Ingas Ābeles novembra jautājumi 0
Debesis agrajā rītā pārvilkušās ar pelēku mākoņu plēvīti. Tām pretī tikpat trausla un pelēcīga stāv aukstā, rudens novārdzinātā zeme. Sals apsvilinājis rūsganas lapas, nokodis jutīgus ziedus. Bet rozes un miķelīši vēl nepadodas. Cilvēki apmulsuši, cenšoties atminēties kaut ko par ziemu, atrast cimdus, zeķes, zābaciņus… Ķirbji uz lauka sasegti kā zīdaiņi, bet dažs piemirsts un sastindzis salā. Tā notiek, kad siltā un šķietami nebeidzamā rudenī ielaužas ziema. Pie Ķeipenes redzu aizlidojam gulbju kāsi. Vai pēc trīs dienām snigs?
*
Oktobra beigās es iztēlojos, ka redzu skaisto, līkumoto, nesen noasfaltēto Rīgas–Ērgļu ceļu P4 no utna lidojuma.
Redzu Latviju, kas tik ierasta, bet neparasta no augšas. Daba – skaista kā mūžības jēdziens. Cilvēku rokām sastrādātais – dažnedažāds. Turklāt skaistais, no augšas skatoties, uz zemes var tapt nejēdzīgs, un otrādi. Par bišu dravu noturēti krāsu laukumi izrādās birztalā atkritumos izgāztas piķa mucas. Bedraini ceļi – mīlīgi dreļļu raksta dvielīši. Aplokos smagi pūš gaļas lopi. Rūsainas tehnikas vienību viļņi ap dažu fermu šķiet ar paisuma jaudu. Ciematu centru daudzstāvenes ar lodžijām sašūdinātas no ielāpiņiem. Rūpīgu un čaklu roku ieziemoti dārzi. Un arī tie, pamestie savvaļā. Bērniņi plikām galvām drebinās uz taciņas lauka vidū.
*
Veci, pusbrukuši krogi, kuros sildīties saskrējis mežs. Mežā ieskrējušas muižu aprises. Es domāju par to, cik ilgi un pamatīgi uz Latvijas zemes turas baltvāciešu kultūra – gadu simtiem, bet padomju ēkas nobrukušas pāris paaudžu laikā. Cits laika ritējums? Java cita?
Sabrukušas mājas laika gaitā sāk izskatīties pēc stārķa ligzdām ar skursteni vidū. Kādam mājas vairs nav, bet viņš izkopis senču mājvietu meža vidū – gaišzaļus paugurus. Kāpēc Latvijā nenovāc graustus? Pārāk dārgi?
Putna acīm Latvija dažviet izskatās uz robežas starp būt/nebūt.
*
Putna acis redz, cik grūti dažviet cilvēkiem klājas, un jautā – kāpēc? Bet redz arī to, ka radošam garam un iztēlei te nav robežu. Nekas nav sastindzis formās vai noteiktos musturos. Katram nākamajam māksliniekam rokas brīvas darīt visu kā pirmo reizi. Interesantus tornīšus grāvmalā sabūvēt, savādus līkloču dīķus izrakt, nosiltināt māju ar neparasti dzeltenu vielu… Tas droši vien tāpēc, ka neviens nekad šo zemi nav saudzējis. Visi kari, visi vaidi, visi pārskrējēji to vien centušies, lai iepriekšējo tradīciju izdeldētu no zemes virsas. Valsts pamatu javai bezgala daudz asiņu piejaukts klāt, tāpēc pamati stipri un nebrūk. Bet vai sevi pasaudzēt un mīlēt mūsējie prot? Varbūt nākamajiem stāviem jau sāk pietrūkt dzīvības sulas?
*
Agrais rīts ir salnas skarts un mākoņa ēnā salts, tāpēc jāmeklē vieta, kur iedzert karstu kafiju. Kafija Latvijā ir laba, tāpat kā internets. Tikai maz vietu, kur to sestdienas rītā var dabūt. Ērgļu ceļa tuvumā milzīgie akmens krogi visos ceļu krustos aizauguši kokiem. Seno muižu vietās spoku madāmas vien vairs retumis aizvējo ar miglas grīsti baltos pirkstos. Ķeipene? Taurupe? Aderkaši? Ja akurāt negribas laisties līdz pašiem Ērgļiem… Bet tepat taču Madliena! Atradīsies mazs, no ķieģeļiem mūrēts veikaliņš, kas vēl glabā lata vārdu, otrajā stāvā kafejnīca, kur mudīga saimniecīte laipni atnesīs šķīvi ar karstmaizēm. Dzerot kafiju, es pieķeršu sevi domājam, cik ļoti tas viss ir manās asinīs, cik pazīstams – cilvēku sejas ar rīta agruma dzestrumu acīs, mūzika, kas skan no pirmā stāva, un dziesmas vārdi, sarunu fragmenti, kas nonāk līdz manām ausīm, ļaužu rūpes un prieki. Tā ir Latvija, mēs visi esam kauli no viņas kaula. Lai cik tālu izceļojušies pa pasauli un daudz redzējuši, lai cik veiksmīgi vai nelaimīgi, noraidoši vai draudzīgi – mūsu asinīs ir kāda atmiņa par agru rītu Madlienā, Rozulā, Sausnējā, Lubānā vai citur… Mēs pazīstam šo kodu un spējam to atslēgt. Cits lietišķāk, cits poētiskāk, bet tā ir mūsu zeme, mūsu valsts, ko glabājam savās kaulu smadzenēs. Tieši tik vienkārši tas ir un tik trausli.
*
Brīžam man šķiet, ka esam apvainojušies uz Latviju, jo negribas, lai tik trausli. Lai ir citādi! Lai ir pamatīgi kā pie norvēģiem, precīzi kā pie vāciešiem, karstasinīgi kā pie brazīliešiem, mūsdienīgi kā pie angļiem vai skaisti kā pie portugāļiem. Bet ir tā, kā te ir. Tas, kas jāmīl šorīt, šobrīd. Madonā, Bārbelē, Rēzeknē. Mazliet salst pirksti. Uz kafejnīcas letes žūžo kaķis, un tarkšķ elektriskā tējkanna. Ienācējiem ir no sala iesarkani deguni. Divi malkas cirtēji zāģskaidu kamzoļos, vīrs, kas tikko laistījis spīdīgos māla pakalnus ar vircu, sapucējušās pusaudzes un es. Dzeram savu rīta kafiju Madlienā. Ap mums ir esamības jumols, tik ļoti, ļoti caurspīdīgs un trausls kā baloža ligzda; tik kaitinoši tas viss prasās būt sargājams kā gladiators, kam dzīvība ir mata galā un izšķiršanās par to ir tavās rokās.
*
Bet tā ir tikai šķietamība, jo mūsu zemei ir milzīgs spēks. Zemes spēku visapkārt nes simti augumu. Zinu, ka turpat pakalnā, daudzstāvenes dzīvoklītī, mīt leģendārais sovhoza Madliena priekšsēdētājs Jūlijs Beļavnieks, pazīstams no Imanta Ziedoņa Tik un tā. Ne tik sen izdevis pats savu grāmatu …bet tā bija!. Gribējis pastāstīt. Tik milzīgs, sarežģīts mūžs. Es domāju, vai viņš šobrīd jūtas vajadzīgs. Kāda ir pieredze, summa? Nācis cits laiks un notraucis iepriekšējo, bet stāstam ir sava vērtība. Tajā un tieši tajā, stāsta pretrunās, nevis notikumu pareizībā glabājas zemes spēks.
*
Reiz romāna dēļ intervēju kādu 87 gadus vecu dāmu Piņķu daudzstāvenes istabiņā. Apkure vēl nebija pieslēgta, dzīvoklī auksts, tāpēc viņai mugurā bieza, paplīsusi veste, bet baltos matus sedza sidrabaina, par lakatu pielāgota zīda drāniņa. Viegls stāvs, putna sejas profils. Viņai mīļas, gaiši zilas acis, kuras diemžēl gandrīz neko vairs neredz. Kādreiz viņa bijusi zinātniece, selekcijas lietu speciāliste un vēl tagad nožēlo, ka politisko sistēmu jukās palaidusi garām iespēju saglābt Latvijas brūno govju gēnus, lai vēsture tās nenoslaucītu savā mēslainē. Vēl esot bijusi maza iespēja. Nu jau vairs nekas neesot iespējams, nu jau modē vairs tikai melnraibās…
*
Runājot par jaunību, viņas dziedošā balss man atbūra savu Rīgu. Istabā ieplūda siltums un smaržas. Tā bija pēckara Rīga, studiju gadi, viņas skatījumā skaista. Lai gan 1949. gada martā nācies nedēļu kopā ar studiju biedriem slēpties kādas nomales zirgu staļļos, lai izmuktu no izsūtīšanām. Jaunība jau pati par sevi ir vērtība. Tagad, vecumā, viņa ir vajadzīga saviem mazbērniem, bet viss dzīves laikā uzkrātais zināšanu potenciāls nevienam nav vajadzīgs. Kārtējo reizi viss tiek noslaucīts, viss atkal no sākuma…
*
Tāds jau ir cilvēces un jūras liktenis – ar katru vilni sākt no sākuma. Bet tā lielā saistviela, java, kas ir tā? Vai tas ir saglabāts stāsts?
*
Man ienāca prātā grēcīga doma – vai nebūsim toreiz, pašā sākumā, pamatīgi pārpratuši? Auseklis rakstīja: “Gaismu sauca, – gaisma ausa!/Augšām cēlās Gaismas pils!” Latvieši nodomāja, ka apgaismība, zināšanas ir tā gaisma. Varbūt ir misējies, kļūdījies? Varbūt tomēr mīlestība?
Man jau šķiet, ka Gaismas pils bez mīlestības ir tāds pliks un auksts abstrakciju karkass.
Un arī visiem pārējiem – gulbjiem, aļņiem, ezeriem, cilvēkiem, jauniem un veciem, taisniem un līkiem, aizbraukušiem un pārnākušiem, un pavisam maziem bērniņiem – varbūt būtu daudz vieglāk, ja gaisma = mīlestība.
Lai cik trausla un reizēm uz būt/nebūt robežas ir Latvija, es katru mirkli novērtēju, cik labi, ka viņa mums dota! Jo es viņu saprotu un mīlu katrā sīkākajā žestā, katrā dziļākajā pieskārienā. Daudz laimes svētkos!
