0
Pārvaicāšu vēlreiz: vai pašvaldības būtu mierā sadarboties šajās 29 teritorijās, ja vien valsts iestādes tajās spētu sniegt savus pakalpojumus?
Nedrīkst samazināt sadarbības iespējas: iezīmēt kādas sadarbības teritorijas kartē, kad tai pašā laikā dzīvē tās ir daudz plašākas.
Pagājušonedēļ mēs, LPS valde, bijām Bergenā, Norvēģijā, iepazīties ar pašvaldību sadarbību. Tur notiek virzienu sadarbība – ar augstskolu, ar mediju centru, ar uzņēmējiem. Neviens virzienu netaisās apcirpt teritoriāli. VARAM ierēdņi saka: jā, teritorija iezīmēta, bet neviens jau netraucē sadarboties tālāk. Bet kāpēc vajag iezīmēt?
VARAM nenogurstoši atkārto, ka 57 pašvaldības neatbilst Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteiktajiem skaitļiem – minimums 4000 iedzīvotāju un ar centru vismaz ar 2000 iedzīvotāju. Vai to tā atstāt?
Jā, likums netiek pildīts, un to jau visi zinājām tā pieņemšanas brīdī. Tā bija politiska administratīvi teritoriālā reforma, kura nebija pamatota ar pienācīgu izpēti. Toreiz jau spēlējās ar skaitļiem: sākumā pateica, ka vajag 8000, tad – 5000, līdz nonāca līdz 4000 iedzīvotāju. Ja dzīvotspējas noteikšana balstītos uz izpēti, tad šādas svārstīšanās nenotiktu. Turklāt divās republikas pilsētās nav likumā prasīto 25 000 iedzīvotāju – ko ar tām darīt?
Nu labi, Valmieru ar Jēkabpili neapvienos, bet mazos novadus gan var, vai ne? Vai tad šādi neekonomēs pārvaldes administratīvās izmaksas un pašvaldības neprasīs mazāk no izlīdzināšanas fonda?
VARAM ziņojumā ir tik vispārīgi runāts par administratīvām izmaksām. Neesmu pārliecināts, vai atšķirības tajās uz vienu cilvēku tik tiešām svārstās no 200 eiro Riebiņu novadā līdz 22 eiro Jelgavas novadā. Katra pašvaldība citādi uzskaita savas administratīvās izmaksas – viena skaita pagastu pārvaldes kā atsevišķas iestādes, citas – ne. Lietojot vārdu “sadarbība”, jau velk uz kaut kā slēgšanu. Riebiņu novadu nedrīkst vērtēt matemātiski. Sadarbība jāvērtē dzīvē. Pierādiet, ka Jaunpils novads nespēj pats pastāvēt! Varbūt valstī jāizveido daži pilotprojekti kādās sadarbības teritorijās. Un pretējs piemērs – ne Līvānus, ne Valku likums nespiestu sadarboties, jo šīs pilsētas jau agrāk iekļautas attīstības centru sarakstā. Turpretī iedzīvotāju skaita ziņā trīsreiz lielāko “nepareizi izveidoto” Olaines novadu spiedīs sadarboties. Tas liecina, ka nav jau nozīme ne teritorijas lielumam, ne iedzīvotāju skaitam.
Nu re, tāpat kā diskusijās ar VARAM, tāpat arī mūsu saruna aizvirzījusies no sadarbības teritorijām pie jaunām pašvaldību teritorijām.
Jaunām? Tās jau lielākoties iezīmētas veco rajonu robežās.
Līgatne iezīmēta pie Siguldas. Vēl daži citi novadi ir piezīmēti citiem “vecajiem rajoniem”. Bet kāpēc neņem vērā iedzīvotāju viedokli? Kur tad paliek pašvaldību lemtspēja? Atkal runā tikai par pašvaldībām. Bet pakalpojumi, ko sniedz valsts, no iedzīvotājiem ir daudz tālāk. Tukumniekiem pēc valsts pakalpojumiem jābrauc uz piecām dažādām vietām! Pašlaik VARAM, runājot par sadarbību, būtībā nocērt sadarbības iespējas. Esmu par sadarbības iespēju palielināšanu! Piemēram, Aucei atkritumu apglabāšanas poligons un atskurbtuve ir Jelgavā, bet plāns paredz sadarboties ar Dobeli, kura pati šajās jomās sadarbojas ar Jelgavu.
Šī gribēšana nav visiem vienāda. Martā “LA” diskusijā Talsos konstatējām, ka četriem apkārtējiem novadiem katram ir sava būvvalde. Vai nevajag apvienot, vaicāju. “Ja ar likumu liks, tad apvienosim,” saņēmu atbildi. Ir jomas, kurās pašvaldības vēsturiski izveidojušos, inerces vai pat subjektīvu iemeslu dēļ nesadarbojas. Kā Valsts kontroles atzinumā par divām būvvaldēm Madonā. Varbūt vajag vismaz jomas noteikt?
Atkārtošos: sadarbībai jābūt labprātīgai. Otrkārt, Latvijā esam aizgājuši pa nepareizu ceļu novadu vērtējumos. VARAM atgādina, ka 55 novados dzīvo 11% iedzīvotāju. Bet vai tāpēc viņiem nav vajadzīgi visi tie paši pakalpojumi? Ir. Bet tas, loģiski, izmaksā dārgāk. Arī ja tos pievienos kaimiņu novadam, lētāki nekļūs. Mēs Aucē sadarbojamies ar Tērveti un Dobeli izglītības jautājumos, kuros tas ir izdevīgi, piemēram, metodiskos jautājumos, olimpiādēs, par ko maksājam apmēram 14 tūkstošus eiro gadā. Kad izglītības ministrs runā par visā valstī nepieciešamo izglītības reformu, es saraujos – pie mums izglītības reforma veikta jau 2009. gadā!
Pats sliktākais, ka pašvaldības tiek vainotas, ka tās ir pret sadarbību. Neesam pret. Pašvaldības ir par visplašāko sadarbību dažādās jomās. Ja būtu pret, tad neņemtu pie sevis valsts pakalpojumus vienotajos klientu apkalpošanas centros. Bet tas taču ir vajadzīgs mūsu iedzīvotājiem.
