvijā notika pirmais jaunā medija demonstrējums.
Par to informēja “Radio Abonements” un “Jaunākās Ziņas”, rakstot, ka “…Rīgā pirmo reizi demonstrēta “tēlevīzija””.
Latvijas Radio biedrība bija ieguvusi tiem laikiem modernu televīzijas raidītāju, kas “devis 45 x 50 mm” lielu attēlu –
izmantoja mehāniskās televīzijas elementu Nipkova disku, ko izgudroja vācu inženieris Pauls Nipkovs. Pēcāk no šā diska pasaulē atteicās, pārejot uz elektronisko lampu televīziju.
Latvija pirmskara periodā bija attīstīta elektroniskās industrijas valsts (VEF sasniegumi!), un nebija jābrīnās, ka jaunais medijs pirmos soļus mazajā Baltijas valstī veica daudz agrāk nekā pat skandināvu kaimiņzemēs un citur pasaulē.
No “Modinātāja” līdz “Zilai uguntiņai”
Ierasti televīzija sāka raidīt pēcpusdienā ap 17.00. Svētdienās gan – jau no rīta. Tad varēja noskatīties vissavienības televīzijas raidījumus “Kalpoju Padomju Savienībai”, “Modinātājs” un “Ceļotāju klubs”.
Vakaros daudzi steidza skatīt ziņu raidījumu “Panorāma” vai no Maskavas raidīto “Laiku”.
Vīrieši bija iecienījuši sporta pārraides, īpaši hokeja translācijas, sievietes jūsmoja par daiļslidošanu, bērni – par multiplikācijas filmām kā, piemēram, “Nu, pagaidi!” – par izveicīgo zaķīti un neganto vilku. Vecgada vakarā daudzi skatījās raidījumu “Zilā uguntiņa” ar dažādu estrādes zvaigžņu piedalīšanos. Interesanti raidījumi bija “Acīmredzamais – neticamais” un “Dzīvnieku pasaulē”.
Kur nu vēl kino seriāli, piemēram, poļu “Četri tankisti un suns”, “Likme augstāka par dzīvību”… Arī Latvijā uzņēma vērtīgas filmas, piemēram, 70.–80. gados, toreiz gadā saražoja 10 un vairāk spēlfilmu, kā arī vairākus desmitus hroniku, dokumentālo un pasūtījuma filmu Rīgas Kinostudijā un Latvijas televīzijas radošajā apvienībā “Telefilma – Rīga”. 70. gados mūsu kultūrā stiprinājās interese par latvisko identitāti, saknēm un pastāvēšanas iespējām.
Piemēram, folklora kļuva par netiešas pretošanās formu (Anša Epnera dokumentālā filma “Lielvārdes josta”, 1980) vispārējai rusifikācijai. Par mūziku informēja tādi raidījumi kā “Varavīksne”, “Planētas balsis” un “Videoritmi”. Jānis Jarāns ar Daini Porgantu uzsāka humora raidījumu ciklu “Zaķusalas ritmi”, ar sadzīviskajām nejēdzībām kādu laiku cīnījās “TV pirts”.
Stīvi ar patosu balsī
Diktors Uldis Štokmanis, kas televīzijā nostrādājis vairāk nekā 25 gadus, atceras: “Kad sāku strādāt, obligāti bija jābūt uzvalkā, nekas nedrīkstēja būt raibs vai svītrains, vēlāk, kad bija krāsu televīzija – neļāva zilu, arī koši sarkanu apģērbu, jo šīs krāsas traucēja kadra tonalitātei.”
Uldis stāsta, ka diktoriem reizi gadā piešķirti 100 rubļi apģērba iegādei – vai nu lai to uzšūtu ateljē, vai iegādātos veikalā.
Taču arī par šādu summu pie solīda uzvalka netikt… Svarīga bija arī kosmētika: grima māksliniece Asja Strēle speciāli braukusi uz Maskavu, uz kinostudiju “Mosfiļm”, lai no turienes atvestu viskvalitatīvāko ārzemju, galvenokārt franču, kosmētiku.
“Latvija bija vienīgā no PSRS republikām, kurā diktori strādāja divās – latviešu un krievu valodā. Citās republikās bija atsevišķi nacionālās valodas un krievu valodas diktori,” atklāj Uldis Štokmanis
Stāstot par padomju zemes sasniegumiem, diktoram vajadzēja runāt ar pacēlumu un patosu balsī, par sasmiešanos vispār nedrīkstēja būt ne runas: tad draudēja rājiens un izsaukšana uz tepiķa pie televīzijas vadības. Reiz Andrejs Volmārs bijis izsaukts pie Jāņa Dimanta par to, ka savās reportāžās mēdzis iesmieties.
“Kas tas viņam par žurnālista stilu?!” kādā sapulcē bijis sašutis toreizējais Valsts Radioraidījumu un televīzijas komitejas priekšsēdētājs Leonards Bartkevičs. Volmāru no darba neatlaida, taču mēnesi netika rādīts ekrānā, vien ļāva viņam rakstīt tekstus, ko nolasīja diktors.
Par padomju tautas sasniegumiem vajadzēja vēstīt nopietnā tonī, cildinoši.
Tautā cienītā diktore Gerda Sinkeviča šos spēles noteikumus ievēroja, kaut arī laikabiedri atceras: viņa tā pratusi rotaļāties ar intonāciju, ka arī visnopietnākais ziņu teksts ieguvis gluži citādu jēgu: daļu viņa nolasījusi monotoni, acis no apdrukātās lapas nepaceļot. Kā atceras Andrejs Volmārs, ārzemju ziņas esot lasījusi īpaši ātri, jo no to nolasītā daudzuma esot bijusi atkarīga ārzemju ziņu redaktora alga.
Diktors arī ir tikai cilvēks, lai cik disciplinēts būtu, kādreiz pārraidē mēdz pārteikties.
Uldim Štokmanim, ātri lasot tekstu, nepareizi izrunātais vārds dažreiz iesēdies atmiņā tā, ka grūti atgriezties pie pareizās formas. “Slaucējas izaudzējušas tik un tik cūkas, taču pasaku: slaucējas izslaukušas tik un tik cūkas… Pie pults visi smejas, arī pats nespēju novaldīties.” Īsts kroņa numurs reiz gadījies Jurim Lapiņam – vakara pārraides sākumā viņš krievu valodā pateicis: “Dobrij večer, uvažajemije televizori!” (Labvakar, dārgie televizori. – Tulk. no krievu val.) Vai tik tas nebija tovakar, kad viņam bija jālasa PSKP lēmuma teksts par žūpības apkarošanu…?
Pētīsi strādnieku kultūru!
Andrejs Volmārs gan lauza televīzijai raksturīgo stīvumu un pareizību – viņa reportāžās vienmēr valdījis īpašs dzīvīgums. Kaut vai humora raidījumā “Zaķusalas ritmi”, kurā Andrejs reportāžas izspēlēja kā monoizrādes – spilgti un neaizmirstami!
Kā viņš to panāca? Smaidīgās, humora pilnās attieksmes dēļ, tāpēc visi gaidīt gaidīja, ko Andrejs atkal izdomās. Iesākumā strādājis pie programmu direktora Jāņa Lejas, vēlāk “Panorāmā” pie Jāņa Dimanta, kurš piedāvāja: “Tā kā tevi interesē kultūra, īpaši teātris, pētīsi “strādnieku kultūru”.”
Darbs bija nežēlīgs, jo nu izmisīgi bija jāmeklē tā strādnieku kultūra. Gāja jau visādi, Jānis Dimants – prasīgs, piesējās arī par tekstā nepareizā vietā ieliktiem komatiem. Bija jāzina rajonu partiju sekretāru vārdi, uzvārdi…
“Tiešām padomju televīzija bija stīva, nedzīva un garlaicīga (tikai divas programmas Rīga un Maskava), taču mani iedvesmoja iespēja īstenot savu izdomu, temperamentu. Varēju būt režisors saviem sižetiem! Aizbraucu uz Stučkas (tagad Aizkraukles) rajonu filmēt pasākumu. Ķibele, apgaismošanas lampas nevar pieslēgt tur, kur vajadzētu, atliek vien kakts, kurā arī interviju uzfilmējam.
Pēc sižeta izrādīšanas Dimants uz mani bļāva: “Kāpēc tu tos cilvēkus ieliki kaktā?! Vajadzēja burzmā!”
Šo viņa prasību esmu ielāgojis uz mūžu, operatoram jāfilmē tā, lai fonā redzētu cilvēku kustību, lai strādātu otrais plāns. Viņš vienmēr lika, lai sižetā būtu intriga. Reiz viņš skaidroja: “Volmārs runā, es eju no istabas uz virtuvi… Neinteresanti! Es gribētu tā – Volmārs runā, es no virtuves steidzos uz istabu dzirdēt, ko viņš saka.”
Ja uztaisīju kādu sižetu, kas viņam patika, tad mani tā slavēja, ka es labsajūtā lidoju. Ja kas neizdevās, trūkties dabūja arī citi, uztaisīja “teātri” – ieaicināja kabinetā tos, ar kuriem gribēja runāt, tad atvēra durvis uz gaiteni un vēroja, kas iet garām. Acīmredzot vēlējās, lai arī citi dzirdētu kolēģu strostēšanu…” atceras Andrejs Volmārs. Uldis Štokmanis savu bijušo priekšnieku raksturo īsi: “Prasīgs, dažreiz nejauks, taču arī cilvēciskais viņam nebija svešs…”
Gatavojot šo publikāciju, aicināju par “Panorāmas” priekšnieka darbu izteikties pašu Jāni Dimantu, taču viņš interviju atteica, sacīdams: “Neiešu jau kaisīt pelnus uz galvas…”
Aizlieguma kuriozi
Uldis Štokmanis, kurš savu valodu bija izkopis pie runas pedagoģes un režisores Antonijas Apeles, necieta patosa, samākslotās frāzes. “”Panorāmā” saņemto tekstu, kurā bija vārdi “tērauda kumeļi”, “otrā maize”, izlaboju par traktoriem un kartupeļiem. Jānis Dimants tā bija pārskaities, ka uz laiku man aizliedza lasīt viņa tekstus.”
Astoņdesmitajos gados “Varavīksne” bija vienīgais televīzijas raidījums (vadīja Aldis Ermanbriks) visā Padomju Savienībā, kur rādīja ārzemju videoklipus. Un šis raidījums iemantoja gan skatītāju simpātijas, gan uzraugu nievas.
Interneta portālā “jauns.lv” Aldis Ermanbriks atklāj: “Toreiz daudzi baidījās nevis no čekas, bet gan no centrālkomitejas, kas visu noteica un izlēma. Lieli un mazi priekšnieki baidījās, ka viņus izsauks uz centrālkomiteju un tur sados pa kaklu. Un šī bailes radīja pašcenzūru. Katrs jau iepriekš cenzēja gan sevi, gan padotos, jo baidījās no represijām.”
Ko tad toreiz aizliedza rādīt? Tādas ārzemju grupas kā “Talking Heads”, jo viņi runāja par militārajām briesmām, kuras rada Padomju Savienība, arī “Pink Floyd” traucēja Padomju Savienības ārpolitikai,
“Village People” bija vardarbīgi, bet Tīnu Tērneri un grupu “Summer” aizliedza par… erotismu.
“Čekisti vēlējās noskaidrot, kāpēc raidījumā esmu parādījis videoklipu, kurā redzams baletdejotājs Mihails Barišņikovs. Tā kā Barišņikovs bija aizbēdzis no Padomju Savienības, viņu nedrīkstēja ne rādīt, ne pieminēt. Reiz aizliedza dziesmu, kurai bija teksts: “Par visu maksāju es dārgi…”. Aizlieguma iemesls bija pavisam vienkāršs. Padomju Savienībā taču viss ir lēts, un te nekas nevar būt dārgs.
Vienubrīd nedrīkstēja atskaņot Edgara Liepiņa dziedāto dziesmu par lācīti, kas bija pildīts ar zāģu skaidām. Dziesmu ierakstīja 1979. gadā, bet gadu vēlāk Maskavā notika olimpiskās spēles, kuru simbols bija lācītis. Padomju ierēdņi nosprieda, ka tas nav labi – izsmiet olimpisko simbolu.”
Studijā uz podesta… tīģeris
Ēriks Ošs atcerējās diezgan riskantu gadījumu, kad sešdesmitajos gados Āgenskalna studijā dzīvnieku dresētājs Zapašnijs ieveda tīģeri, kurš nebija būrī. “To filmēt nevienam neuzspieda, drosminiekam vajadzēja pieteikties pašam.
Kā nu laist garām izdevību redzēt tuvplānā dzīvu plēsoņu!
Protams, ka arī mēs līdām to skatīt. Tīģeris bija neliels, turklāt lēnīgs, tāds apātisks… Iespējams, ka bija sazāļots, jo kurš gan uzņemtos atbildību, ja tas uzbruktu… Amizanti, ka mans priekšnieks Zigurds Filics tobrīd ar kaut kādiem dokumentiem tik strauji nesās pa gaiteni, pa kuru veda dzīvnieku uz studiju, ka uzgrūdās tīģerim… Izbīlī dažs sastinga, pēcāk, pārrunādami redzēto, smējāmies kā kutināti.”
Darba kvalitāti ietekmē arī darbinieku savstarpējās attiecības, sadzīve. Āgenskalnā televīzijas balles organizētas A studijā, vecajā Jelgavas drāmas teātra zālē (ar skaņu izolāciju), kur nav logu.
“No dekorāciju detaļām izveidoja nodalījumus, tādas kā nišas, kurās varēja justies ērti, nepiespiesti. Tika organizēti dažādi jauki pasākumi, uzturēts teātra gars, jo tolaik Rīgas Televīzijas studijas direktors bija Kazimirs Jalinskis, kurš īpaši atbalstīja no teātra fakultātes izmestās meitenes. Viņš tās pieņēma darbā, lai spēlētu lomas uzvedumos.
Pie mums, puišiem, nāca ciemoties režisore Irina Liepa, kura bija mācījusies pie izcilā krievu režisora Mihaila Čehova. Kā mēs meiteni nesām cauri! Zobojāmies ar tolaik samākslotajām, patosa pilnām frāzēm: “Nu, kā jums šodien sekmējas? Vēlam veiksmi, lai viss risinās!” atceras Ēriks Ošs.
Jautrības eliksīrs bijis arī alkohols – kurš puisietis gan neiedzer, tikai vajadzēja zināt mēru.
Ar kolēģi mākslinieku Zigurdu Filicu dažreiz ierāvuši pusstopu priekšnieka kabinetā vai Lapu ielas bārā, ko dēvējuši par “Trepīti”. “Vairāk smieklu bija nevis no alkohola, bet no tās absurdās padomju situācijas!” teic Andrejs Volmārs un piebilst, ka televīzijas darbinieku draudzīgā sadzīve vairāk virmojusi tieši Āgenskalna studijā, nevis jaunajā Zaķusalā, kur visi – izklaidus.
Reāli stāsti
Ēriks Ošs, karikatūrists, Latvijas televīzijā nostrādājis gandrīz 40 gadus:
Televīzijā par mākslinieku inscenētāju sāku strādāt 1956. gada 5. martā, beidzu 1996. gada 2. janvārī. Sākotnēji bijām trīs, 1970. gadā jau 15 mākslinieki, gatavojām raidījumiem fonu, iestudējumiem dekorācijas… Materiālās iespējas bija ļoti ierobežotas – mums piešķīra 3, 5 tūkstošus rubļu visam gadam! Bijām pateicīgi, ka palīdzēja labvēļi, piemēram, operas teātris iedeva vecos podestus, dekorāciju elementus, audeklus… Ar zirdziņu atveda ratos uz Āgenskalnu.
Toreiz kolektīvā valdīja apbrīnojams entuziasms, izpalīdzība, lietas rekvizītiem nesa pat no mājām! Dažreiz pat mirušo tuvinieki atdeva vecās mēbeles, vienīgi radās grūtības ar to uzglabāšanu, jo bija tikai viena apkurināma istaba, kur tās nolikt pa ziemu.
Galvenais režisors bija Kārlis Piesis (viņa brāļa dēls – kinorežisors Gunārs Piesis) – bargs, daudzi no viņa bijās. Pēcāk gan kļuva pieļāvīgāks, patika veidot iestudējumus, īpaši – lielus uzvedumus (gadā kādi trīs četri). Vienā no tādiem veidojām skatu ar amerikāņu lidmašīnu pludmalē, no kādas izgāztuves atveda līdzīgas lidmašīnas aizmugures daļu.
Tā nebija butaforija, kādas ikdienā veidojām, bet īsta! Varat iztēloties, cik sarežģīti bija to iedabūt 350 m2 studijā, turklāt otrajā stāvā.
Pludmales izveidošanai atveda smiltis, tās izbēra uz izklātā brezenta.
ASV lidotāju tēloja Harijs Liepiņš (partnere bija aktrise Vija Artmane), kura formastērpam izveidojām zīmotnes, uzšuves – to attēlus izgriezu no ārzemju žurnāliem. Uzzinoši interesanti bija muzikālie uzvedumi, piemēram, ciklā “Kā dzima dziesma”. Tad nu rāvāmies pamatīgi, jo bija jānoformē fons, kam papīru veda no Līgatnes papīra fabrikas.
Viola Lāzo, raidījumu vadītāja un redaktore Bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā:
Lai talantiem jau agri būtu kur izpausties, Latvijas televīzijā padomju laikā tika rīkots konkurss “Ko tu proti?”. To dažādos laikos vadījuši izcili televīzijas diktori un žurnālisti. Arī man bija tā laime būt šai pulkā – kopā ar dažādiem partneriem un pat vienatnē vadīt jeb “moderēt” konkursa gaitu.
Darbs bija ne tikai garīgi, bet arī fiziski grūts. TV studijā drausmīgs karstums no vecajām sofītu gaismām (ar mūsdienu aprīkojumu nevar pat salīdzināt!), dalībnieku skaits vienā vakarā tuvojās tūkstotim.
Tiešraide bez pārtraukuma ritēja vairākas stundas.
Tradicionāli raidījuma vadītāja kompetencē ietilpa ne tikai programmas vadīšana, bet arī lampu drudža pārņemto dalībnieku iebīdīšana kadrā. Bija jau pieredze ar dalībnieku aizsēdēšanos kafejnīcā un tualetēs, tāpēc raidījuma administratori jau ļoti laikus ieveda dalībniekus studijā. Tas, protams, karstumu un drūzmu tikai pavairoja.
Konkursā piedalījās arī ģimeņu kopas, kuru jaunākajām atvasēm bija tikai trīs četri gadiņi.
Tagad visiem pazīstamais dziedošo Reiniku uzvārds pirmoreiz Latvijas publikai uzzaigoja tieši konkursā “Ko tu proti?”.
Mamma Dace un tētis Artūrs ar apmēram astoņus gadus veco Lauri (jā, jā, tas pats Lauris Reiniks!) un mazulīti māsiņu Rūtiņu.
Ir kārta uzstāties Reiniku ģimenei. Iepriekšējais priekšnesums iet uz beigām. Administratore man dod zīmes, lai Reinikus vēl nepiesaku, jo pazudusi mazā soliste Rūta. Ievesta studijā jau sen, bet nav atrodama! Režisore pie ētera pults panikā. Negaidīto pauzi aizpildu, stāstot skatītājiem – par dalībniekiem, par prognozēm, par iepriekšējiem atlases konkursiem utt. Katrs tiešraides žurnālists gan zina, cik nervoza gaisotne valda tādos brīžos. Ar acs kaktiņu vēroju, vai soliste ir atradusies vai nav.
Pašā pēdējā mirklī, pirms izlemj pārcelt Reiniku uzstāšanos, kādam ienāk prātā paskatīties zem rezerves klavieru pārklāja – tiešraidē vienmēr bija gatavībā rezerves klavieres, jo muzicēšana notika bez kādām fonogrammām. Rūtiņa tumsiņā pie klavieru kājām guļ saldā miegā – agri cēlusies, liels gabals braukts, pirmskonkursa mēģinājums izturēts, TV studijas karstums iemidzinājis. Nu mazo rauj augšā. Es piesaku priekšnesumu. Neceram, ka Rūta varēs padziedāt. Bet viņa dzied! Dzied kā eņģelis! To spēj tikai bērni. Arī Lauris kopā ar vecākiem ir lielisks.
Protams, televīzijas skatītāji nekā nenojauta par notikušo. Tāpat kā tūkstoš citās tiešraidēs. Ja pasaule ies bojā, televīzijas tiešraides vēl turpināsies labu laiku pēc pasaules gala. Joks? Nemaz ar´ ne!
Andrejs Volmārs, kultūras tēmas redaktors, televīzijā strādā vairāk nekā 45 gadus:
Programmu direktors Jānis Leja mani izsauc un lūdz steidzami doties uz Rīgas dzelzceļa staciju, no kuras tūlīt brauc prom Arvīds Pelše, toreiz PSKP Politbiroja kandidāts.
“Vajag viņu tikai nofilmēt, tekstu piemeklēsim… ”
Tovakar “Panorāmas” vienīgais transports bija sagrabējis moskvičs. Operatori jau prom, palicis viens – asistents… Piebraucam pie stacijas, tā tukša, neviena cilvēka – kā absurdā filmā. Uzkāpjam augšā uz perona. Nāk Pelše, operators filmē. Divas meitenes tautastērpos Pelšem sniedz ziedus, viņš pateicas latviski. Nostājas sāņus un lūdz nofilmēt sevi kopā ar šīm skaistulēm!
Atbraukuši uz studiju, atklājam, ka safilmētais ir brāķis, filmiņa gar visu maliņu ieplīsusi… Ko gan vairs, rādījām ar visu brāķi!
Otrs traks atgadījums bija ar Maskavas vietvaldi Latvijā LKP CK 1. sekretāru Augustu Vosu, kurš Liepājā pasniedza kaut kādu ceļojošo karogu. No “Panorāmas” aizbrauca nofilmēt sižetu, to steidzami atgādāja uz Rīgu ar militāro helikopteru. Materiālu attīsta, samontē. Steigā epizodi ar Augustu Vosu ielīmē otrādi…
Parasti samontēto turpat uz vietas noskatās, šoreiz nebija laika, to rulli uzreiz iekšā kino projektorā… Un Voss aiziet otrādi – ar kājām gaisā.
Otrā dienā televīzijas nama pagalmā vairākas melnās volgas: centrālkomiteja un Drošības komiteja! Izrādījās, ka slēgtā pasākumā Liepājas bārā Voss bija redzējis šo sižetu un kļuvis ārkārtīgi dusmīgs.
Reiz PSKP CK kultūras nodaļas vadītājs Aivars Goris uz mani bļāva: “Ko jūs tur televīzijā darāt! Vajadzēs ieviest kārtību!” Nesapratu, vai tā viņš izrādīja pārākumu, nepatiku vai arī tēloja, ka ir prasīgs…
