TV personība Kristīne Garklāva pēc pārdzīvotā: “Brīdī, kad atguvos, ārkārtīgi novērtēju iespēju, ka varu iziet normāli pastaigāties…” 38
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Ik piektdienu līdz 30. jūlijam kanālā TV3 skatāms dokumentālo īsfilmu cikls “Atrastā Latvija”, kurā raidījuma “900 sekundes” moderatore, televīzijas personība un filmas režisore Kristīne Garklāva apceļo Latviju, atklājot septiņus unikālus kultūras mantojuma tūrisma ceļus – Jēkaba, Māras, Baltijas, Līvu, Gaismas, Brīvības un Daugavas ceļus, kuros sastopami 60 dažādi no jauna izveidoti vai atjaunoti kultūrvēstures un dabas objekti. Sarunā ar Kristīni Garklāvu – par Latvijas dārgumiem, ceļošanu kā antidepresantu, klātbūtnes mirkļa novērtēšanu un šī laika izaicinājumu pārvarēšanu.
Tavas aktivitātes un burvīgā fotogalerija tavā “Instagram” profilā vairāk saistās ar dabu – mežiem, purviem, ūdeņiem, bet te – “Atrastā Latvija”, kur fokusā ir vēsture. Kā nokļuvi šajā stāstā?
Iepriekš, izvēloties kādu ceļamērķi, manā gadījumā vienmēr tika apskatīts, kādas ir dabas takas, meži, purvi, ūdeņi. Tagad ir sajūta, ka ik raidījumā atveram dažādus failus, vietas, kas ir pilnas ar aizraujošiem vēstures notikumiem, dzimtas kokus par muižu cilvēkiem – tu ceļo un skaties, kā viņi veidojuši savas ģimenes. Katrā vietā mēģināju vizualizēt, kā te bijis, piemēram, 6., 7., 13. vai 17. gadsimtā, jaunākos laikos. Ko tikai mūsu zeme neglabā! Katra no vietām ir unikāla. Piemēram, Grobiņā, kur dzīvojuši vikingi kopā ar kuršiem – gan cīnījušies, gan mīlējuši –, viens no interviju varoņiem, stāstniekiem, teica – katra vieta Latvijā ir īpaša, un es viņam pilnībā piekrītu.
Mūsu zemīte ir tik maza, ka katrs kvadrātmetrs slēpj fantastisku vēsturi. Atliek tikai nedaudz parakņāties, un varam atrast tik daudz interesanta.
Mazliet skumji ir par to, ka vēsture absolūti nav bijusi saudzīga pret mūsu zemi un daudzas lietas ir vienkārši pazudušas. Mums atliek tikai minēt un pa mazam gabaliņam šķetināt, kādi ir bijuši vēstures notikumi. Mums ir grūti izsekot ciltskokam tālāk par vecvecākiem – tu nezini, kas ir bijuši tavi senči – varbūt cīnītāji, varbūt zemnieki? Mani ārkārtīgi aizrāva tieši šī vēstures iedomu pasaule. Kad apzinās to, kas mums te ir bijis, paveras cita pasaule par to, kas ir mūsu zeme, par cilvēkiem, kas te ir bijuši gadsimtiem.
Ceļošana pamatoti tiek uzskatīta par labu antidepresantu, un šajā nenoliedzami satraukuma pilnajā laikā tāds nepieciešams daudziem, ne velti izveidoji podkāstu “būt” par mentālo veselību. Tagad, šķiet, visi esam pelnījuši atvaļinājumu. Kāds tev pašai bijis šis gads?
Tādi nepārtraukti kalniņi – ne lieli un stāvi kāpumi un kritumi, bet tāds pastāvīgi grubuļains ceļš. Vienu dienu viss ir labi, tu vari saņemties, domāt labas domas un būt pozitīvs, nekreņķēties un mēģināt motivēt arī citus, bet nākamajā dienā viss ir pavisam citādi – tu sadusmojies par niekiem. Nepārtraukti jāmācās strādāt ar savām emocijām. Te man ārkārtīgi būtiska šķiet līdzcilvēku iesaiste un atbalsts. Īstie vārdi, nomierinoša klātbūtne vai telefona saruna. Tagad, kad varam vairāk satikties, paldies Dievam, ir labāk – tā varam vairāk sajust, kas notiek līdzcilvēku emocijās un prātos. Darba daudziem nekļuva mazāk, reizēm pat vairāk, arī rūpju arvien vairāk, bet iespēju aprunāties – mazāk. Tagad man ir tāds prieks, ka varam cits ar citu parunāties. Iespējams, tas liek visiem justies labāk.
Kā tu kā mamma pārdzīvoji neklātienes skolas laikus?
Ļoti ceru, ka rudenī nebūs attālinātās mācības! Man bija paveicies, ka mums bija ļoti pretimnākoši skolotāji un brīnišķīga skola, bet reizē vecākiem, protams, ir sajūta, ka ikdienas atbildība ir palielinājusies. Mēs esam atbildīgi par savām darba lietām, par mājas lietām – kārtību, rēķiniem, bet te nāk klāt vēl viena, pati svarīgākā atbildība. Un kādā brīdī tu saproti, ka kaut kas nesanāk tā, kā gribētos. Tad seko pārmetumi sev pašam, sajūta, ka nevari izdarīt kaut ko tik labi, kā vajadzētu.
Man, līdzīgi kā lielākajai daļai vecāku, bija izaicinājums savienot visas šīs atbildības. Radošā profesijā nepietiek ar dušas desmitminūti padomāšanai, ir vajadzīgs vairāk laika, lai prāts būtu atbrīvots, lai tajā var ienākt idejas, kas ļauj virzīties uz priekšu.
Tomēr šajā visā bija arī kas labs – šī bija iespēja labāk iepazīt vienam otru. Citādi skrējienā bieži kaut kas paliek nepamanīts.
Kas tev pašai liek justies labāk? “900 sekunžu” agrie rīti pēdējā laikā kļuvuši par stundu vēlāki…
Tas nudien liek justies labāk (smejas). To stundu no rītiem, kad vari pagulēt ilgāk, patiešām jūt. Tagad pēc karstas dienas ir šie fantastiski siltie vakari, laiks, kad īsti vari izbaudīt vasaru – to sajūtu ar smaržojošām zālītēm, puķītēm un sienāžu sisināšanu apkārt. Pie mājas man ir sastādītas un sasētas puķes, kas nomaina cita citu ziedēšanā, tā ir vieta bitēm un taureņiem – lavandas, pļavu puķes – tādas, kurām pat nezinu nosaukumus. Man ir ziedēšanas prieks. Protams, gulēt nevar aiziet – tu vakaros sēdi, klausies, tver mirkli, līdz saproti, ak kungs, ir jau vienpadsmit, bet rīt – agrais rīts! Mēs taču zinām, ka būtiskākais dzīvē ir satvert mirkli brīdī, kad tas notiek, nevis mēģināt domāt par rītdienas rītu vai vakardienas vakaru.
Reizēm tiešām pietiek ar sīkumu, lai uz dzīvi paraudzītos no gaišās puses, bet tas ir jānovērtē. Tev nav sajūtas, ka mēs tagad esam kaut ko palaiduši garām, nenovērtējot to, ka mums tagad ir dota satikšanās iespēja, tā vietā cīnoties savā starpā.
Man šķiet, ka šis ir brīdis, kad cilvēkiem būtu jāapzinās vārda spēks. Emociju karstumā izsaka tik daudz neapdomātu vārdu, vērstu citam pret citu. Pazūd empātija. Redzu, kā draugi nostājas pret draugiem, un ir sajūta, ka interneta vide panes to visu. Bet būtu jāapzinās, ka tas, ko mēs tur atstājam, tur arī paliek un uzkarsē vispārējo atmosfēru. Tomēr būtu labi apzināties rūpes ne tikai par sevi, bet arī citiem. Apzināties to, kas mums ir dots. Šogad biju sapņojusi par skaistu, burvīgu ziemu, un tieši tajā brīdī, kad visapkārt bija superīgs sniegs, ledus… Atceros, bija kolosāls vakars, biju nodomājusi ārā, tumsā, vakarā uzsildīt karstvīnu un skatīties zvaigznēs…
… un paliki mājās ar ieģipsētu kāju…
Jā, vienkārši nogāzos ar lauztu kāju! Tā vaina arī tik ātri nesadzīst. Tu tik ātri vairs neesi mobils. Turklāt izslimoju arī kovidu… Pēc tā visa nav iespējams tik ātri atgūties. Tomēr tajā brīdī, kad atguvos, ārkārtīgi novērtēju iespēju, ka varu iziet normāli pastaigāties. Vienkārši būt ārā, sajust pasauli, tās smaržu, satikties ar mīļiem cilvēkiem. Daudz ko ir ļoti viegli aizmirst, uztvert kā pašsaprotamu.
Kas ir tas, kas tev agrā rīta raidījumā ļauj uzsmaidīt un dot enerģijas devu citiem? Vai spēkus arvien smelies dažādos dabas nostūros – vismaz tā šķiet, vērojot tavus foto sociālajos tīklos.
Būšana savvaļā man ir ļoti svarīga. Nepietiek, ka izej vienu taciņu – tas būs kā ibumetīns uz mirkli. Man vajag drusku vairāk, lai attaptos. Novērtēju tās reizes, kad izdodas izlauzties pie dabas uz divām trim dienām. Dabā tu esi spiests risināt tā brīža aktuālās lietas, tas mani tiešām spēj iedvesmot, nomierināt un atjaunot enerģiju – spēkā te ir banālais teiciens par bateriju uzlādi. Ja jūtu, ka man ir zemākais uzlādes punkts, šādā veidā es atkal uzpildos.
Tu mēdz pieņemt spontānus lēmumus, piemēram, šodien dodamies kaut kur, vai tomēr darba ritms uzliek zināmu rāmi?
Arī mans darba ritms mēdz būt diezgan mainīgs. Pēkšņi parādās kāds darbiņš, kas man šķiet tik foršs, ka nevaru atteikt. Cenšos iesaistīties tādos, kur varu kaut ko mācīties, kur man ir interesanti.
Brīvo dienu plāni gan top īsi pirms tām – reizēm pat tikai no rīta top skaidrs, kurā virzienā došos.
Man nav saraksta, kas jāņem līdzi, bet katru pavasari, piemēram, ir viens lielais izmēģinājums – tu vienkārši sagatavo standarta komplektu – lielu kasti, kurā ir prīmuss, trauki, telts un guļammaisi. To var savākt diezgan ātri, un tu esi gatavs, piemēram, nakšņošanai mežā.
Šis, šķiet, nav lielo, tālejošo plānu laiks.
Šis laiks varbūt ir kaut kādā mērā iemācījis, ka tu vari plānot, bet tev vienmēr jābūt arī plānam A, varbūt pat B vai C. Kaut kur fonā vienmēr ir sajūta, ka plāni var mainīties. Tagad vairāk dzirdu – tad jau redzēs. Tas, protams, var būt arī grūti, sevišķi, ja tas attiecas uz projektiem, radošām iecerēm, piemēram, filmām. Tad šis ritms var būt gana kaitinošs. Bet attiecībā uz personiskām lietām varbūt esam iemācījušies tvert visu vieglāk. Bet, protams, ir plāni, labprāt piedalītos vēl kādā filmā par vidi, jo ir lietas, ko tu vari plānot sev, bet arvien tepat blakus ir vēlēšanās darīt kaut ko ar pievienoto vērtību, plašāk – sabiedrībai, Latvijai.
Kādā ceļā dosies šīs nedēļas “Atrastās Latvijas” sērijā?
Šonedēļ būs Līvu ceļš, kas sākas Carnikavā pie zvejniekiem. Pie viņiem devos jau agrā rītā – tikšanās bija sarunāta jau sešos no rīta! Tālāk uz Šlokenbekas muižu un tad – Jūrkalne, kopā ar suitu sievām. Brīnišķīgas vietas un brīnišķīgi cilvēki!
…
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Bitīte – strādāju, vācu medu un lidinos apkārt, un dzeļu, ja kaut kas nepatīk. Radošums. Baskāje.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez ūdens. Kā pasakā par karali un sāli, ko viņam uzdāvināja jaunākā meita, – vienkārša lieta, bet tik svarīga.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Sirdij tuvs ir filmas “Melnā stārķa kungs” projekts, kas man ir atklājis ārkārtīgi daudz par dabu un mudinājis pievērsties vides jautājumiem.
Labākā izklaide?
Bužināt suņa vēderu. Smaidām mēs abi.
