Kamēr Rīgā cīnās ap tā saukto Uzvaras pieminekli, citviet Latvijā līdzīgie sen novākti 23
Ik reizi, kad Saeimā vai sabiedrisko aktivitāšu līmenī skar jautājumu par Rīgas Pārdaugavas pieminekļa “Padomu Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” jeb vienkārši Uzvaras pieminekļa pārvietošanu vai nojaukšanu, no tās pašas Saeimas, Ārlietu ministrijas, Rīgas domes un citām oficiālajām iestādēm izskan aizrādījumi, ka to nepieļauj Latvijas–Krievijas starpvalstu līgums. Tiek norādīts arī uz nevēlamajām ārpolitiskajām un iekšpolitiskajām sekām. Tomēr šādai ar padomju armiju un ideoloģiju saistītu monumentu aizvākšanai Latvijā ir daudz precedentu. Turklāt neviens no tiem nav izraisījis Krievijas protestus. Tiesa, lielākoties ir runa par 90. gadiem…
Tie ir pavisam nesenas vēstures notikumi, taču izrādās, ka izdibināt, ar kādu argumentāciju, kad un kādos apstākļos tikušas aizvāktas piemiņas zīmes “atbrīvotājiem”, nemaz nav tik viegli. Uzreiz jāsaka, ka Latvijā nevienam nekad nav nācis prātā aizskart pieminekļus padomju karavīru brāļu kapos – par to nekad nav bijusi runa, un šo jautājumu regulē 2007. gada 18. decembrī Rīgā parakstītā Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā.
Ādažu “uzvara”
Atskaitot Rīgas Stradiņa universitātes profesora Sergeja Kruka 2011. gadā iznākušo grāmatu “Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010”, pētījumu par padomju laikā likto pieminekļu likteņiem lāgā nav bijis. Ar padomju armiju saistītie monumenti nav iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, līdz ar to arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI) par tiem nav darīšanas, un patiesībā vienīgā, kam tie rūp, ir Krievijas Federācijas vēstniecība.
Profesors Kruks raksta, ka pēc 1991. gada neatkarīgajā Latvijā demontēti gandrīz 60 “Ļeņini” un vēl pulks pieminekļu latviešu komunistiem un padomju karavīriem. Kruks centies savā grāmatā dokumentēt pieminekļu novākšanu, taču tas viņam ne vienmēr izdevies, jo ziņas par monumentu “nocelšanu” ir izkliedētas un dažkārt pat nenoskaidrojamas.
Pirmais piemineklis “atbrīvotājiem” Latvijas PSR parādījās 1946. gadā Cēsīs, tomēr turpmākajos pārdesmit gados centrālajiem padomju orgāniem un pašvaldībām reti atradās nauda tamlīdzīgiem mērķiem, kas arī ir viens no iemesliem, kamdēļ 1957. gadā Latvijas kompartijas centrālkomitejas birojs nolēma, ka par karā kritušo memoriālu varētu izmantot Brāļu kapus Rīgā, un tur sāka pārbedīt Otrajā pasaules karā kritušos sarkanarmiešus. 40. gadu beigās un 50. gados steigā pavirši liktie tehniski un mākslinieciski nekvalitatīvie pieminekļi lielākoties ātri nonāca bēdīgā stāvoklī, un tos bija spiesti demontēt pat vēl padomju okupācijas gados. Tāds liktenis ķēra, piemēram, 1947. gadā likto piemiņas altāri Krustpils Brāļu kapos. Interesanti, ka iniciatīva likt pieminekļus “atbrīvotājiem” nereti nāca no vietējo pašvaldību puses (tāpat kā 90. gadu sākuma lēmumi novākt šos svešķermeņus). Acīmredzot vietējo izpildkomiteju un rajonu vadības darboņiem šķita, ka tā tie gūs ievērību pie augstāka līmeņa vadības. Kā kuriozu vai kolhoza “Ādaži” priekšsēdētāja Alberta Kaula stūrgalvības izpausmi var vērtēt gadījumu ar Uzvaras pieminekli kolhoza “Ādaži” parkā, atklātu 1984. gadā. Šis tēlnieka Vladimira Rapiķa kaparā kaltais monuments uzbrūkošas karavīra figūras veidolā tika uzsliets pat par spīti “augšu” iebildēm. Kā raksta Kruks, mākslinieku komisija figūru nokritizējusi kā neproporcionālu, primitīvu, neprofesionālu un vispār sabiedriskai vietai nepiemērotu darbu. Noraidoša bijusi arī Latvijas kompartijas centrālkomiteja, taču Ādažu kolhozs skulptūru tomēr uzslējis, kaut nelikumīgi. Uzvaras piemineklis Ādažos turpināja stāvēt līdz 1991. gada 11. septembrim, kad pagasta vadība to nolēma novākt. Nekādi šķēršļi neradās.
Jelgavas “zaļais pūķis”
Brāļu kapu komitejas (BKK) priekšsēdētājs Eižens Upmanis aizrāda, ka katra līdz šim novāktā padomju armiju slavinošā pieminekļa stāsts ir individuāls. Apstākļi, kādos notikusi aizvākšana, atšķiras. Pirmais piemineklis “padomju karavīriem atbrīvotājiem” Latvijas PSR tika atklāts 1946. gada 21. jūlijā Cēsīs Maija parkā. Tas bija rotāts ar bronzas sarkanarmiešu figūrām, izgatavotām pēc pirmskara Latvijā slavenā tēlnieka Kārļa Jansona meta. Oficiāli 1945. gada dokumentos bija runa par “Cēsu pilsētas atbrīvošanā kritušo varoņu kapu pieminekli”, kaut apbedīts parkā neviens, šķiet, netika. Kompleksu veidoja siena un betonā liets obelisks ar kapara cilni. 1970. gadā saistībā ar šo pieminekli parkam deva Uzvaras parka vārdu, bet 1974. gadā obelisku apšuva ar šūnakmeni. Cēsniekiem griezās acīs uzraksts: “Jūs nācāt mums brīvību un sauli nest”. Līdz atmodas pienākšanai tas, tāpat kā pats piemineklis jau bija laikazoba skarts. 1990. gada 25. septembrī Cēsu pilsētas Tautas deputātu padome nolēma, ka uzraksts ir nepatiess un nav atjaunojams, “jo padomju armija atnesa Latvijā necilvēcīgu apspiestības režīmu, kurš būtiski neatšķīrās no hitleriskā”. 90. gados no tā nozuda kā burti, tā cita atribūtika un ap 1998. gadu Maija parkā slējās vien apdrupis obelisks bez bareljefiem un uzrakstiem. Cēsu muzeja vadītāja Dace Tabūne teic, ka, sargājot no zagļiem, visas Kārļa Jansona darinātās figūras nonākušas muzeja pārziņā, kaut to glabāšanas lietderība ir apšaubāma. 2003. gadā beidzot nojauca arī pašu obelisku. “Tas piemineklis nomira dabīgā nāvē,” saka muzeja vadītāja.
Liepājā Jāņa Čakstes (agrāk Alejas, padomju laikā – Komjaunatnes) laukumā līdz 1995. gadam slējās kareivīgu ciļņu ieskauts metālisks Padomju Savienības varoņa Imanta Sudmaļa stāvs. Tēlnieku G. Grundberga un V. Alberga, arhitektu O. Ostenberga un I. Strautmaņa veidoto pieminekli atklāja 1978. gada 23. novembrī. Runā, ka liepājnieki neoficiāli šo vietu saukuši par “bandītu laukumu”. Sudmaļa figūras masīvs svēra septiņas tonnas. Par tā aizvākšanu vairākus gadus pēc neatkarības atgūšanas cīnījās vietējā LNNK nodaļa, jo Sudmaļa paēnu saviem pasākumiem labprāt izmantoja Liepājas interfrontisti. Demontāža notika tieši 1995. gada 21. jūlijā, ko daudzi uzskatīja par simbolisku, jo visu padomju okupācijas laiku šo datumu svinēja kā 1940. gada Padomju Latvijas dibināšanas dienu. Tagad piemineklis stāv Liepājas muzeja pagalmā starp citiem lielizmēra ūnikumiem. Kopš pagājušā gada figūrai pielikta informatīvā plāksne. Liepājas nacionālboļševika Jevgeņija Osipova sieva Jeļena Osipova 2013. gada pašvaldību vēlēšanās Sudmali izmantoja priekšvēlēšanu cīņā, solot to atkal nolikt vietā, ja liepājnieki balsošot par viņu. Līdzīgi par vajadzību atjaunot Jelgavā 1997. gadā no Stacijas parka aizvākto pieminekli “Jelgavas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” palaikam lūko atgādināt Jelgavas promaskaviskie aktīvisti. No šī pieminekļa pāri palikusi tikai tā vietā 2004. gadā pie paaugstinājuma uzstādītā piemiņas plāksne. 1984. gadā atklātais tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas monuments Jelgavas “atbrīvotājiem” attēloja it kā trīs karavīru galvas, kas iznirst no liesmām. Tēlu atlēja ar tēraudu stiegrotā ģipsī un apšuva vara plāksnēm. Tomēr strādnieki celtniecības procesā neievēroja tehnoloģijas – ģipsis ar laiku uzsūca mitrumu, stiegrojums sarūsēja un “zaļais pūķis”, kā to vara skārda sūbējuma dēļ mēdza dēvēt jelgavnieki, sāka deformēties. 1997. gada vasarā pašvaldībai radās bažas, ka piemineklis līdz rudenim var arī neizturēt un uzkrist garāmgājējiem. Bija aprēķināts, ka remonts izmaksātu 80 tūkstošus latu. Pašvaldībai tādas naudas nebija, demontēt iznāca lētāk. Pret to neiebilda ne tēlniece, ne Krievijas vēstniecība, uzskatot lēmumu par “Latvijas iekšējo lietu”. Pieminekli demontēja 1997. gada 22. augustā. Nav dzirdēts, ka arī citos līdzīgos 90. gadu piemēros Krievijas vēstniecība būtu protestējusi. Acīmredzot politiski tas tobrīd tai nešķita aktuāli.
Limbažos viss izdodas
90. gadu sākumā visā Latvijā daudzus pieminekļus un brāļu kapus skāra krāsaino metālu zagļu plosīšanās. Tajā laikā pazuda vara kaluma cilnis no Rēzeknes Brāļu kapiem un piemineklis karā kritušajiem VEF darbiniekiem. Vairāki pieminekļi vispār pameta Latviju. Tā divkārtējam PSRS varonim lidotājam N. Stepanjanam domāto 1996. gadā pārveda no Liepājas uz Kaļiņingradu. Savukārt zemūdeņu “Л-3” un “Щ-307” komandtiltiņi, kas kā pieminekļi bija uzstādīti Liepājas Karostā, 1995. gadā aizceļoja uz Maskavas Poklonnajas kalna Uzvaras parka memoriālu. Tikmēr Alūksnē kopš 1974. gada stāvējušo granīta cilni “atbrīvotājiem” pārvietoja uz bijušo padomju raķešu bāzi Zeltiņos un novietoja līdzās Ļeņina galvai. Interesants precedents ir 1975. gadā liktais tēlnieces Artas Dumpes piemineklis “Tukuma atbrīvotājiem”. Tā trīsfigūru kompozīcija ļāva vienkārši mainīt objekta traktējumu. Tagad sieviete starp diviem pretim stāvošiem vīriešiem tiek skaidrota kā māte, kas cenšas saturēt kopā divus dažādās pusēs karojošos dēlus.
Tuvākajā laikā no zemes virsas pazudīs viss, kas palicis pāri no 1975. gada 7. maijā Limbažos uzstādītā pieminekļa 1941. gada 3. – 4. jūlija kaujās pret nacionālajiem partizāniem un no 24. teritoriālā strēlnieku korpusa dezertējušajiem latviešu karavīriem kritušajiem 26 padomju jūrniekiem. Vietējā “Daugavas vanagu” nodaļa ar Limbažu novada domes atbalstu izsludinājusi ziedojumu vākšanu, lai skvērā pie Limbažu sākumskolas “dzelzsbetona kuģa” vietā līdz 2018. gadam tiktu uzsliets 16 – 18 m augsts Latvijas karoga masts un varbūt arī piemiņas zīme Limbažu vidusskolas dibinātājam, mācītājam, vēsturniekam un dzejniekam Ludim Bērziņam. Aptuvenās pieminekļa nojaukšanas un teritorijas labiekārtošanas izmaksas tiek lēstas uz 48 000 eiro. Savulaik pēc vietējo padomju aktīvistu ierosmes noorganizētā būve limbažniekiem nekad nav šķitusi ne skaista, ne godājama. Sākotnēji piemineklim bijušas ķēdes un enkurs, bet tās jau sen kāds nodevis metāllūžņos. Bez pēdām pazudusi arī plāksne ar tekstu, kas reiz tur bijusi. Objekts šobrīd ir bezsaimnieka manta; tā nav nevienā bilancē, un uz to neattiecas Latvijas–Krievijas līgums par kritušo piemiņas vietām. Par “veidojuma” izcelsmi un likteni daudz rakstījusi Limbažu novada avīze “Auseklis”. Laikraksta redaktore Regīna Tamane teic, ka pat padomju gados nekādi pasākumi tur lāgā nav notikuši: “Šis piemineklis nevienam nepieder, nevienu neinteresē un ne pēc kā neizskatās.” Likt šķēršļus demontāžai neviens nav mēģinājis. “Acīmredzot tāpēc, ka esam ļoti latviska un nacionālpatriotiska pilsēta,” aizrāda Tamanes kundze.
Kas ir “memoriāls”?
Kopš neatkarības atgūšanas Rīgas Pieminekļu padome vismaz divas reizes skatījusi jautājumu par Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā nojaukšanu vai tēlu pārvietošanu. Bijusi arī ideja to “demilitarizēt”, no ansambļa aizvācot karavīru figūras un atstājot tikai mātes tēlu. Visas reizes tomēr nolemts pieminekli atstāt mierā. Sava loma tajā bijusi arī monumenta milzīgajiem izmēriem.
Jaunākajās debatēs par Rīgas Uzvaras parka attīrīšanu no padomju karavīrus slavinošajām skulptūrām un citas atribūtikas, pārvietojot to uz kādiem padomju karavīru brāļu kapiem, Ārlietu ministrija (ĀM) uzsvērusi, ka tā rīkoties nevar, jo Latvijai Pārdaugavas objekta gadījumā rokas saista 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstītā Latvijas–Krievijas vienošanās par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kas stājās spēkā 1995. gada 27. februārī. Vienošanās 13. pants: “Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.” Panta otrā daļa skaidro, ka Krievija attiecīgi “nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu”. Savukārt 15. pantā teikts, ka “puses apņemas atturēties no nesaskaņotas vienpusējas rīcības jautājumos, kurus regulē šī vienošanās”. ĀM uz šiem pantiem oficiāli atsaukusies ne vienu reizi vien. Neoficiālās sarunās gan dzirdēts, ka viss atkarīgs no starpvalstu vienošanās traktējuma. Proti, dokuments runā par “memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietām”, taču nedefinē, kas ir “memoriāla būve”. Teorētiski tā var nosaukt kaut postamentu, kas palicis pāri pēc tanka aizvākšanas.
Otra lieta, uz ko jau pirms pāris gadiem aizrādīja Upmaņa kungs – ir diezgan droši, ka Krievija sāktu likt šķēršļus vai pat bloķētu karos un deportācijās Krievijā bojāgājušo latviešu kapu apzināšanu un piemiņas saglabāšanas pasākumus, ja uzskatītu, ka Latvija pārkāpj 1994. gada vienošanos. Faktiski “Monumenta padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no fašistiskajiem iebrucējiem” aizvākšana ir nokavēta. “90. gadu beigās vietējie etniskie krievi sāka izmantot monumentu masu manifestācijām. Krievijas prezidents Vladimirs Putins ierosināja nacionālās identitātes nostiprināšanu ar Uzvaras dienas simboliku: Eiropas atbrīvošana no fašisma kļuva par Krievijas lepnuma centrālo elementu. Kremļa veiktā krievu identitātes pārinterpretēšana piešķīra jaunu saturu Rīgas monumentam. Tas sācis kalpot par ērtu vietu manifestāciju rīkošanai, jo spēj izteikt politiskās prasības,” raksta komunikācijas zinātņu doktors Kruks. Arī citi jomas speciālisti anonīmi atzīst: to, ko vēl varēja izdarīt 90. gados, pirms 1998. gada “krievu pensionāru dumpja” notikumiem, šobrīd šajos politiskajos apstākļos vairs nevar.
FAKTI
Daži Latvijā novākto padomju armijai veltīto memoriālo būvju piemēri
1990. gadā ģenerāļa Nikolaja Dedajeva granīta bisti Liepājā pārcēla uz Centrālajiem kapiem.
1990. gada 16. martā aizvāca lielgabalu – pieminekli 51. gvardes divīzijai Valkā, uzstādītu 1967. gadā.
1990. gada 19. septembrī aizvāca tanku “T-34”, kurš atradās 1940. gadā atklātā Kārļa Zemdegas pieminekļa Dobeles atbrīvotājiem vietā.
1990. gada oktobrī aizveda lidmašīnu “MIG – 21” Jēkabpilī.
1991. gadā noņēma bronzas ciļņus Padomju Savienības varoņiem V. Uzu, N. Lugovcevam, J. Šutjko Alūksnē.
1991. gada septembrī ar Ādažu pagasta tautas deputātu padomes lēmumu demontēja Uzvaras pieminekli kolhoza “Ādaži” parkā.
1991. gada 18. oktobrī novāca tanku – pieminekli “Lielā Tēvijas kara varonīgajiem karavīriem tankistiem” Ērgļos. Tanks 2005. gadā nonāca Morē.
1992. gada rudenī ar Daugavpils pilsētas valdes 3. septembra lēmumu kā padomju varas laika “uzskatāmo aģitāciju” aizvāca “T-34” Mežciemā.
1993. gada februārī ar Jēkabpils pilsētas lēmumu no Krustpils parka uz citu vietu pārvietoja lielgabalu un pieminekli ar portretciļņiem. Memoriālu saglabāja.
1997. gada 21. augustā tehniski katastrofālā stāvoklī nonākušo pieminekli “Jelgavas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” Stacijas parkā demontēja, vietā atstāja piemiņas zīmi.
Precīzs novākšanas laiks nav zināms:
1986. gadā par godu padomju tanku brigādei, kas pirmā izlauzās pie Rīgas jūras līča Klapkalnciemā, liktajam tankam “IS” (tagad Kurzemes cietokšņa muzejā Zantē).
1967. gadā liktajam zenītlielgabalam Slokā pie dzelzceļa – piemineklim 84. atsevišķā artilērijas diviziona matrožiem.
1968. gadā uzstādītajai Padomju Savienības varoņa Aleksandra Matrosova granīta bistei Rēzeknes rajona Ozolainē.
Tikmēr ārzemēs…
2007. gada aprīlī Igaunijas varasiestādes Tallinā pārvietoja pieminekli padomju karavīriem, tā saukto “Aļošu”. Igaunija un Krievija nav parakstījušas līgumu, kas attiektos uz apbedījumiem un pieminekļiem. “Aļošas” pārcelšana izraisīja vardarbīgus krievvalodīgo nemierus.
2008. gadā nacionāli noskaņotais aktīvists Jiri Līms uz sava rēķina patvarīgi Tallinā ar ceļamkrānu novāca pieminekļus Tallinas Kara skolas padomju virsniekiem un igauņu komunistam Hansam Pēgelmanim.
Polija šogad jūnija beigās paziņoja, ka vairāk nekā 200 “padomju atbrīvotāju” pieminekļus pārcels uz īpašu brīvdabas muzeju. Krievija to uzskata par Latvijas gadījumam līdzīgu 1994. gada līguma pārkāpumu, taču Varšava norāda, ka runa ir par “pateicības pieminekļiem”, nevis memoriāliem.
