“Tagad izrādēs ir tāda sajūta… kā pēc mēra.” Saruna ar skatuves mākslinieku Mārtiņu Brūveri 10
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar skatuves mākslinieku MĀRTIŅU BRŪVERI, aktieri, kurš spēj padarīt par saviem negaidītus, ekstravagantus, ideju un ideālu pārņemtus, kā arī skarbus raksturus, gluži kā šis laiks.
– Mārtiņ, kuras būtu tās izrādes, kurās esi piedalījies un uz kurām tu no dzimtās Mazsalacas atvestu savu mammu?
M. Brūveris: – Mamma jau citā saulē, bet, jā, Mazsalacā esmu uzaudzis, tur pagājusi bērnība, joprojām jūtu piederību tai vietai un tā mani “baro”.
Runājot par izrādēm, tā varētu būt režisora Mihaila Kublinska iestudētā “Skats no tilta”, kur ar Mārci Maņjakovu spēlējām divus brāļus, kuri no Itālijas peļņas nolūkos emigrē uz Ameriku.
Mihails Kublinskis vienmēr izvēlējās lielisku dramaturģiju, šajā bija liela tīrība, mutuļoja dzīvi kampjošs, kaut naivs, esības prieks. Brīnišķīga bija “Kabarē”, kurā nenoliedzami tika ieguldīts smags, kvalitatīvs visas komandas darbs, jutos lieliski savā konferansjē ampluā.
Un “Dūja”, pēc kuras varēja spriest, vai cilvēkam humors ir vai tas, iespējams, nokritis blakus šūpulim. No šī brīža repertuāra noteikti būtu gribējis parādīt izrādi “Dzīvnieks”.
– Ko nozīmē būt kontrtenoram un turklāt vienīgajam Nacionālajā teātrī?
– Patiesībā te ir vēl vesela virkne slēptu talantu. Arī Uldis Siliņš ir brīnišķīgs kontrtenors. Ne velti, iestudējot “Ferdinandu un Luīzi”, tieši ar viņu spēlējam pārī, lai skaisti pa abiem varam tikt galā ar Zanes Dombrovskas muzikālo partitūru.
Arī Vladislava Nastavševa iestudētajās “Asins kāzās” Uldis dzied kontrtenora reģistra augstumā. Mans kontrtenors, kā esmu dzirdējis, esot barokālāks. Savulaik Kultūras akadēmijā vokālajās nodarbībās pie Anitas Garančas kulisēs mēģināju pa jokam dziedāt līdzi meitenēm, kurām, kā man šķita, jāpalīdz. Un izrādījās, ka tajās “augšās” man kaut kas skan. Tā tas sākās.
Kad teātrī, iestudējot “Parīzes dievmātes katedrāli”, nevarēju tikt galā ar Zigmara Liepiņa man iedoto Fēbu, jo tas likās grūts materiāls, sāku dauzīties – šī vārda tādā veselīgā izpratnē – un kaut kas pēkšņi saslēdzās.
Mirdza Zīvere toreiz sacīja, ka tā ir viena no pasaules tehnikām: caur brīvību, caur rotaļāšanos “sakosties” ar lomu. Ne vienmēr jāiekrampējas ar zobiem un nagiem. Māksla dzimst brīvībā.
– Un kā tu “sakodies” ar pagājušā gada savu krāšņāko lomu Hofmaršalu fon Kalbu “Ferdinandā un Luīzē”, kur Liene Rolšteina tieši tavam varonim radījusi viskrāšņāko tērpu?
– Savulaik, paturpinot par Fēbu, Zigmars Liepiņš teica, ka rakstījis parodiju par kontrtenoriem, par to, ka viņi ir kā tādi trīsuļojoši gaiļi, kuriem pašiem tik ļoti patīk, kā viņi dzied… Ārkārtīgi liela pašapziņa! No Hofmaršala tā arī plūst pārpārēm. Un arī tāpēc tāds tērps – zils, volānīgs, putukrējumīgs…
Kā jau galma ziņnesim, koordinatoram, lietu kārtotājam, intrigu vērpējam, ziņu piegādātājam un apstrādātājam. Viņš ir tāds izklaidētājs un prātu jaucējs. Kā klikšķu biznesa platforma.
Cilvēkiem tiek sajaukts prāts un atrodas vesels bars, kas notic, bet kāds no tā pelna. Kā vakcīnu realitātes mājaslapa. Jo vairāk skatījumu, jo vairāk “like”, jo vairāk pelna.
Un tas, ka šī lapa prioritāri nodarbojas ar kaut ko pavisam citu, ir pilnīgi vienalga… Viņi visi trīs – Kanclers, Kanclera privātsekretārs Vurms un mans Hofmaršals, galma āksts – tikuši pie varas un sadalījuši valsti, ko katrs ņems, ko pārvaldīs.
Mans Hofmaršals – izklaides biznesu, tas ir viņa lauks. Paralēles velkamas visos šodienas realitātes virzienos un arī, ja gribat, pavisam nesenos, kur pazīstams politiķis kā aitu baru savāc pie Rīgas pils pūli, kas viņam tic. Bet kam tic viņš pats?
– Un šodienas realitāte ir arī pustukšās zāles Nacionālā teātra un citos Vecgada koncertos.
– Šobrīd neapskaužu ne skatītājus, ne teātri. Nevienu. Gribētos, lai mēs ātrāk atgriežamies ierastajā ritmā, kad cilvēki teātrī un koncertzālēs drīkstēja sēdēt visās rindās. Tas varētu būt vēlējums teātrim un sabiedrībai Jaunajā gadā.
Tagad izrādēs ir tāda sajūta… kā pēc mēra. Spēlējam pustukšā zālē, bet atsevišķās izrādēs daudziem nav pieticis biļešu. Jo ierobežojumi. Aizeju pie sava fizioterapeita un dzirdu, cik daudzi šajā attālinātajā dzīvē jūtas nomākti.
Gribas prieku, bet ir tā, kā ir. Daudziem attālinātais darbs mājās un labākais draugs ekrāns…
– Adventes kalendārā, ar ko Nacionālā teātra aktieri “Facebook” vietnē jau otro gadu sveic savus skatītājus, pretēji krāšņajam Hofmaršalam, jūs abi ar kolēģi Ivaru Kļavinski esat rugājiem apauguši skrandaiņi makšķerētāji, kuri uz eglītes fona dāvina viens otram to pašu vai tādu pašu konfekti Ziemassvētkos kā iepriekšējā gadā…
– Man kolēģi teikuši – ko jūs tur ākstāties un māžojaties, citi nodzied, noskaita skaistu pantiņu… Bet man interesanti! Varbūt esmu tāds masku teātra piekritējs, tāpēc labprāt izmantoju iespēju Adventes kalendārā paeksperimentēt, iepriecinot skatītāju.
Kādam mana un Ivara darbošanās varbūt nešķitīs smieklīga, kāds piktosies: ko rādi nošņurkušus, blusu sakostus, tādi man ikdienā dzīvo blakus! Bet man šķiet augstākais kompliments, ja spēj pārvērsties tā, ka tevi grūti atpazīt. Ar to aktiera profesija ir brīnišķīga.
– Bet tikpat labi jūs varētu pārvērsties līdz nepazīšanai arī par karaļiem!
– Protams, bet mēs abi ar Ivaru esam copmaņi, tas ir mūsu vaļasprieks. Līdz kaulam. Reti sanāk to darīt kopā, jo mums ir ģimenes, bet, kad esam savā pļavā un zālē, tā ir vienojošā stihija. Var jau “noķert” kādu “zandartnieku laivā” tepat zem Vanšu tilta – lepni ekipējumi, turīgi kungi, zvejo profesionāli…
Bet arī gleznotājam nepieciešams modelis ar odziņu, lai būtu, kur aizķerties, nevis augsts perfekcionisms. Turklāt – to veču sejās ir dzīves pēdas.
Reiz, būdams armijas tērpā, kas savā krāsā saplūst ar dabu, ieraudzīju kādu slapstāmies nākam no upes. Iesaucos: sveiks, maluzvejniek! Kā satrūkās, kā sāka raustīt valodu! Kas par tipāžu! Ak, mirkli, apstājies… No šādiem brīžiem un tipāžiem var tik daudz smelties!
Bet Nacionālā teātra Vecgada koncertā es dziedu Raimonda Paula dziesmu ar Jāņa Petera vārdiem “Zaldātiņš un balerīna”, un absolūti nepārvēršos, esmu Ilzes Vītoliņas iecerētajā smokingā, skaisti sapucēts, elegants kā visi pārējie kungi. Un dziedu skaistu melodiju par zaldātiņu tavās rokās ar alvas sirdi krūtīs, dziedu kā es pats, kā Mārtiņš.
Ir brīži, kad vajadzīgs tāds melodiskums un saldums, skaists sapņainums. Priecājos, ka Vecgada koncertā varu nodziedāt arī šādu dziesmu. Bez bārdām, ūsām un liekajiem matiem.
Te varu izteikt savu sirds pasauli. Zinu, citiem aktieriem ir sapņu lomas, man tādas nav, bet dažkārt iedomājos, ka varētu būt foršas bērnu izrādes, piemēram, Māra Putniņa “Mežonīgie pīrāgi”, brīnišķīgas lugas ar lieliskām lomām… Bet teātrī vienmēr gadās arī kāds pārsteigums.
Kad pandēmijas otrajā vilnī režisors Valters Sīlis veidoja izrādi “Perfektā teikuma nāve”, man tur darba nebija, bet pēkšņi – klausies, mums vajag vienu čekistu, patiesībā divus…
Tā kā mēs abi ar Uldi Siliņu labi saspēlējāmies “Ferdinandā”, turpinājām savu tandēmu arī šajā izrādē. Biju ticis pie lomas bez vārdiem. Tikai attiecīgā brīdī uzdevums izsekot, noklausīties, sagūstīt… Tādā Valtera stilā. Skaisti.
– Padalies ar kādu savējo piedzīvojumu Jaungada naktī
– Bērnībā mēs ar tēvu pašā Vecgada vakarā reiz aizbraucām makšķerēt uz Burtnieku ezeru, un šī nodarbe ievilkās Jaungada naktī. Lielais sniega ledus spogulis pamazām iegūla tumsā, tikai attāli varēja manīt cilvēku stāvus. Pa mazām grupiņām tur bija vīri no Bauņu bāzes, no Matīšu puses, no Burtnieku baznīcas…
Kad pulkstenis nosita divpadsmit, šie skarbie veči, kuri labākās zvejas vietas noskaudīs un nekad neparādīs, nometuši zemē savus zvejas rīkus, metās cits pie cita, un Jaungada apskāvienos un apsveikumos, ik gadu ierastos un varbūt banālos, uz mirkli nokrita kādas ikdienas dzīves rutīnas bruņas…
Kad esi viens, vairāk paraksties uz visādiem izaicinājumiem un piedzīvojumiem. Nereti gadījies, ka Vecgada vakarā esmu strādājis. Bet, kopš mums ar sievu ģimenē ienākuši divi mazi pekauši – meita un dēls –, ikdienas ritms, kā arī vēlmes un vērtības, stipri mainījušās.
Tagad lielākoties Jaungads tiek svinēts ģimenes lokā. Jauks ir jau pats svētku gaidīšanas laiks. Kā decembris, tā tiek izkarinātas vilnas zeķes. Kamēr mazie čuč pusdienlaiku un nakts miegu, rūķi kaut ko atnes un zeķēs saliek.
Un vēl tas prieks visiem kopā būt mūsu laukos Gulbenes pusē, pie dabas, kur vērojam lielos dzeņus un melnās dzilnas, zaķu un mežacūku pēdas absolūti neskartā dabā, meža paradīzē.
– Vai tur noskatīji arī tēlu vienam no saviem lieliskākajiem aktierdarbiem – bezvārdu lomai zaķa ādā – režisora Reiņa Suhanova vēl pirms lielās ķezas iestudētajā un joprojām publikas pieprasītajā izrādē “Dzīvnieks”?
– Var teikt arī tā. Laukos mums viens zaķis pie ābeles čučēja. Lapsa apēda. Bet četri uzradās vietā! Starp citu, zaķis ir liels, nav nekāds trusis, cilvēkam līdz ceļiem, riktīgs makans. Scenogrāfs kā rekvizītu bija atnesis truša spiras, tādas apaļas, teicu – mīļie draugi, tās nav īstās, zaķim ir garenas!
Vienu sauju savos laukos atradu, izkaltēju uz radiatoriem un aiznesu uz teātri: re, kur ir! Beigās gan izmantojām kafijas pupiņas, jo izrāžu ir daudz, bet iedvesmai sākumā pietika. Un būtībā teātris jau ir tāds skaists apmāns.
– Varbūt tāds pats, kādu saistām ar Jaunā gada atnākšanu?
– Šis ir trausls un jūtīgs laikmets, ātri var iekrist negācijās un citu audzināšanā, spriedzē, kurai nevajag ļauties. Taču katrs pats vislabāk zinām, ko jaunajā gadā gribam turpināt vai, gluži otrādi, pamainīt savā dzīvē.
Bet pašu Jaungada nakti jau gaidām ikviens – kurš ar smiltsērkšķu sulu, kurš šampanieša glāzi, vienam vajag salūtu, otram ne, citam vajag dzirdēt un skaitīt pulksteņa tikšķus, bet man visbrīnišķīgākais šķiet tieši ģimeniskais, mutuļojošais svētku gaidīšanas laiks, kas gada pēdējām dienām notrauš ikdienišķuma pelēcīgumu.
