Juris Lorencs: Novecojam pārāk strauji 3
Marta sākumā viens no pasaules vecākajiem medicīnas žurnāliem “The Lancet”, kas bez pārtraukuma iznāk Londonā kopš 1823. gada, publicēja pētījumu par iedzīvotāju novecošanās straujumu 192 pasaules valstīs (“Measuring population ageing: an analysis of the Global Burden of Disease Study 2017”). Pētījuma metodikas pamatā ņemta ar novecošanās procesu saistītu slimību (sirds un asinsvadu kaites, diabēts, onkoloģija utt.) statistika laika posmā no 1990. līdz 2017. gadam. Zinātnieki izskaitļojuši “vidējo novecošanās slieksni” pasaulē, proti, vecumu, kuram pienākot cilvēks jau sāk just vairākas hroniskas kaites, un tas esot 65 gadi.
Saprotams, šis skaitlis ir visai nosacīts un pats par sevi neko daudz neizsaka. Tas, kas ir interesanti un zīmīgi – cik gados katras zemes iedzīvotāji sāk izjust šo pasaules “vidējo novecošanās slieksni”. Atšķirības ir milzīgas. Frančiem un šveiciešiem vecuma kaites par sevi nopietni liek manīt tikai 76 gadu vecumā, taču Ukrainā tikpat liela slimību bagāža tiek uzkrāta jau 57 gados. Starpība gandrīz divdesmit gadi! Iespējams, te pie vainas ir arī Černobiļas katastrofa. Bet nekas labāks nav Krievijā – 59, Baltkrievijā – 60 un diemžēl arī Latvijā – 62 gadi. Turpat blakus atrodas arī tuvākie kaimiņi: Lietuva – 62, Igaunija – 66 gadi.
Kā redzam, pētījuma rezultāti diemžēl nav glaimojoši Latvijai.
Vienlaikus tie izteikti sasaucas ar vidējo dzīves ilgumu katrā valstī – cilvēks pēc “vecuma sliekšņa” sasniegšanas vidēji nodzīvo vēl divpadsmit gadus. Latvijā pagājušajā gadā vidējais mūža ilgums bija ap 74,4 gadi, kas ir ļoti zems rādītājs. Saskaņā ar jaunāko statistiku par mums ilgāk dzīvo albāņi, rumāņi, tunisieši, kubieši, poļi, serbi – sarakstu var turpināt.
Ir taisnība, ka vērojama likumsakarība – jo bagātāka valsts, jo augstāks “vecuma slieksnis” un garāks vidējais mūža ilgums. Monako tas ir 89 gadi. Tomēr ir arī izņēmumi. Kāpēc, piemēram, Āfrikas valstī Marokā, kuras iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir trīs reizes (!) zemāks nekā Latvijā, cilvēki dzīvo tikpat ilgi kā pie mums? Sistēmu analītiķis teiktu, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu veselības aizsardzības sistēmu, kas nu jau kārtējo reizi atkal tiek reformēta.
Jautājums – kur paliek mūsu nodokļi? Un cik efektīvi un gudri tie tiek izlietoti?
Nu jau gandrīz trīsdesmit gadus mēs atkal dzīvojam neatkarīgā valstī. Pietiekami ilgs laiks, lai ievestu kārtību veselības jomā. Aizbildināties, ka mūs joprojām velk uz leju “padomju mantojums”, ir pilnīgi nevietā. Diemžēl politiķi to nereti izmanto, lai piesegtu savu neizdarību vai bezspēcību.
Kā 2012. gadā intervijā žurnālam “Playboy”, runājot par pensionāriem, izteicās toreizējā labklājības, tagadējā veselības ministre Ilze Viņķele, tad “viņi, kas nāk vēl no padomju laikiem, saka, ka ir maksājuši nodokļus, strādādami rūpnīcās, un pārmet, ka viņu stāžs ir liels, bet pensija niecīga, to valsti viņi ir būvējuši, un tā nemaz nav bijusi tik atšķirīga no šodienas Latvijas.
Skarbā patiesība diemžēl ir tā, ka tās ir divas dažādas pasaules, un viņu pienesums citai valstij nevar tikt adekvāti novērtēts šeit, un visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši.”
Es tam īsti negribētu piekrist. Kāds taču mūs baroja, skoloja un ārstēja arī padomju gados. Būvēja ceļus, cepa maizi un spēlēja teātri. Tātad, runājot ministres vārdiem, tomēr “radīja naudu”. Bet lai nu tā būtu, politikā katram var būt savi uzskati. Turklāt pensijas lielums, labklājība, dzīves kvalitāte – tās ir visai relatīvas lietas. Kas vienam turība, tas otram nabadzība, kas vienam vērtība, otram nieki.
Toties tagad veselības ministrei būs iespēja parādīt savu darbu pavisam konkrētos, eksakti izmērāmos skaitļos – Latvijas cilvēku vidējā mūža garuma izmaiņā. Un te nu gan vairs nederēs aizbildināšanās, ka tie, kuri dzīvojuši un strādājuši padomju laikos, nav pelnījuši ilgu un veselīgu mūžu.
