Staļģenē notverts pirmais murkšķis 3
Andris, miglojot savas saimniecības lauku, ieraudzīja savādas alas, vēl pēc mirkļa – alā iebēgušu dīvainu radījumu. Kopā ar kolēģi devās pārbaudīt, kas tad viņa laukā iemitinājies, un notvēra murkšķi – dzīvnieku, kam Latvijas dabā nevajadzētu atrasties. Baibaks jeb stepes murkšķis, kas ir pasaulē lielākā vāvere un galvenokārt sastopams Krievijas un Centrālās Āzijas stepēs, bija ierīkojis sev fazendu rapšu lauka vidū romantiskā vietā Lielupes krastā, netālu no Staļģenes.
Lai gan murkšķu audzētāji uzsver, ka šis kaķa lieluma grauzējs ir amizants dzīvnieks, mazdārziņu īpašnieki un lauksaimnieki par šādu kaimiņu noteikti nebūs sajūsmā, jo, būdams veģetārietis, baibaks ne tikai rok iespaidīga izmēra alas, bet arī var nodarīt lielu postu stādījumiem un sējumiem. Krievijā baibakus audzē kā kažokzvērus, to gaļu lieto pārtikā, Latvijā tos tur kā mājdzīvniekus, bet, ņemot vērā murkšķa spalgo un skaļo svilpienu, piktumu, enerģiju, garos nagus un iespaidīgos zobus, tas nekad nevar kļūt par mīļdzīvnieku, jo nevilcināsies savam saimniekam arī iekost.
Par murkšķa kareivīgumu nācās pārliecināties, kad tika pieņemts lēmums zvērēnu no Andra saimniecības pārvest uz dzīvnieku patversmi un mājas zoodārzu “Mežavairogi”, kur saimnieki Danuta un Mārtiņš Priedes bija gatavi to pieņemt savā aprūpē. Murkšķis cīnījās kā īsts tīģeris, neļaujot sevi izcelt no būra.
“Mežavairogu” saimnieki zināja stāstīt, ka šis neesot pirmais gadījums, kad savvaļā izkļuvis murkšķis. Šī – murkšķiene – saimniekuprāt, bija ļoti sliktā stāvoklī, ar noplukušu kažociņu, pastāvot iespējai, ka slimojusi ar kailēdi. Visticamāk, ziema, ko murkšķi pavada ciešā miegā savā alā, šim zvēriņam bija jāpavada nelabvēlīgos apstākļos.
Nav zināms, vai murkšķis izbēdzis no audzētavas vai vienkārši pamests, kad maziņš pūku kunkulītis izaudzis par nešpetnu murkšķi, bet šis stāsts ir ar sliktām beigām. Pāris dienu pēc nogādāšanas “Mežavairogos” murkšķiene devās uz zaļākiem murkšķu laukiem. Danuta Priede lēsa, ka nav zināms, kas zvēriņam bijis jāpārcieš, pirms to notvēra. Viņa arī norāda, ka nav zināms, ar kādām slimībām slimo murkšķi un kādu sērgu ar tiem iespējams ievazāt Latvijā.
Par šo gadījumu informētas gan Zemkopības ministrija, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un arī DAP, kuras ģenerāldirektore Sandra Bērziņa telefonintervijā solījās šim jautājumam pievērst lielāku uzmanību.
Cilvēka bezatbildīgās rīcības dēļ Latvijas dabai postu nodara ne tikai klaiņojošie suņi un kaķi. Tas, ka īsā laikā dabā atklāts zeltainais šakālis un arī baibaks, mums visiem, kam rūp Latvijas fauna, ir ļoti sliktas ziņas. Tādēļ, ja manāt kādu netipisku zvērēnu vai pat murkšķi, par to ziņojiet Dabas aizsardzības pārvaldei. Plašāku rakstu par Staļģenē notverto murkšķi lasiet žurnāla “Medības” jūnija numurā, bet, ja vēlaties sastapt murkšķus, iespējams doties uz “Mežavairogiem” Ķekavas novadā, kur jau mīt divi baibaki.
Viedoklis
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) vecākais eksperts Valdis Pilāts: “Ļaunākais, ko cilvēks var izdarīt, kaitējot bioloģiskajai daudzveidībai, ir faunas ģeogrāfiskā sajaukšana, kas var radīt neparedzamas sekas. Cilvēka bezatbildīgās rīcības dēļ Latvijā līdzās zeltainajam šakālim un baibakam dabā varētu atrast vēl kādu mums neraksturīgu sugu. Latvijā jau savu nelabojamo postu nodarījušas tādas invazīvās sugas kā Amerikas ūdele, kas izkāvusi Eiropas ūdeli, un arī jenotsuņi, kas ne tikai nodara postu putniem, bet arī Latvijā ievazājuši ērču encefalītu – bīstamu vīrusa slimību, ar ko slimo arī cilvēki.”
