“Vienu laiku biju Latvijas partiju zelta sponsors.” Saruna ar Urmasu Sorumā 7
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Šis ir viens no maniem projektiem, sāku darboties pirms 15 gadiem, iepriekš te bija vecas, pamestas rūpnīcas, galvenokārt viena un divu stāvu ēkas,” Urmass Sorumā, veroties pa biroja plašajiem logiem, ar gandarījumu stāsta par savu vērienīgi attīstīto Rotermanni kvartālu līdzās Tallinas vecpilsētai.
Sorumā otro termiņu ir Igaunijas Olimpiskās komitejas prezidents, atšķirībā no Latvijas tas nav algots darbs. 59 gadus vecais uzņēmējs ir ļoti interesanta personība, kuram bijuši vērienīgi darījumi arī Latvijā.
Ar biznesu sākāt nodarboties apsardzes sfērā pēc PSRS sabrukuma.
Izveidoju “Estonian Security Service”, kam Igaunijā bija 70 procenti tirgus, bijām līderi arī Latvijā un Lietuvā, pēc tam 65 procentus pārdevu Dānijas “Falck” un vēlāk no tā izgāju pavisam.
Tobrīd man apsardzē Baltijas valstīs strādāja deviņi tūkstoši cilvēku, plus desmit tūkstoši Krievijā un tūkstotis Ukrainā.
Kāpēc pārdevāt? Būt tirgus līderim ir ērti.
Jā, bet tas neatbilst manam raksturam, es negribu, lai ir ērti, man vajag jaunus izaicinājumus. Krievijā visu zaudēju politisku iemeslu dēļ. Sāku investēt dažādos virzienos, tostarp nekustamajos īpašumos, un tas iet diezgan labi.
Piemēram, telekomunikāciju jomā zaudēju piecus miljonus eiro. Gribēju veidot zīmola apģērbu veikalu tīklu Baltijā un Baltkrievijā, bet partneris pievīla.
Kas notika Krievijā?
Man piederēja divi lielākie apsardzes uzņēmumi, igaunis nevar kontrolēt šo sfēru, tas nav iespējams. Par mani uztaisīja lietu, ka esmu Zviedrijas spiegs un ar Krievijā nopelnīto naudu atbalstu Ukrainas ekstrēmistus, un tā tālāk.
Faktiski viss beidzās pēc tam, kad Tallinā no centra tika aizvākts Aļošas (padomju armijas karavīra. – I. S.) piemineklis, bet arī bez šī skandāla nevarētu tur palikt, pasaule mainījās. Igaunijā tas ir vienkāršs pakalpojumu sniegšanas uzņēmums, bet Krievijā kopš seniem laikiem pierasts, ka apsardze ir kaut kas slepens.
Es vienmēr saku, ka uzkopšanas uzņēmums tādā ziņā ir pat vērtīgāks – apsargs uzrauga koridorus un ārieni, bet apkopēja var atvērt katru atvilktni, kaut ko nolikt vai paņemt.
Nemēģinājāt tomēr cīnīties, lai paliktu Krievijas tirgū?
Nedaudz mēģināju, kaut lai dabūtu atpakaļ investēto naudu, bet nekas nesanāca. Ieguldīju trīsarpus miljonus eiro, bet tie, kas uzņēmumu pārņēma, pārdeva par 30 miljoniem.
Gāju uz tiesu, pirmo, otro instanci uzvari, bet trešā jau ir politika, tur pasaka, ka jautājums vispār nav pareizi izvirzīts, sāciet no sākuma. Atkal pirmo, otro uzvaru, bet trešajā saproti, ka tas ir bezjēdzīgi.
Pārdzīvojat, kad ir miljonos mērāmi zaudējumi?
Nē, tā man ir mācība. Jā, dārga, bet priecājos, ka ir apstākļi, kad vari zaudēt, bet noturies virspusē.
Kā bija strādāt Latvijā 90. gados?
Latvijā bija mazāk, Igaunijā darbojās Krievijas lielo noziedzības grupējumu pārstāvji. Piemēram, metāls, naftas produkti nāca no Krievijas, Igaunija pāris gadus bija ceturtajā vietā pasaulē pēc metāla eksporta, lai gan mums tā vispār nav.
Viss zagtais metāls nāca no Krievijas un tālāk jau tika formēts kā igauņu. To kontrolēja Krievijas mafijas struktūras. Mūsu komanda bija ļoti stipra, es pirms tam strādāju Igaunijas specdienestā, uzreiz tai pusei pateicām – mēs apsargājam īpašumus un cilvēkus, jums – narkotikas, nodokļi, prostitūcija, tā nav mūsu lieta.
Mēs jūs neaiztiekam, jūs te nelieniet. Viņi to principā ievēroja. Mums jau apjomi nebija tik lieli, ir gadījies, ka rekets nāk, bet reti. Ir bijis, ka atnāk cilvēks un raud – palīdzi, Urmass.
Viņš kādam grupējumam devis tūkstoti dolāru, tad divus, tagad jau piecus prasa. Teicu – labi, paskatīšos, bet sākumā iedod man desmit tūkstošus. Par ko? Es cienu viņu kodeksu, jāpanāk, lai ciena arī manu pieeju. Nevar tā aiziet un atņemt naudu, ko vairākus gadus maksāji. Ir jāvienojas.
Krievijas mafija jūs saprata ar pirmo reizi?
Bija tādi mazie, kas nesaprot ar pirmo reizi, uzbruka mūsu apsargam, atņēma ieročus. No rīta noķērām tādā vietā, kurā negaidīja. Pēc tam arī draugi saprata.
Arī Latvijā bija mazas nianses, bet tur noziedzīgā pasaule bija atsevišķi, zināju, kas notiek, bet viņi dzīvoja savu dzīvi.
Kā šobrīd veicas biznesā?
2008. gada ekonomiskā krīze ļoti stipri iesita, bija grūti. Latvijā man pieder zeme, kur atradās Rīgas Sporta pils, nopirku 2008. gadā, kad jau oda pēc krīzes, bet biju muļķis un samaksāju 30 miljonus eiro, ieguldīju vēl ap septiņiem miljoniem teritorijas tīrīšanā. Un joprojām tā zeme maksā divas reizes mazāk.
gaunijā nekustamo īpašumu cenas jau ir virs līmeņa, kas bija pirms krīzes. Šeit labs dzīvoklis maksā vismaz piecus tūkstošus eiro kvadrātmetrā, Rīgā ir divas reizes lētāk. Gribētu Latvijā atrast partneri, lai to vietu attīstītu. Gribējām nosaukt tāpat kā Tallinā – Rotermanni kvartāls, platība ir līdzīga.
No kā jūs zemi pirkāt?
Sarunas bija ar Andri Šķēli. Es viņu zināju pirms tam, arī citus politiķus, Aināru Šleseru, brīvi kontaktējāmies. Vienu laiku biju Latvijas partiju zelta sponsors.
Runā, ka šie cilvēki nozaga Latviju.
Viltīgi, gudri cilvēki. Saka – oligarhi, Igaunijā tādu nav.
Jums nevajadzēja iet politikā, lai realizētu biznesa intereses?
Igaunijā tas traucē – iekšēji, sirdsapziņa – iegūt labvēlību šādā ceļā. Tas ir arī bīstami, jo, pārkāpjot kādu likumu, tevi arestēs, iesēdinās. Neplānoju iet politikā.
Pirms trīs gadiem gribēju kandidēt Tallinā, lai būtu tāds kā komunālais politiķis – darbotos ar pilsētas centru. Bet bankas biznesmeni politiķi uzreiz ierindo atsevišķā daļā kā īpaši bīstamu, kontrolē katru soli. Kam man to vajag.
Sponsorējat partijas Igaunijā?
Daudz, domāju, ka pēdējo 20 gadu laikā esmu viens no lielākajiem partiju sponsoriem. Mans princips ir dot visiem nedaudz, jo koalīcijas bieži mainās.
Gribu, lai pasaule kļūst labāka, bet jūtu, ka nekas nemainās un pat ir sliktāk, tāpēc pēdējā laikā turos malā.
Nekad neesmu prasījis kaut ko politiķiem savam biznesam, tās tieši būtu bremzes – ja sponsorē lielās partijas un to kontrolētajā sfērā dabū pasūtījumus, jebkurā gadījumā teiks, ka nav tīri, ka esi zaglis.
Kā Covid-19 ietekmējis nekustamo īpašumu tirgu Tallinā?
Ietekmējis ļoti, Tallinā caur ostu iebrauc desmit miljoni tūristu gadā, tagad viņu nav. Vecpilsēta ir gandrīz mirusi. Mana kompānija vēl puslīdz turas, lai gan arī apjomi kritušies divas trīs reizes.
Neviens nesaprot, kā nosaka ierobežojumus. Mēnesi pavadīju Japānā olimpiskajās spēlēs, tur man ļoti patika – visiem vienādi noteikumi. Mums tirdzniecības centrā un baznīcā var iet, sporta klubā – 50 cilvēki.
Igaunija Tokijas olimpiskajās spēlēs izcīnīja divas medaļas, abas paukošanā. Esat apmierināts?
Tokijā gājām skatīties arī latviešu spēles – volejbolu, basketbolu. Par Igauniju – protams, gribētos, lai būtu labāk, tomēr kopumā esam apmierināti. Paukošanas komanda ir ļoti laba.
Uzskatu, ka Igaunijā sporta sistēma ir pietiekami sakārtota, sporta skolas principā tika privatizētas, un tām ar valsti ir līgums. Daļa skolu gan pieder pašvaldībām, bet tur ir komfortabli dzīvot, privātajām ir lielākas ambīcijas.
Galvenais mērķis sportam ir veselība. Mums ir programma, ka 2030. gadā 35 procentiem igauņu ikdienā jābūt fiziski pietiekami aktīviem, tāpat lai 10–15 gadu laikā visi skolēni ikdienā kustētos.
Šobrīd tie ir aptuveni 50 procenti. Bet otri 50, kas bērnībā nav raduši sportot, vēlāk izmantos 75 procentus no veselības budžeta. Fiziski aktīvos cilvēkus ārstēt ir desmit reizes lētāk.
Protams, ir pretēji viedokļi, uzskats, ka saspringtajā mācību grafikā nav laika sportam, bet, ja nav veselības, tad arī visam pārējam nav nozīmes. Igaunijā armijas rezervēm trešā daļa cilvēku neder veselības stāvokļa dēļ, vēl vienai trešdaļai iedod 30 kilogramus smagu maisu un viņi lūst.
Kad sākās kovids un visi runāja par veselību, es nopriecājos, ka sapratīs tieši sporta nozīmi, bet izrādījās – viņi saka veselība, bet domā slimība. Piedāvāju valstij izveidot atsevišķu budžetu veselībai, atsevišķu – slimnīcām. Ārstu līmenis mums ir ļoti labs, bet lai viņi nodarbojas ar slimībām.
Veselība ir vitalitāte, prieks dzīvot. Ja tev kaut kas sāp un vajag operēt, tā vairs nav veselība. Pieradumam sportot jāizveidojas skolā, citus variantus neredzu. Tikai ar plakātiem, ka vajag kustēties, ir daudz par maz. Tikai vienā dzīves posmā valsts var pateikt cilvēkam – vajag! Tas ir skolā.
Igaunijas olimpiskās komitejas budžets ir ap 14 miljoniem eiro, Latvijā ir zem deviņiem miljoniem.
Jā, bet nevar īsti salīdzināt, jo Latvijā ir dažādi finansēšanas veidi, mums – tikai olimpiskā komiteja. Uzskatu, ka mūsu pieeja ir pareiza, jo mazās valstis, visa Skandināvija iet šo ceļu.
Katra organizācija pati apēd naudu, izdomā darbus, kurus varbūt īsti nemaz nevajag, lai aizstāvētu savu pastāvēšanu. Ar vienu organizāciju ir labāka kontrole.
Taču sponsoru jums ir diezgan maz – 750 tūkstoši eiro, un jūs esat lielākais.
Esmu viens no galvenajiem, ir pieci sponsori, piemēram, “Nike” ļoti daudz dod inventāru. Igaunijā tika pieņemts slikts likums, ka valsts uzņēmums nedrīkst sponsorēt.
Valsts teica, ka dos naudu no budžeta, jā, iedeva, bet, piemēram, 250 tūkstoši no kopējā sporta budžeta 110 miljoniem – tas pazūd. Bet, ja saņem 250 tūkstošus no ostas vai kāda cita, tā ir tieša saikne, kompānijai reklāma, marketingu var veidot, un sportists var vēl papildus saņemt no viņiem, plus piesaistīt privātos lielos sponsorus – viņiem veidojas savs tusiņš.
Mazā valstī sponsorēšana vairāk ir labdarība. Man atbalstīšana dod emocijas, zviedrs uz to skatās bez emocijām. Saka, ka kapitālam nav nacionalitātes, bet kapitāla īpašniekam gan ir nacionalitāte. Sporta tirgus Igaunijā ir ap 300 miljoniem eiro, tie ir divi procenti no iekšzemes kopprodukta.
Kāds ir atbalsts labākajiem olimpiešiem?
Ir trīs atbalsta kategorijas – A, B, C. Profesionālajam sportam ir “Team Estonia”, kurā izveidota programma uz desmit gadiem, lai piesaistītu papildu 20 miljonus gadā.
Esam ceļā uz to, lai labākajiem nodrošinātu 150–200 tūkstošus eiro gadā, kur ietilpst viņa alga, treneri, fizioterapeiti, treniņi, sacensības, medicīna un tā tālāk.
Latvijā jau pāris gadus ir diskusija, lai izveidotu prioritāro sporta veidu sarakstu. Igaunijā tāds ir?
Nav, igauņi ir ļoti demokrātiski, visur piedalās, cīnās, runā tad, kad vajag un arī kad nevajag. Par to ir diskusija, ka nepieciešams uz kaut ko fokusēties, taču tas jādara gudri.
Sistemātiski jāatbalsta sporta veidi, kuros mums ir tradīcijas – distanču slēpošana, vieglatlētika, paukošana, cīņa, džudo, peldēšana, bet nedrīkst aizmirst, ka talanti parādās arī citur, piemēram, frīstaila slēpotāja Kellija Sildaru, ātrslidotāja Saskia Alusalu.
30 gadus mums neviens ar ātrslidošanu nenodarbojas, bet viņa izcīnīja ceturto vietu olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. Protams, viņi jāatbalsta, bet attīstīt kalnu slēpošanu kā tādu ir bezjēdzīgi.
Agrāk slavenais diska metējs Gerds Kanters pērn pirms vēlēšanām bija pretējā nometnē, tēmējot uz viceprezidenta amatu, kritizēja, ka olimpiskā komiteja nav jūsu pamatdarbs un tas nav pareizi.
Vairāk nekā 30 gadus nodarbojos ar biznesu, atšķirībā no Gerda Kantera esmu vadījis desmitiem uzņēmumu, desmitiem tūkstošus darbinieku un zinu, kā to darīt. Ir dažādi vadības veidi.
Ikdienā olimpiskās komitejas darbu vada ģenerālsekretārs. Gerds Kanters tā saka, jo viņam vajadzīga alga, bet vispirms vajag iegūt pieredzi vismaz maza sporta kluba vai federācijas vadīšanā, labi būtu, ja ir savs bizness, tad saproti, kā dzīvo sponsori.
