Novēlu mīlestību, gaismu un prieku. Saruna ar mācītāju Ievu Puriņu 4
Ikdienā Ieva Puriņa strādā Aizsardzības ministrijā, bet ik pa laikam svētdienās kalpo kā mācītāja Rīgas evaņģēliskajā draudzē, kurā dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Arī Lieldienās, 20. aprīlī pl. 15.00 teiks sprediķi Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, kur īrē telpas viņas draudze, kas ir piederīga Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas (LELBāL). Arhibīskapa Jāņa Vanaga vadītā Latvijas eveņģeliski luteriskā baznīca (LELB) mācītāja amatā sievietes neordinē, bet arhibīskapa Elmāra Ernsta Rozīša vadītā LELBāL to dara, uzskatot, ka sievietes ordinētajā kalpošanā atspoguļo Dieva aicinājumu.
Savā ordinācijas dievkalpojumā, kas notika šogad 9. februārī, Ieva sprediķī sacīja:
“Kristus ir gaisma. Lai mēs kļūtu par gaismu, mums ir jābūt vienotiem ar Kristu. Varētu teikt, ka mēs katrs esam kā spuldzīte ar savu noteiktu potenciālu, bet mēs varam iemirdzēties tikai tad, kad caur mums plūst Kristus mīlestība. Un šī mīlestības gaisma ir vienīgais mūsu vērtības kritērijs. Diemžēl mēs bieži sākam vērtēt sevi un citus, skatoties uz abažūru, kāds nu kuram piešķirts.”
Ieva samaksu par kristīgo kalpošanu nesaņem, tas ir viņas sirds aicinājums un mīlestības darbs. Ievai jautāju:
– Kāds ir bijis jūsu ceļš līdz mācītājas amatam?
– Esmu beigusi Latvijas universitātes Teoloģijas fakultāti, kur ieguvu maģistra grādu. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā manas draudzes mācītājs Madonā bija Viesturs Vāvere, kurš studijas Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātē ieteica kā tobrīd pašu labāko izglītību.
Studiju laikā vienu gadu saņēmu stipendiju no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas, lai ASV Čikāgā sakārtotu Latvijas baznīcas vēsturnieka Edgara Ķiploka arhīvu. Tieši tur savācu materiālu savam maģistra darbam par latviešu evaņģeliski luterisko baznīcu Amerikā turpat gadsimtu ilgā laika posmā – no1892. gada līdz 1985. gadam.
– Kā nokļuvāt Briselē un ko darījāt tur?
– Trīs gadus biju komandēta darbam Latvijas pārstāvniecības NATO aizsardzības nodaļā.
Ieradusies Briselē, priecājos par ziņu, ka tur vēl arvien darbojas latviešu draudze, kurā reizumis ieradās kalpot prāvests Klāvs Bērziņš no Vācijas. Pieteicos, ka esmu teoloģijas maģistre un arī varu ko padarīt, ja vajag. Tad piedalījos nākamajā latviešu luterāņu baznīcas Vācijas apgabala mācītāju konferencē. Tur mani eksaminēja, un 2005. gada sākumā tiku ordinēta par diakoni jeb palīgmācītāju. Draudze Briselē īrēja telpas vienā no protestantu baznīciņām ļoti skaistā Briseles vietā, un katru mēnesi notika dievkalpojumi.
– Kādām īpašībām jābūt, lai cilvēks varētu kļūt par mācītāju: aicinājumam, sirdsskaidrībai?
– Ir jābūt Kristus mīlestībai, kuru dot tālāk. Jābūt iekšējam pārdzīvojumam, un tad par to varu runāt ar citiem.
– Man prātā kā LELBāL mācītāja spožs paraugs palicis mācītājs Kārlis Zuika, kurš katrā sprediķī runāja par cilvēka pienākumu pret tautu un tēvzemi. Vai arī jūs to uzsverat?
– Es to uzsveru ar savu dzīvi. Jo savulaik, kad biju Amerikā, man tika piedāvāts palikt par mācītāju tur. Arī vēlāk pāris reižu esmu aicināta braukt un kalpot ārpus Latvijas. Vienmēr atbildēju: “Nē, es gribu būt Latvijā”. Uz Beļģiju braucu, skaidri zinot, ka pēc trim gadiem atkal būšu mājās. Jo man ir ļoti svarīga mana ģimene, tuvinieki. Toreiz cerēju, ka pēc atgriešanās manai vecmāmiņai joprojām būs laba veselība, arī vecākiem, un tā arī notika.
2005. gadā salaulājos ar savu vīru, un mūsu ģimenē aug divi bērni.
Rīgas evaņģēliskā draudze tika izveidota 2009. gadā. Mana pieredze iepriekš Latvijā un arī Beļģijā bija tāda, ka draudzēs nāk galvenokārt sievietes, jo tieši viņām ticība ir ļoti svarīga. Taču ļoti priecājos, ka mūsu Rīgas evaņģeliskajā draudzē nāk arī daudzi ģimeņu tēvi, un viņiem tas ir nozīmīgi. Un svētdienas skolā nāk pulciņš bērnu.
– Ko cilvēkiem novēlat Lieldienās?
– Mīlestību, gaismu un prieku. Nupat lasīju kādā grāmatā, ka Dievs izpaužas cilvēkos caur prieku, patiesību un mīlestību. Šīs lietas ir savstarpēji saistītas, aizstājamas un ved viena pie otras, neatkarīgi no secības. Es šajos vārdos saredzu Dieva Trīsvienību – Dievs Tēvs ar patiesu prieku ir radījis šo pasauli un mūs katru tajā. Vai var būt citādi, ja raugāmies uz tik dažādo, krāšņo un apbrīnojamo pasauli, kuru līdz galam cilvēks nemaz vēl nav iepazinis. Radītājam ir superīga humora izjūta!
Dievs Dēls Jēzus Kristus ir mīlestība. Tieši viņš caur to, ka kļuva cilvēks, arī vislabāk izprot cilvēku jūtas un dvēseles ilgas. Visa viņa misija šeit uz zemes ir bijusi mīlestība.
Un Dievs Svētais Gars ir patiesība – tas ir mūsu aizstāvis un sargs. Gars dod redzēt cauri māņiem un maldiem, Gars izgaismo mūsu ceļu cauri tumsībai un tumsonībai.
Lai Dievs dod mums katram piedzīvot šādu viņa klātbūtni caur prieku, patiesību un mīlestību katru dienu, bet it īpaši Lieldienās! Jo Kristus ir augšāmcēlies!
