Noturēt māju Liepājā nepārbūvētu 0
– Atkal tie žurnālisti, – nosmaida mākslinieks un restaurators Andrejs Prigičevs, kad veram durvis viņa ģimenes namā. Tas celts 1910. gadā, tālab kāds arhitekts jokodams ieteicis pielikt plāksni cara laika garā – “Prigičevnaja”.
Liepājnieki Andreju Prigičevu labi pazīst, viņš iekārtojis mājas arī Pāvilostā, bet rīdzinieki tagad malko Gruzijas vīnu Prigičeva veidotā interjerā Strēlnieku ielas “In vino veritas” iestādījumā. Bet nu ejam iekšā “Prigičevnajā”. Namā ir četri dzīvokļi – pašam māksliniekam, mātei un abiem dēliem. Ienākot Andreja Prigičeva mājoklī, vilktin velk uz senu atpūtas krēslu ailā pie logiem ar skatu uz trim pusēm – uz bruģēto Graudu un Jūrnieku ielu ar koka namiem. Skats tāds – it kā pēdējos simt gadus būtu aizpūtis Liepājas vējš. Dzīvoklī acis apmīļo senās, reiz izcili pagatavotās un tagad atjaunotās mēbeles, pakavējas pie sulīgi sarkanās sienas, ienirst tepiķu rakstos…
– Tagad gribu pamēģināt, kā ir dzīvot pārblīvētā vidē, – teic mākslinieks, kurš ik pa laikam aizrautīgi pārvērš savas dzīves telpu. Kā tad ir, apvaicājos. – Patīk. Patīk arī darbošanās. Esmu saglabājis vecos logus, durvis, grīdas.
Koncepts – noturēt vienu māju Liepājā nepārbūvētu. It kā iekonservēt māju un laiku. Parasti tas neizdodas, jo kāds no nama īrniekiem grib lauzt un graut, un modernizēt. Te nekā dārga nav, atrastās lietas ir restaurētas un saglabātas.
Dažas mēbeles esmu atradis pat pie gružkastēm. Man patīk, ka daudzi cilvēki ir lietām roku pielikuši. Ka tās kalpojušas vairākām paaudzēm. Protams, mājā ir laikmetīgas labierīcības. Ko vajag, vajag. Neiesim jau sētā uz mazmājiņu, – smej mākslinieks. Lielākais dzīvokļa pārsteigums gaida guļamistabā. Vanna blakus gultai!
– Tas lai sasildītos. Liepājas drēgnajā klimatā labi – ielien vannā, pasildies, noslaukies un gultā iekšā. Mazgājos dušā. Vannu pirku Rīgā par 40 latiem. Lētāk vairs nav iespējams, – spriež Andrejs par rīdziniekiem nevajadzīgo skaisto lietu. Otra apbrīnas vērta ideja – par virtuvi kalpo veca veranda. To Andrejs izdomājis, lai telpa vizuāli nekļūtu mazāka un virtuves sienas nenostātos ceļā gaismai, kas plūst pa mājas logiem. Gan gaiši, gan skaisti, gan ļoti mājīgi. Un atkal bauda acīm, pētot skaistos traukus. Un prieks, iedomājoties daudzus laimīgus liepājniekus, kas reiz no tiem ieturējuši maltītes.
