Armands Siliņš: “Sansusī” nojauc zvaigžņu sistēmu 0
Kamermūzikas festivāla “Sansusī” idejas autors un viens no tās īstenotājiem ir Latvijas Nacionālās operas baritons Armands Siliņš. Viņu pazīstam kā Prezidentu Ešenvalda “Iemūrētajos”, Valentīnas tēvu Maskata “Valentīnā”, Dievlodziņu Bruno Skultes “Vilkaču mantiniecē” un daudzās citās lomās. Festivāls šogad skanēs no 11. līdz 13. augustam, taču interesenti “Susējā” var ierasties jebkurā dienā šonedēļ un piedalīties festivāla celtniecībā.
Kāpēc festivālam tāds nelatvisks nosaukums?
Armands Siliņš: Radās kā vārdu spēle. Viens no mūsu brīvdienu mājas “Susējas” ciemiņiem, apmaldījies netālu no Lietuvas robežas, zvana, taujā, kā tikt atpakaļ, un tad kāds pajokoja – brauc tik uz Sansusī… Sanāca tāda vārdu spēle. Tulkojumā no franču valodas “sans soucis” nozīmē – bez rūpēm, raizēm. Tas ir viens no mūsu festivāla stūrakmeņiem – radīt publikai bezrūpīgu gaisotni, ļaut cilvēkiem nomierināties, caur to pieslēgties īstenībā ļoti sarežģītām lietām.
Producenti pirms festivāliem mēdz būt uzvilkti un nervozi kā stīgas. Vai arī pats esat bez rūpēm?
(Iesmejas.) Pirmie gadi bija traki. Bet mums izveidojusies diezgan stabila komanda, kas deg par lietu tāpat kā es, stress sadalījies uz visiem, līdz ar to esam diezgan mierīgi. Puse no festivāla gulstas uz mūsu tehniskā direktora Ulda Trapenciera pleciem. Profesionāls grafiskais dizainers, desmit gadus strādājis kosmētikas firmā “Madara”. Sākumā arī viņš festivāla formātam neticēja, bet bija taču jāpalīdz draugam… Nu viņa dzīve izmainījusies par 180 grādiem, viņš ir pametis “Madaru” un kļuvis par LNSO tehnisko direktoru. Komandā arī Ilze Tormane, Māra Pāvula un vēl desmit cilvēku, kas pieslēdzas konkrētām lietām.
Šogad aicinām uz Susēju jau šodien, 7. augustā, kad sāksim iekārtot festivāla teritoriju un varēs sliet teltis skatītāji, kuri pa dienu var doties baudīt apkārtni, apmeklēt salīdzinoši netālo Rotko muzeju Daugavpilī, jauno laikmetīgās mākslas galeriju Līvānos, arī paši esam izveidojuši savu mazo kartīti ar savās sajūtās balstītām vietām. Katru vakaru līdz ceturtdienai “Susējā” notiks teātra izrāde vai ugunskura koncerts, kas aizsākās pirms vairākiem gadiem kā pārsteigums “Sansusī” talciniekiem. Pie meža aizkūrām ugunskuru, no mājas iznesām laukā pianīnu, un Rihards Plešanovs sāka spēlēt Bēthovenu, Bahu, Šnitki… Sajūta, kā ar draugiem sēžot pie ugunskura, tikai muzikālā programma nopietna… Mūsu koncertos mūziķi mēdz pastāstīt par skaņdarbu – kā tas radies, kas komponistu iedvesmojis… Uzreiz citādi “pieslēdz” cilvēkus nekā tad, ja viņi pirms koncerta izlasa programmiņā ļoti standartizētu, profesionāli piesātinātu tekstu. Tāds ierindas klausītājos drīzāk rada atgrūšanās sindromu.
Lielajā ģildē ne vienā vien koncertā muzikologs Orests Silabriedis stāsta ļoti intriģējoši.
Viņš arī ir viens no lektoriem festivālā. Šogad būs teātra izrādes gan bērniem, gan pieaugušajiem, interaktīva cirka izrāde no Lietuvas bēbīšiem līdz trīs gadu vecumam, viesosies dziedātāja Lea Tromenšlāgere no Francijas, akordeoniste Naiara De La Puente vienā koncertā uzstāsies kopā ar Elizabeti Šīranti, būs ansamblis no Igaunijas, kā vienmēr koncerts “XXI”, kurā tiek atskaņota tikai 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta mūzika, šogad akcentējot Jāņa Petraškeviča jauno skaņdarbu kameransamblim. Bet jaunais pavērsiens būs orķestris “Sinfonietta Rīga” ar Platona Buravicka un Lindas Leimanes jaundarbiem. Iemēģināsim vienu angāru – graudu kalti triju kilometru attālumā no festivāla teritorijas pie pašas Aknīstes –, kur arī turpmāk varētu rīkot āra apstākļiem nepielāgojamus koncertus.
Jūs “Sansusī” dēvējat par alternatīvu kamermūzikas festivālu. Kas tajā tik alternatīvs?
Liela daļa festivālu tiražē māksliniekus, atrod vienu “zvaigzni” un ap to būvē visu pārējo. Un publika laužas uz šo vienu zvaigzni… Mēs ejam pretējā virzienā – no maziem, daudziem mākslas darbiem veidojam vienotu festivālu, nojaucot šo zvaigžņu sistēmu. Kā mūsu pērnā festivāla moto Rokpeļņa trīsrindītē – “novelk biksītes zvaigznes, bikli debesīs spīd dimanta dibentiņi…” Tas ir “Sansusī” princips – jo lielāka zvaigzne, jo mazāk mēs to iepriekš reklamēsim.
Otrkārt, esam apvienojuši divus festivāla formātus – brīvdabas klasiskās mūzikas festivālu un rokfestivālu, no kura paņemta gaisotne, komūnas sajūta, plus cilvēki guļ pašu līdzpaņemtās teltīs, visu festivāla laiku dzīvojot vienā nelielā teritorijā. Koncerti notiek mūsu pašu būvētās āra skatuvēs, kas nemaz nelīdzinās brīvdabas pasākumos ierastajām “metāla kastēm”.
Festivāli Latvijā “badās” ar sāniem un elkoņiem, laika ziņā pārklājoties citam ar citu. Vai jūs nebaida grūtības noturēt publikas uzmanību vēl vienam festivālam?
Radošās komandas iekšienē smejamies – balva tam, kurš izdomās alternatīvu vārdam “festivāls”. Ko tikai tagad nesauc par festivālu! Pat dīvāniem ir festivāli. Klasiskās mūzikas lauciņā, piemēram, par festivālu dēvē koncertu sērijas bieži vien pusgada garumā, bet manā uztverē īstā festivālā koncerti notiek dažās dienās vienā noteiktā vietā, publikai to nepametot visu festivāla laiku. Šausminās – o, Vāgners, smagi, septiņas stundas! Bet reāli mūzika aizņem četras stundas. Kā pats esmu piedzīvojis Baireitā, ik pēc cēliena publika stundu mielojas ar desām, jo tas atelpas brīdis ir vajadzīgs. Jau pirmajā gadā secinājām, ka pauzes ne ar kādiem dīdžejiem aizpildīt nedrīkst. Tās domātas vienatnei ar sevi, pabūšanai ar draugiem, atslodzei no koncerta. Pērn, piemēram, uz Ģertrūdes ielas teātra uzveduma “Melnā sperma” norises vietu bija jāiet divus kilometrus no “Sansusī” teritorijas. Pēc atpakaļceļā pa meža takām pavadītās pusstundas viens no maniem draugiem noteica – tikai atceļā, redzēto pārdomājot, man tā izrāde riktīgi ieblieza.
Cienās Rītiņš vai jāņem līdzi savas sviestmaizes?
Mēs neizsludinām ēdinātājiem konkursu uz tirgošanās vietām, bet ar šā pakalpojuma pretendentiem ļoti daudz runājam, jo vēlamies, lai arī viņu piedāvājums iekļautos festivāla noskaņā. Aicinām nebaidīties eksperimentēt. Otrajā gadā, piemēram, viens no ēdinātājiem rīta pusē, mazliet garlaikots, sāka piedāvāt publikai svaigu gurķu sīrupu, kas tika lielā sajūsmā uzņemts.
