Franks Gordons: No “sociālistiskās revolūcijas” – ne smakas. Visu izšķīra padomju tanki 4
Franks Gordons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Padomju okupācijas pirmajā posmā, kas iegājis vēsturē kā Baigais gads, Doma laukums tika nosaukts par 17. jūnija laukumu un nacionalizētā saldumu fabrika “V. Ķuze” guva nosaukumu “17. jūnijs”.
Kad vācu-padomju kara beigu cēlienā Lielvācijas varu Latvijā nomainīja atgriezušies boļševiku okupanti, laukums un fabrika, var teikt, automātiski atguva “17. jūnija” nosaukumu, bet visus 45 gadus līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai šis liktenīgais datums faktiski pazuda no padomju propagandas kalendāra, kamēr par “mūsu republikas” svētku dienu tika proklamēts 21. jūlijs, kad 1940. gadā pēc butaforiskām “vēlēšanām” faktiski okupantu ieceltā “tautas saeima” proklamēja veidojumu – Latvijas PSR.
Tātad svinams bija 21. jūlijs. Turpretim 5. augusts, kad šo veidojumu laipni uzņēma “varen plašajā” padomju impērijā, nozuda no oficiālā kalendāra.
Toties visus Staļina, Hruščova, Brežņeva, pat Gorbačova gadus tika kladzināts par nez kādu “sociālistisko revolūciju”, kas 1940. gada vasarā esot vainagojusies ar “padomju varas atjaunošanu” (pēc 1919. gada). Un paši propagandisti nespēja izskaidrot, kāpēc toreiz katrā no trim Baltijas valstīm vienlaikus, kā pēc burvja mājiena uzliesmoja it kā nobriedušās “sociālistiskās revolūcijas”…
Taču atgriezīsimies – ar objektīva vērotāja acīm – tajā pašā Baigajā gadā, kad Staļina PSRS un Hitlera Lielvāciju saistīja divi tiesiski akti: Molotova–Ribentropa līgums par neuzbrukšanu un mazliet vēlāk noslēgtais līgums par draudzību (to otro Putina propagandisti kaunīgi noklusē).
Man priekšā boļševizētās “Atpūtas” 1941. gada 21. februāra numurs. Šajā žurnāla numurā publicēts kādas Elgas Bites (segvārds?) romāna “Tukšā pērlene” noslēgums. Te 17. jūnijam, kad Rīgā ieripoja padomju tanki, atvēlēta galvenā loma.
Kārlis Ulmanis romānā figurē ka resnais (ar mazo burtu) un viņa režīms nav vis “fašistisks”, bet “plutokrātisks”.
Tajā laikā PSRS taču draudzējās ar Lielvāciju, ko vadīja NSDAP – Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija, toties iesauka “plutokrātija” līdzinājās tai, ko Lielvācija lietoja attiecībā uz Angliju, Franciju, ASV.
16. jūnijā uz Latgales dziesmu svētkiem “resnais baidījās braukt. Drošs paliek drošs. Te, pilī sēžot…” Lasām tālāk: “16. jūnijs trieca resno (..) Liksim nu žokenes galvā, vecais tusnīja. Tad pienāca 17. jūnijs (..) Sarkanarmija spēra soli, atbrīvoja miljonus darba ļaužu no verdzības.”
Un beigu akords: “Jā, plutokrātijas vara nu bija salauzta (..) Mierīgi, bet noteikti, neatvairāmi cits pēc cita virzījās pelēki zilie sarkanarmijas tanki, izklīda Rīgas ielās un bulvāros, ieņēma savas sargu vietas. (..) Darba tauta savus atbrīvotājus sveica ar gavilēm.”
No “sociālistiskās revolūcijas” – ne smakas. Visu izšķīra padomju tanki. Šajā ziņā Elgai Bitei bija taisnība.
