Atis Klimovičs: Viltus ziņas un domājoša sabiedrība 11
Diezin vai ar viltus ziņām iespējams nodarīt nopietnu kaitējumu domājošai un brīvos apstākļos dzīvojošai sabiedrībai. Tas nav iespējams, jo šādu kopumu vada dabisks egoistisks paradums vispirms domāt par sevi, savu labumu un drošību.
Tieši tas ir viens no būtiskākajiem nosacījumiem, kas ļauj droši skatīties nākotnē, neļaujoties bažām par melu ziņu izplatību un ietekmi.
Nav šaubu, ka, neraugoties ne uz kādiem avīzes “Cīņa” un radio aicinājumiem nobalsot par vienīgo sarakstu 1940. gada vēlēšanās, bez Latvijā iesoļojušās sarkanās armijas no tā nekas neiznāktu. Gluži tāpat izpaliktu arī “brīvprātīgā” iestāšanās PSRS. Tā arī tagad lielākajai daļai mūsu valsts pilsoņu pat bez īpašas informācijas saņemšanas visdrīzāk ir labi attīstītas spējas pretoties viltus ziņām, nekļūstot par to upuri. Strādājošam, sev un ģimenei, nācijai un valstij labu vēlošam pilsonim nav šaubu, ka Latvijas nākotne viennozīmīgi saskatāma Rietumu politiskajās un drošības struktūrās. Izšķiršanās par to notikusi pietiekami sen līdz ar valstiskuma atjaunošanu 1991. gadā, turpmākajā laikā kļūstot par ES un NATO dalībvalsti, aizvien pilnveidojot savu atrašanos šajās organizācijās. Tas būtībā pat nav apspriežams jautājums, izņemot, protams, Kremļa “bijušos” partnerus “Saskaņu” un citas pavisam marginālas politiskas organizācijas.
Drošība ir galvenais, ko novērtē jebkurš kaut nedaudz atbildīgs savas valsts pilsonis, un tādam jau sen nav pagājušas garām Krievijas “izdarības” svešās teritorijās. Sākumā bijām aculiecinieki tam, kā Kremlis rīkojās un nežēloja gan krievu, gan čečenu dzīvību “savā” 19. gadsimtā iekarotajā Čečenijas republikā, tad pieredzējām iebrukumu Gruzijā un tagad to pašu vērojam turpināmies Ukrainā. Šie “notikumi”, skatoties ģeogrāfiski, pietuvojušies mūsu robežām. Tas nav palicis nepamanīts un aizvien mazāk cilvēku pauž neizpratni par to, kādēļ NATO spēki biežāk redzami Latvijas teritorijā. Protams, tas nenozīmē, ka viens otrs kā, piemēram, Ventspils vadītājs, nespēj saprast, ka mēs un NATO ir viens veselums, ka Latvijas bruņotie spēki ir alianses sastāvdaļa. Kā redzams no viltus ziņām, tieši alianse un citu zemju – Latvijas sabiedroto valstu – karavīri ir viens no redzamākajiem tematiem Kremļa agresīvajā propagandā. Iemesls meklējams nepatikā par aizvien lielāku NATO uzmanību Baltijas valstu aizsardzībai pret iespējamo Krievijas iebrukumu.
Bez meliem par “agresīvo” NATO bloku Latvijas iedzīvotāja uzskatu noturība regulāri tiek pārbaudīta arī ar dažādām kritiskām ziņām, kurām jāsēj neticība savai valstij. Tās mudina piekrist viedoklim, ka Latvija ir caurkritusi, neizdevusies valsts. Nav noslēpums, ka tas gan te, gan tālumā ticis darīts nu jau vairāk nekā divdesmit gadus. Spilgts vietējais piemērs ir tagadējais eirodeputāts Andrejs Mamikins, kas, vēl TV žurnālists būdams, aicināja atbildēt uz jautājumu, vai Latvijas valsts pastāvēšana ir attaisnojusies. Lai ko tolaik no savas auditorijas dzirdēja Mamikins, jautājums ir nopietns un uz to laiku pa laikam katram pašam jāsameklē atbildes. Šobrīd kaut tikai sporta sakarā vien – pēc pasaules hokeja čempionāta, mūsu volejbolistu uzvaras pār Austrijas komandu un motobraucēja Paula Jonasa sekmīgajiem beidzamajiem braucieniem pasaules čempionāta posmos – ir prieks par sportistiem un Latviju.
