“Es neesmu no tiem fanātiķiem, kuri izlasa kaut ko jaunu un uzreiz ir ar gatavu spriedumu – tas jāatmet, un tas ir garām! Es interesējos par daudz ko, un mani tas viss vilina. Skolā visas mācības patika. Diemžēl ārpus mākslas pasaules nekādu īpašu veiksmju man nav,” par sevi saka viedā aktrise, kura daudz lasa arī filosofijas grāmatu.” Bet tas man neliedz lasīt arī ko jaunu, nav jāatmet gadsimtiem pārbaudītās vērtības.” 1
“Tā zināmā mērā ir mana misija. Neesmu speciāli to kaut kur meklējusi. Tomēr tā ir sagadījies, ka no manis gaida atbalstu, sapratni,” pastāsta sirdsgudrā sieviete. Viņa šobrīd nesaprotot, kā cilvēki dzīvo ģimeniskās attiecībās, kur nav dziļāku saskarsmes punktu un attiecības mēdz būt ļoti vienpusīgas, pat paviršas – vai tiešām tā uzskatāma par mīlestību un vērtību?
Gribas pozitīvas emocijas, nevis vaidēšanu
Lidiju Pupuri aizrauj arī ceļošana. Viss sācies ar braucienu uz Poliju, kur savulaik bija iespēja redzēt pasaules līmeņa filmas, varēja apskatīt muzejus. Jaunieši, studenti pagrabtelpās iestudējuši teātra izrādes, kā tagad tas ir arī Latvijā. “Tad uz Poliju aizbraucu pēc 10 – 12 gadiem, un bija notikušas ļoti lielas pārvērtības ne uz labo pusi. Esmu vēl bijusi Vācijā, Amerikā, Alžīrā, Itālijā un Indijā. Es ar Indiju arī izjūtu iekšējo radniecību, tāpat kā dzejniece Mirdza Ķempe, ar kuru esam dzimušas vienā datumā. Protams, ne jau ar visu, kas notiek šajā valstī. Sākotnēji mani uzrunāja Tagores biogrāfija un viņa darbi. Man ļoti patīk Tagores dzeja, un viena skolotāja man uzdāvināja pirmās Latvijas brīvvalstī izdotos Tagores kopotos rakstus. Nospēlēju kalponi Tagores “Tumšā mitekļa valdniekā”, un tad es aizbraucu uz Indiju. Par kalpones tēlu ieguvu pirmo nomināciju pavasara skatē,” par savu aizraušanos un izdevušos lomu stāsta aktrise.
Savu dzimšanas dienu viņa grib svinēt nelielā draugu pulciņā ar kopīgām sarunām un interesēm. Lielu godināšanu negriboties. “Šobrīd katrs ir aizņemts pats ar sevi un pienākumiem. Viena buča uz vaiga, un viss. Prom ir! Tā nav kontaktēšanās, tas nav nekas!”
Pati sev viņa novēl kustību, un lai Dievs dod skaidru galvu, iejūtību kontaktējoties ar cilvēkiem. “Man pašai patīk būt atvērtai, un varbūt kādu aizvērtu cilvēku es rosinu uz atvērtību,” prāto cilvēku pētniece. Griboties pozitīvas emocijas, jo pārāk daudz cilvēku Lidijas paaudzē ir paguruši, neapmierināti, skumji, nevarīgi “Vistuvākajā lokā kopīgiem spēkiem mēģinām izturēt un spuroties visam sliktajam pretī. Trauksmes, neapmierinātību, sabiedrības kopējās emocijas nevari neuztvert un tās uz tevi, protams, iedarbojas. Negribas sevī uzņemt negatīvo. Gribētos, lai cilvēki vairāk priecājas. Ir taču par ko,” sarunu noslēdz dzīvesgudrā aktrise Lidija Pupure.
