Vai mulda ir meita, kas melo? Izveidota Blaumaņa valodas vārdnīca 4
Kas ir Raguēla meita – tā reiz Annai Kuzinai, kad viņa vēl vadīja Braku muzeju, pavaicājusi kāda tautas teātra režisore. Iestudējot lugu “Trīnes grēki“, kur tāda minēta. Āķīgais jautājums licis pamatu Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīcai ar 2754 vārdu vai to savienojumu skaidrojumiem, kas apgāda “Madris” izdevumā nonāca pie lasītājiem pagājušā gada nogalē.
Pat tādam Rūdolfa Blaumaņa nedraugam un bargam kritiķim kā Jānis Asars, kas savulaik lugu “Skroderdienas Silmačos“ nolīdzināja līdz ar zemi, nācies atzīt, ka rakstnieka lepnums ir viņa valoda. Tā gan pētīta maz un fragmentāri, dažas atziņas izteikuši rakstnieka laikabiedri un biogrāfi, norādot uz izteiksmes skaidrību un latviskumu.
Annai Kuzinai ar rūdītas Blaumaņa dzīves un daiļrades pētnieces, vairāku grāmatu autores un Braku muzeja ekskursijas vadītājas pieredzi nu rādās cita aina –
daudzi rakstnieka darbos minētie vārdi mūsdienu latvietim vairs nav saprotami un vajadzīgs skaidrojums.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ķērusies pie vārdnīcas rakstīšanas.
Grāmatas zinātniskā redaktore filoloģijas zinātņu doktore Ieva Zuicena atzīst, ka autore ar savu darbu, paverot priekškaru 19. gadsimta ļaužu sadzīvē un dzīvesveidā, viņu tikumos un netikumos, notrauc no senajiem vārdiem aizmirstības putekļus, lai tie var sākt jaunu dzīvi 21. gadsimtā.
Kā palika ar Raguēla meitu, noskaidrojāt?
Ar atbildi uz jautājumu mocījos ilgus gadus, tā man nedeva mieru. Domāju, nāk no Bībeles, prasu mācītājiem, nevar atbildēt, izrādās, ka bija jāmeklē Vecajā Derībā. Tikai pēc daudziem gadiem ar interneta palīdzību atradu, ka tā ir leģenda par sievieti, kurai nomira visi septiņi vīri. Raguēla meitas skaidrojumu var izlasīt grāmatas 1. pielikumā “Personvārdi”
Kā noprotu, vārdnīca ilgi veidota?
Oi, mīlīt, ko tā man maksājusi, nemaz negribu stāstīt – četras reizes slimnīcā, divas līdz miršanai, pa starpu kopu uz nāvi slimu vīru – sēdēju pie viņa gultas un rakstīju. Kad vīrs aizgāja, grāmata gandrīz bija gatava, bet man šķita, ka arī spēki ir galā un nepabeigšu.
Blaumanis neļāva.
Tā jau bija, paskatos uz Blaumaņa bildi, kas man acu priekšā pie galda, kur strādāju, redzu, viņš manī raugās nopietni un gaidoši, it kā vaicādams – nu, kas būs? Drusku parunājamies, un darbojos tālāk.
Sākumā pašai tā interese bija tik liela, ka pat nedomāju par lasītāju.
Jutos kā kriminālists, burtiski vilku ar pirkstu pa grāmatas lapu, kā vārds, es – knakš – virsū, ar roku izrakstu un lieku kartotēkā. Vienus Blaumaņa kopotos rakstus esmu tā sastrīpojusi, ka pēc manis neviens tur neko nesapratīs.
Pildījās ar kartotēku viena kurpju kaste pēc otras, krājās vēl citas kastītes, liku šķirklīšus un priecājos, cik daudz esmu izrakstījusi, bet nezināju, ko ar to iesākt.
Atbrauca pie manis uz Ērgļiem profesionāla vārdnīcu sastādītāja Ieva Zuicena, viņai arī likās, ka tā ir manta, taču visu vajagot sadalīt pa tēmām, un tā sākās manas mokas – sēdi nu atkal ar visiem vārdiem pie datora no rīta līdz vakaram.
Mēs uztaisījām eksperimentu – palūdzām Ādažu Brīvās Valdorfa skolas latviešu valodas un literatūras skolotājai, lai iedod skolēniem izskaidrot vairākus desmitus vārdu no jūsu grāmatas. Grūti gāja jauniešiem.
To redzu ekskursijās – atbrauc uz Brakiem skolēni, pievedu pie klēts, rijas, laidara, staļļa – diezgan daudziem tumša bilde. Man dusmas apsit,
nu kā var nezināt, ka ir četru veidu klētis – puišu, meitu, labības, drēbju –,
viņiem tikai būdiņa! Klēts iznes milzīgu kultūrvēsturisku slāni, un tas viss ir Blaumaņa darbos.
Kad dažus vārdus no savas kartotēkas parādīju arī Līvijai Volkovai*, viņa teica, kam lieku arī tādus, ko visi zina – aka, avots, arkls u. c. Piemēram, āboliņš rada asociācijas ar vēl diviem vārdiem – jumta spāri un plinti, kas pieminēti “Indrānos“ un prasās pēc paskaidrojuma.
Kad satiecies ar jauniešiem, saproti, ka arī vienkāršākiem vārdiem jādod skaidrojums. Kaut kur dzīlēs atmiņa par tiem nav zudusi, bet ļoti daudzi bez konteksta vairs nav saprotami.
Vārdnīcā katram vārdam esat devusi ne tikai skaidrojumu, bet arī citātu no Blaumaņa darba, kurā tas pieminēts.
Atļāvos būt nedaudz savtīga – ieliku arī Tomulīšas “primš” jeb “pirms” ar piemēru, ko viņa saka “Silmaču” saimniecei Antonijai: “Primš kāzām dažs labs dūšīgs brūtgāns sanīkst un sanīkst.” “Primš” man ļoti patīk, taču tas reizē rada saikni ar “Skroderdienām Silmačos”.
Kad sadraudzējos ar Taukšķi “No saldenās pudeles” – dievīgs personāžs –, pusotrā lappusē viņš iedeva trīs Ērgļu mājvārdus – Aveni, Kranci un Kalveni, pašķirstīju savu kartotēku – tur jau priekšā vietvārdu jūra, tāpēc vārdnīcā sanāca atsevišķa nodaļa “Vietvārdi”, kur nosaukti gan visi pieci pasaules kontinenti, gan Rīga ar ielām un tirgiem un daudzas Vidzemes pilsētas – Cēsis, Valmiera, Lubāna, Cesvaine u. c.
Ceru, ka vietvārdi vienai daļai būs stimuls pārlasīt Blaumani.
Tāds bija mans nolūks, āķis, jo viņa darbos ir tik foršas lietas!
Esat atšifrējusi arī profesijas.
Varbūt kādam ar uzvārdu Ungurs palīdzēs skaidrojums, ka Blaumaņa laikos par unguriem sauca lopu kastrētājus.
Bet bārddziņus un frizierus – par balbieriem, un lugā “Potivāra nams” par balbieri piesola pat veselu ķēniņa valsti.
Blaumaņa darbi – stāsti, noveles, lugas, dzejoļi – ir liela mācību grāmata lasītājam, kur viņš atradīs visu par latviešu vidzemnieku dzīvi, ko neviens šodien vairs nevar pastāstīt.
Rakstnieks deva arī praktiskus padomus, piemēram, ko meitai darīt, ja sāp galva:
“Nekas, apēdīsi pēdīgo pusgalveni ar pērnajiem skābiem kāpostiem un tad būsi vesela.” Pati esmu to pārbaudījusi – paēd ko štengrāku un galva vairs nesāp. Viņam ir ieteikums sejā bālam puisim, lai iepatiktos meitām: “Esmu viņam jau vairāk reižu teicis, lai viņš notrin ģīmi ar cūkas taukumu un lai tad saulē gozējas.”
Blaumanis bija sava laika erudīts un liels strādnieks,
darbs bija viņa dzīves saturs un jēga.
Kad jautāts par dzīves kredo, teicis: “Būt visam labam par ceļa rādītāju.“
Vai jūsu dzīvē viņš arī bijis ceļa rādītājs?
Blaumani turu kā rupjmaizi, viņš ir mana spēka avots. Varbūt izklausīsies patētiski un neticami, taču, kad sāku lasīt, vairs nevaru atrauties, jo teksts ir silts un aicinošs, neaizved džungļos un mistiskā neziņā, bet saliek lietas pa punktiem un beigu beigās viss šķiet saprotams.
Atšifrē Blaumani
Vai zini, ko R. Blaumaņa darbos nozīmē šie vārdi? Pamēģini atšifrēt, pareizās atbildes – nākamajā “Valoda uz galodas” sērijā.
* Bauska
* Bipstiķis
* Dutka
* Gnēze
* Izpera
* Joviāls
* Kaikums
* Klīmāt
* Ķezberis
* Nagas
* Norūķēt
* Paisītava
* Papiljons
* Pavalga
* Penderis
* Repis
* Stukulka
* Sutra
* Šķēlis
* Vitēt
Avots: Annas Kuzinas “Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca”
Vai mulda ir meita, kas melo?
Skolēni skaidro vārdu nozīmi Rūdolfa Blaumaņa darbos
“Mājas Viesa” iecerēto pārbaudi, kā skolēni izprot Rūdolfa Blaumaņa darbos pieminētos, bet mūsdienās retāk lietotus vārdus, sarīkoja Ādažu Brīvās Valdorfa skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Inga Zemīte. Jauniešiem uzdevums patika, daži secināja, ka ar vecvārdiem viņu leksikā esot gaužām “švaki”,
citi sprieda – rezultāts būtu labāks, ja zinātu kontekstu.
Pārbaudes darbs ar 37 pašas skolotājas izvēlētiem vārdiem no Annas Kuzinas grāmatas “Rūdolfa Blaumaņa valodas vārdnīca” notika brīvprātīgi, piedalījās 28 skolēni no 9. līdz 12. klasei. Aptaujas lapas paņēma vēl divi latviešu audzēkņi, kas dzīvojuši Venecuēlā un Maskavā, tomēr atdeva tās atpakaļ bez neviena skaidrojuma.
Visvairāk pareizu vai daļēji pareizu skaidrojumu savāca tādi vārdi kā ancuks (uzvalks); ceļakāja (glāzīte alkohola, ko dzer pirms došanās ceļā); ēdmaņa (ēdiens); mārks (dīķis linu, kaņepju stiebru mērcēšanai); pelavas (smalkas augu sastāvdaļas, kas rodas kulšanā, nodalot graudus un salmus); raudzības (pirmais apciemojums pie jaundzimušā); rumulēt (apliet kādu ar ūdeni); zēvelkociņš (sērkociņš).
Nedaudziem bija nojausma par deramdienām (laukstrādnieku līgšanas dienas); grūdeni (ēdiens no pupām vai zirņiem, grūstiem miežu graudiem un žāvētas cūkgaļas), Jurģiem (23. aprīlis – jauna saimnieciskā gada sākums, kad laukstrādniekiem beidzas nomas un darba līgumu termiņš un notiek pārcelšanās uz citu dzīves un darba vietu); lauci (zirgs ar balta apmatojuma plankumu pierē); misu (no iesala notecināts salds šķidrums, ko raudzē alū).
Bez skaidrojuma palika vai nepareizi saprasti bija vārdi bambakas (konfektes); bička (dejas, zaļumballe); bomeļļa (augu, smērējamā eļļa); bukstiņš (fabrikā austs izturīgs vilnas audums); cirkuliers (cirkulārs, apkārtraksts); čukakoks (nūja ogļu rušināšanai); drikšināt (kratīt nost ogli no degoša skala); izpaurēties (izbadēties), kalkūns (tītars), lībagas (līkopi), naigi (ātri, veikli), palss (pelēcīgs).
No aplamajiem skaidrojumiem dažus var nosaukt pat par gana asprātīgiem:
bīsteklis – tāds, kas baidās, pareizi – krāsns bikstāmais koks, arī slotaskāts; dančka – dejas, pareizi – peļķe, plančka; gailestība – gaiļu mīlestība, pareizi – kaislība; mulda – meitene, kas melo, pareizi – dobts, lēzens trauks, piemēram, maizes mīklas jaukšanai un mīcīšanai.
“Mājas Viesis” pateicas skolotājai I. Zemītei un viņas audzēkņiem par atsaucību!
