Novelkamās bildītes uz skulptūras. Prasmīgais meistars Orests Misjko 0
Agrīnajā keramikā bija saskatāmi daudzi antropomorfi (cilvēkiem līdzīgi) vai zoomorfi (zvēriem līdzīgi) motīvi. Vai nu tie bija domāti smukumam, vai lai pielabinātos gariem. Arī mūsdienās daudzi mākslinieki pievēršas keramikas papildināšanai ar radību tēliem.
Mākslinieka gēni
Šādu figurālu trauku izgatavošana ir ļoti prasīga pret meistaru, jo viņam ne tikai labi jāpārzina tehniskais arsenāls, bet jābūt arī labam tēlniekam. Tieši tāds meistars ir keramiķis un tēlnieks no bērna autiņiem Orests Misjko. Dzimis Rietumukrainā, Ļvovā, mākslinieku ģimenē un citu vidi nemaz tā arī nav redzējis. Tēvs nodarbojās ar tēlniecību un bija profesors, māte – gleznotāja. “Gēni reizēm izspēlē jokus,” atcerās Orests, “reiz māte (kas bija augusi muziķu ģimenē) nolika savas gleznotājas otas un kļuva par mūziķi operā. Ģimenē artiskums bija pārmantots.
Orests pabeidza Ļvovas Mākslas institūtu. Reiz Maskavā, kur notika Baltijas republiku triennāle, Orests aplūkoja baltiešu darbus, kuri viņu ar savu drosmi iedvesmoja. 1980. gadā viņš pabija tēlniecības simpozijā Dzintaros, un drīz sekoja norīkojums uz Rīgas porcelāna rūpnīcu. Bijušās Kuzņecova fabrikas telpās darbu sāka pazīstami profesionāli keramiķi, to skaitā arī Orests. Mākslinieka sirdī iekrita latviešu meitene, viņš apprecējās ar keramiķi Anitu Milbretu un kļuva par rīdzinieku.
Kad būvēja Dienvidu tiltu, nojauca bijušo Kuzņecova rūpnīcu, kurā atradās “Loga” studija. Orests iekārtoja savu darbnīcu. Tagad viņš veido dārza keramiku, skulptūras, sīkplastiku, strūklakas, kamīnus un dažāda dizaina lietas, kuros drosmīgi rotaļājas ar realitāti. Metru lieli sālītu gurķu trauki ar sejām, putni ar cilvēka rokām, trauki ar putnu formām. Strūklaka, kuru tur divi puisēni, kas veidoti kā pasūtītāja dēli. Laba meistara dekoratīvo trauku kolekcija rotā pankūku kafejnīcu “Šefpavārs Vilhelms” Rīgā. Restorānam “Bagira” uztaisījis lielus dekoratīvos puķupodus. Uztaisījis statuju “Cilvēks Voltēra maskā”. Tā bija dabīgā lielumā, seja, rokas un kāju pēdas bija no porcelāna, ķermenis no šamota masas.
Pika nokrita un radīja autortehniku
Reiz meistaram bija nokritusi mālu pika uz grīdas, kur atradās gleznojums. Paceļot baltos mālus, tajā bija saglabājies krāsains zīmējums, kas bija pikai pielipis. Tas bija interesanti. Keramiķis mālu apdedzināja, un zīmējums saglabājās. Tad tehnoloģija tika tālāk izmēģināta uz avīzes. To atspieda ar mitru masu, lai pieliptu zīmējums, un apdedzināja. Šis mēģinājums neizdevās tik veiksmīgi, jo krāsa bija trausla un apdedzinot bira nost. Beigās tika eksperimentēts uz mitra ģipša. To nokrāsoja un novilka zīmējumu uz porcelāna. Atlika izgudrot veidu, kā panākt gleznojuma sarežģītību un kvalitāti. Tika izmantoti stikla apgleznošanas tehnikas principi. Jo vairākās kārtās krāsu klāja, jo tā bija tumšāka. Toties krāsu slāņus varēja mehāniski apstrādāt un izskrāpēt, panākot dažādus gleznieciskus risinājumus. Pirmo klāj tumšo kontūru un tālāk krāsu toņus vairākās kārtās pēc nepieciešamības.
“Tas mazliet atgādina klasisko ornamenta veidošanu, kas redzama Rīgā uz jūgendstila namiem. Uz mājas uzklāj baltu, sarkanu un zaļu apmetuma kārtu. Kamēr tas ir mitrs, no kārtām veido zīmējumu. Tur, kur paliek virskārta, ir balts, tur, kur apakškārta, sarkans, un tur, kur bāze, – zaļš. Šādu apmetumu var veidot līdz septiņiem toņiem. Katra kārta būs 3 mm bieza. Šāds ornaments ļoti ilgi saglabājās, jo krāsas toni dod apmetuma masa, nevis krāsa,” skaidro meistars.
Dodoties uz simpoziju Vācijā, Orestam radās iespēja šo tehnoloģiju izmēģināt. Tapa četri eksperimentāli darbi. Uz ģipša pamatnes tika četrās kārtās klāta no pigmentiem gatavota krāsa. Jārīkojas ātri. Kamēr krāsa un ģipša pamatne bija mitri, virsū uzlej porcelāna masu. Pie tās pielīp viss zīmējums kā novelkamā bildīte. Atliek porcelānu apdedzināt un pārklāt ar matēto glazūru. Veidojās savdabīgs novilkums, kurš vizuāli atšķiras no parasta krāsojuma. No četriem izgatavotajiem darbiem Orests trīs pārdeva un vienu atstāja mājās – atmiņai.
Meistaram darbus izpērk. Darbnīcas plauktos rindojās galvenokārt darbi, kas ir atmiņas no kādas veiksmīgas sērijas. Plauktā stāv novatorisks triptihs “Staburadze”, tapis no akmens masas ar porcelāna iestarpinājumiem. Skaists un lielāku formātu lūdzošs. “Šāda skulptūru grupa iederētos Daugavas krastā, vietā, kur kādreiz atradās nu jau tautai par sakrālu kļuvušais Staburags,” sapņo meistars.
VĒRTEJUMS: oriģināls skatījums
Keramiķe Ludmila Lopatko: “Māksliniekam Orestam Misjko ir pilnīgi oriģināls, savs pasaules redzējums, sava plastiskā izteiksmība, ko nodrošina laba tēlniecības skola. Meistaram ir savi mecenāti, viņa darbi neieguļas plauktos.”
