Diāna Jance: Noturēt brīvības putnu 1
“Franču revolūcija pasludināja pilnīgu vārda brīvību, un no tā laika, neskatoties ne uz kādiem upuriem, Eiropas tautas cenšas satvert un cieši rokā turēt šo brīnuma putnu. Uz katru mēģinājumu to ierobežot tautas atbild ar sacelšanos… Tirānus gaida tirānu gals, bet tā diena, kas nāks pēc viņiem, tura savā rokā un pasniegs tautai tās mūžīgās tiesības,” dzejnieks Edvarts Virza rakstīja 1917. gadā, gandrīz gadu pirms Latvijas valsts dibināšanas.
Šie vārdi bija nozīmīgi tolaik, šie vārdi ir nozīmīgi arī mūsdienās. Ja reiz (1789) nebūtu notikusi Lielā franču revolūcija, Eiropa – tāda, kādu to pazīstam šodien, – būtu pavisam citādāka. Šodienas Eiropā atkal skan “Marseljēza”, kas ir Francijas Republikas himna un kļuvusi par visas demokrātiskās pasaules kopā saucēju. “Pret varmācības slogu cēli, jau kaujas karogs vaļā tīts,” aizsākot brīvu Latviju, savulaik cariskās Krievijas Baltijas guberņās skanēja Eduarda Veidenbauma atdzejotā Francijas “Marseljēza”.
Latvijas 97. dzimšanas dienā jūtos lepna un laimīga, ka varu dzīvot brīvā valstī. Brīvās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs godina terora upurus Parīzē, Beirūtā, Ukrainā un Sīrijā. Sarakstu varētu turpināt. Šobrīd pasaulē sešdesmit piecās valstīs notiek lielāku vai mazāku spēku izrēķināšanās citam ar citu. Šogad vairāk nekā trīsdesmit valstu autonomās teritorijas vēlas iegūt valstisku neatkarību. Droši vien daudziem tas liekas nevajadzīgi un pārdroši, gluži tāpat kā daudziem pārdroša likās Latvijas Republikas atzīšana de facto 1918. gadā un de iure mazliet vēlāk. Divdesmitajā gadsimtā Latvijas valsti izdevās izcīnīt divas reizes. Tas nebija brīnums, bet ļoti daudzu Latvijas iedzīvotāju gara un spēka darbs. Daudzi vīri un sievas zaudēja dzīvību, lai mēs būtu Valsts. Pasaulē ir ap septiņiem tūkstošiem tautību un tikai 196 valstis.
Pirms dažām dienām apmeklēju valsts svētku svinības kādā pamatskolā. Tas bija aizkustinoši – mazie Latvijas bērni spožām acīm, sapucēti baltos kreklos un blūzītēs. Telpu piesildīja trīs sveces karoga krāsās un daudzo bērnu elpa. Bija silti. Zāle bija rotāta ar tumšsarkaniem aizkariem ar baltiem auseklīšiem, bērniem pie krūtīm lentītes ar Latvijas krāsām. Himnai skanot, likās, ka daudzie strēlnieki, kuri reiz atdeva savu dzīvību par Latviju, par savu valsti varētu justies gandarīti. Un arī tur, gulagā, tie, kas pat mirstot saglabāja ticību, ka Latvija reiz atkal būs brīva, varētu sajust un zināt, ka viņu dzīve nav bijusi velta. Latvija ir neatkarīga valsts. Skatoties šajos bērnos, kuri dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”, es redzēju, ka vārdi nav iekalti un nesaprotami, skolās aug brīvi Eiropas pilsoņi, lepni un pārliecināti savas valsts patrioti. Pēc himnas zāles priekšā iznāca viņu skolotāja. Skolotājai bija laba dikcija, runu zālē varēja sadzirdēt ikviens: “Reiz senos laikos Dievs dalījis valstis. Zemes iedzīvotāji gājuši lūgt katrs savējo, bet latviešiem nebijis laika, latvieši aruši un ecējuši, strādājuši mežos un tīrumos. Tomēr, darbus pabeiguši, beidzot arī latvieši gājuši pie Dieva lūgties pašiem savu valsti, bet visas jau bijušas izdalītas. Beidzot Dievs apžēlojies par strādīgajiem latviešiem un novēlējis to zemes gabalu, ko bija taupījis pats sev. Tādēļ Latviju mēdz saukt par Dievzemīti. Tas viss esot noticis 1918. gada 18. novembrī.”
Aplausiem skanot, skolotāja savu stāstījumu beidza, turpretim es apjukusi domāju, cik nepatiesu vēstures mācību bērni uzklausīja. Latvija nav piešķirta vai uzdāvināta. Atcerējos vergu stāstus par muižkungiem un dzimtļaudīm, atcerējos jaunlatviešu degsmi, tautu izglītojot un tās garu stiprinot; varonīgo latviešu strēlnieku laikus, kad asiņainās kaujās tika izcīnīta mazā Eiropas valsts Latvija. Domāju par traģisko laiku, kad Latvija tika zaudēta. Par laiku, kad barikādēs un “Baltijas ceļā”, dziesmotajā revolūcijā okupācijas varas apspiestā tauta atguva savu brīvību. Par tik daudziem, kuri gājuši bojā, lai kādreiz būtu Valsts. Dzejnieks Virza, strēlniekiem līdzi izstaigādams Brīvības cīņu ceļus, rakstīja: “Latvijas armija un viņas tauta jau ieguvusi vispasaules ievērību caur vīrišķīgo uzstāšanos par saviem nacionāliem un vispārcilvēciskiem ideāliem. Bet visa šī pagātnes slava nestāvēs uz cietiem pamatiem, ja nākamās attīstības laikmets caur saviem kultūras darbiem to nezinās un neattaisnos.”
