Noturēt augšā ticības kardiogrammu. Saruna ar aktieri Gintu Andžānu 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc ilgākas pauzes Dailes teātrī atgriežas teātra koncerta tradīcija – no rītdienas, 9., līdz svētdienai, 12. jūnijam, četros sezonas noslēguma koncertos, kam dots nosaukums “Dailes sviests”, teātra aktieri, piedaloties grupai “Raxtu Raxti”, sola atskatīties uz teju trīs gadus ilgušo pandēmijas laika sezonu, to darot muzikāli un iedvesmojoši. Koncertuzveduma režisors pirmoreiz ir aktieris GINTS ANDŽĀNS, kurš sevi gan atturīgi dēvē par koncerta veidotāju tandēmā ar kolēģi Artūru Dīci, reizē atklājot, ka uz koncertzuveduma skatuves ar lielāko prieku dziedāšot arī pats.
Gints Andžāns ir Dailes teātra aktieris jau desmit gadu, lai gan uz tā skatuves spēlējis vēl ilgāk. Aktieris spēj gan virtuozi ierakstīties kopējā ritmā lielāka mēroga izrādēs, kā, piemēram, šā brīža Dailes teātra komiskajā grāvējā “Izrāde, kas saiet sviestā”, gan arī talantīgi uzrunāt tuvplānos – vai tā būtu divvientulība ar aktrisi Ievu Segliņu lielās zāles tukšajā skatuvē izrādē “Elpa”, vai kā grūti audzināma pusaudža cilvēcīgais skolotājs izrādē “Monstrs”. Koncerta veidošanu Gints sauc par patīkamu izaicinājumu.
– Jāatzīst, nebija viegli atrast laiku mūsu sarunai. Dailes teātrī tev pēc pandēmijas ir atgriezies īsts darba ritenis!
G. Andžāns: – Tas ir atpakaļ, kopš drīkstēja atkal rādīt izrādes. Strādājam daudz un strādājam labi. Šobrīd ir patiešām saspringts periods, jo ir izpārdoti visi četri sezonas noslēguma koncerti. Kopā ar Artūru Dīci katru dienu rūpīgi strādājam pie tā, lai tas, ko pasniegsim kopā ar kolēģiem, būtu tā vērts.
– Bet noskatīties Džona Malkoviča spēlēto izrādi atlika brīdis?
– Nē! Bet ceram viņu satikt Dailes teātrī vēl. Katrā ziņā roku viens otram esam paspieduši. Apmainījāmies ar sveicieniem, pavaicājot viens otram slaveno “how are you”. Kopš tās reizes vairos mazgāt roku. (Smejas.)
– “Kokvilnas lauku vientulībā” savā ziņā ir kārtējā ceļa zīme kopējai Dailes virzībai uz to, ko teātra vadība dēvē par eiropeisku teātri. Tu šo virzību izjūti?
– Cik esmu redzējis jaunākās Dailes teātra izrādes un vairākās no tām arī spēlējis, absolūti varu piekrist, ka Dailes teātrim šobrīd ir absolūti spēcīgs un labs atvēziens pareizā virzienā. Šeit strādājot, tiešām jūtos kā Eiropas teātrī. Ir tāda sajūta, ka tagad strādājam citā žanrā. Visi projekti, kas tagad tiek iestudēti, ir ļoti interesanti. Arī teātris – vide un dzīve tajā – tiek sakārtots. Man šo sajūtu veido arī ikdiena kopā ar kolēģiem – mūsu iekšējo teātra ģimeni. Redzu, ka viņi nāk uz darbu priecīgi, jo viss ir labi saplānots, sakārtots – visiem pietiek darba. Agrāk bija vairāk bubināšanas. Šobrīd sajūta viennozīmīgi ir pozitīva un cerīga.
– Tas maina arī tevi kā aktieri? Viena no šīm jaunā viļņa izrādēm, kurā spēlē arī pats, ir komēdija “Izrāde, kas saiet sviestā”, kurā angļu režisore Eimija Mārčanta ne tikai lūko piejaucēt angļu humoru latviešu skatītājam, bet pieprasa no aktieriem nebijušu spēju akrobātiku tiešā un pārnestā nozīmē.
– Es mīlu strādāt ar režisoriem, kuri zina, ko grib, ierodas ar skaidru ideju un var atbildēt uz visiem jautājumiem. Man ir svarīgi uzticēties režisoram. Protams, process neizslēdz to, ka darbu radām kopā. “Izrādē, kas saiet sviestā” uzdevumi patiešām bija augsti. Šī izrāde bija izaicinājums ansamblim kā tādam – noturēt tempu, ritmu, uzmanību un tehnisko varēšanu. Brīnišķīgs aktiermeistarības treniņš. Protams, angļu humoru pārtulkojot latviski, ar to nevar tik veikli spēlēties. Angliski smejas par pārpratumiem caur valodu – vārda, pat burta dēļ, bet te vairāk strādā situācijas un personāžu spilgtums.
– Turpinot lietot “sviesta” metaforu – kas to tev pašam šobrīd kā aktierim uzkūlis šajā sezonā?
– Nav skaidrs, ko īsti saukt par šo sezonu. Šis gads, vai vēl arī iepriekšējie divi klāt? Lielākais notikums šajā periodā man pašam ir izrāde “Elpa”. Tas bija liels pārbaudījums lielajā un tukšajā zālē diviem cilvēkiem to piepildīt ar saturu un emocijām.
– Ko tu domā par Dailes teātra koncertu tradīciju? Līdz ar teātra jauno vadību vienubrīd šķita, ka šis “vieglais žanrs”, iespējams, neatgriezīsies.
– Tā ir ļoti laba tradīcija. Tie ir mūsu svētki. Šajā gadījumā esam aizvadījuši ļoti garu sezonu un nosvinam tās noslēgšanos, reizē uzlādējot baterijas pirms jaunās. Apzinoties to, cik svarīgs un mīļš mums ir skatītājs, izvēlamies šos svētkus nosvinēt kopā ar skatītājiem. Sezonas noslēguma koncerts ir labs formāts, kā to izdarīt, jo nevaram taču visus vienkārši sasaukt uz banketu.
– Kādreiz dzirdēta pat neliela žēlošanās aizkulisēs, jo koncerts paralēli repertuāra izrādēm prasot pamatīgu muzikālo kapacitāti un neesošu laika resursu no aktieriem.
– Šajā gadījumā mēs ar Artūru teicām, ka koncertā laipni aicināti piedalīties tie, kuri to vēlas. Ja kādam sezonas darbi bijuši pietiekami, viņi var pelnīti atpūsties. Jebkurā profesijā ir svarīgi, ka dari to, kas tev patīk. Tikai tad jebkurš cilvēks savu darbu dara ar citu atdevi. Tāpēc man ir prieks, ka koncerts top ļoti veselīgā gaisotnē.
– Jāvaicā, kā abi tandēmā ar Artūru Dīci “iekūlāties” sezonas noslēguma koncerta jeb “Dailes sviesta” radošajā kulšanā?
– Juris (Žagars) un Viesturs (Kairišs) izteica mums piedāvājumu, un mēs sapratām, ka gribam izmēģināt spēkus. Ticam idejai, ticam kolēģiem un viņu jaudai, no kuras varam šo koncertu izveidot. Tas ir ļoti svētīgs un vērtīgs pārbaudījums – šī jaunā pieredze, kas liek paskatīties no citas puses uz to, kā top izrāde. Mums abiem tas ļoti patīk. Vienkārši ļoti patīk “fīrēties”. Mans un Artūra tandēms nav nejaušs. Pirmkārt, esam draugi. Otrkārt, kursabiedri kopš 2005. gada. Zinot, cik labi Artūrs darbojas rakstniecības lauciņā – dramaturgos un scenāristos –, absolūti uzticos viņa spējai ietērpt vārdos un saturā visu to, ko kopīgi izrunājam. Aprunājamies, tad paiet stunda vai diena, atnāk Artūrs un nolasa uzrakstīto, un katru reizi esmu tik pārsteigts, ka gribas pajautāt – kā tu to dari, vecīt! Talants! Man uzdevums ir plānot, sarunāt, atrast un pieņemt gala lēmumu, kā tad īsti būs. Esmu tas, kurš skaidro un atbild uz aktieru jautājumiem par vīziju un ideju, ko ieliekam koncertā.
– Kāda tad ir jūsu ideja?
– Neskatoties uz to, ka iepriekšējie trīs gadi bija izaicinoši, sākot ar teātra vadības maiņu un tad kovidu, gribam ar humoru atskatīties uz to. Uz to, kā tad mēs, aktieri, tikām ar to galā. Kā sadzīvojām ar spēlēšanu divu metru attālumā vai strādāšanu ekrānos. Laikam apzīmējums “stendaps” ir tuvākais tam, ko šoreiz darām – “stendapa” mākslinieki runā par savu pieredzi, situācijām, kurās bijuši. Arī mēs stāstīsim par to, kā mums ir gājis, kā strādājām un mēģinājām, kā ar to sadzīvoja mūsu mājinieki. Bet dziesmas ietērpsim citā kontekstā, nekā ierasts.
– Grupas “Raxtu Raxti” klātbūtne liek domāt par tautas mūzikas skaņām?
– “Raxtu Raxti” ir tieši tik talantīgi, ka spēj ne tikai darboties etnomūzikā, bet pilnīgi profesionāli muzicēt arī citos žanros. Taču būs gan kaut kas no viņu mājām un kaut kas no mūsējām. Riktīgs sviests kuļas kopā.
– Ar šo pārtikas produktu mēdzam apzīmēt zināmu jucekli mūsu prātos…
– Ar Dīci spriedām – lai arī šī sezona sagāja sviestā, reizē vajag atcerēties arī izteikumu “iet kā pa sviestu”. Tas taču nozīmē kaut ko labu! Sviests ir mūsu kultūras sastāvdaļa. Hanzas laikos tas bija galvenais Latvijas eksporta produkts. Teātrī pazīstam metaforu – aktieris, spēlējot teātrī, nopelna maizītei, bet, lai sanāktu sviestiņam, viņam ir jāpastrādā arī kaut kur citur.
– Tas attiecas arī uz tevi? Tevi nereti mana arī filmēšanas laukumos, arī seriālu skatītāji tevi mīl.
– Šajā periodā filmēšanas mazāk, bet pamainīt vides vienmēr ir veselīgi. Vasarā filmēšos vācu seriāla “Sisi” otrajā sezonā. Spēlēju kareivi kazarmās kādā spilgtā epizodē, kurā parādās arī grāfiene Esterhazi. Latvieši kareivjus vienmēr kino ir ļoti labi spēlējuši.
– Koncerta vadmotīvā pieteikts “pamatots optimisms”. Ņemot vērā to, kādā pasaulē šobrīd dzīvojam, kā tev šķiet, cik pamatots tas ir?
– Protams, ka mums ir pamatots optimisms, runājot par teātri. Mēs ticējām, ka skatītāji atgriezīsies, un tas notika. Tikpat pamatoti optimistiski varam atskatīties uz visu šo laiku, kas, no vienas puses, bija ļoti grūts, bet, no otras – palīdzēja mums koncentrēties un turpināt strādāt. Protams, šobrīd mēs apzināmies visu, kas tagad notiek pasaulē – Ukrainā un Latvijā. Nemēģinām no tā paslēpties vai aizbēgt. Mums pret to ir jāizturas ar cieņu un pēc iespējas jāmēģina palīdzēt. Ja to varam kaut kā izdarīt caur mākslu, to arī darām. Un arī par to savā ziņā ir optimisms, jo, neskatoties uz traģisko, kas notiek tagad, es ticu, ka viss beigsies ar Ukrainas uzvaru. Ja sakām “optimisms”, šķiet, tas ir kaut kas priecīgs un pozitīvs, taču tas drīzāk nozīmē ticību un cerību, un mērķi kļūt labākiem, un domu par labākām beigām. Ticība uzvarai ir tas, kas virza uz priekšu. Mākslinieki var palīdzēt ar motivāciju. Tā neatgriež aizgājējus, tomēr ir ierocis, ar ko stiprināt tautas garu un ticību. Īpaši brīžos, kad ticības kardiogramma slīd uz leju, to var palīdzēt pacelt atpakaļ.
– Kā tu pats noturi līmenī savu ticības kardiogrammu?
– Es vienkārši tāds esmu. Domāju pozitīvi un uzskatu, ka dzīve katram ir dota tik, cik ir, tāpēc mūsu uzdevums ir to piepildīt ar kaut ko labu, pozitīvu un priecīgu. Tam es ticu un pēc tāda principa arī dzīvoju. Jā, bija pandēmija, bet arī no tās mēģināju paņemt labāko. Laiku, kas tika veltīts ģimenei, draugiem. Cilvēciskās vērtības, saites. Man šķiet, pietiekami liela sabiedrības daļa pandēmijā pārskatīja fundamentālas vērtības. Varbūt daži vecāki beidzot atrada laiku paskatīties, kā viņu bērniem tiešām iet skolā. Kāds saprata, ka nevajag katru dienu iet uz veikalu un tērēt naudu lietām, kuras viņam nevajag. Manā gadījumā tas laikam nozīmēja kaut kā nomierināties. Varbūt izdarīt mazāk, bet kvalitatīvāk, nevis tikai skriet un nesaprast, ko tu pa ceļam paspēj izdarīt. Bet varbūt tas ir vecums.
– Pats kāpsi uz skatuves koncertā?
– Jā! Arī līdz šim man ir ļoti paticis būt Dailes teātra koncertos kā dalībniekam. Mana dziesma pirmajā koncerta daļā ir par motivāciju. Otrajā – par vērtīgām vēlmēm.
– Kāds ir tavs šīs vasaras plāns?
– Kļūt par labāko tēti pasaulē. Tam jānotiek pavisam drīz. Tas ir ne tikai vasaras, bet visas turpmākās dzīves plāns. Nekā svarīgāka nav.
