Uldis Šmits: “Notikumu” atgriešanās 0
Padomju disidenti 1968. gadā sāka izplatīt leģendāro pagrīdes izdevumu “Hroņika tekuščih sobitij” – “Pašreizējo notikumu hronika”, kas piedzīvoja daudzus izdevumus par spīti čekas pretdarbībai un tam, ka gandrīz visi izdošanā iesaistītie nonāca aiz restēm. Par “Hronikas” aizsācēju uzskata dzejnieci Natāliju Gorbaņevsku, kura nomira aizpērn, būdama emigrācijā Parīzē. Mūža nogalē viņa secināja, ka tagadējā Kremļa izmantotās metodes cīņā pret politiskajiem pretiniekiem, ieskaitot iespundēšanu psihiatriskajā klīnikā, ļoti līdzinās PSRS totalitārajā režīmā pieredzētajam. To ir sacījuši arī citi. Taču Putina režīmu atmaskojošu viedokļu izteikšana kļūst bīstama un turklāt tā kļūst arī arvien mazāk iespējama mediju uzraudzības dienesta “Roskomnadzor” kontrolētajā informācijas telpā. Interneta portāls “Grani.ru” Krievijā nav oficiāli pieejams, jo pieeja tam tiek bloķēta, lai gan, izmantojot tehniskas viltības, blokādi var apiet, tāpēc portāla veidotāji un autori, būdami izkaisīti pa pasauli, spītīgi turpina darbu. Līdzīgā veidā ceļu pie savas auditorijas atsākusi “Jaunā pašreizējo notikumu hronika”.
Pats šis notikums ir diezgan simbolisks. Kaut vai tāpēc, ka atdzimušās “Hronikas” redakcijas kolēģiju veido PSRS norieta perioda disidentu paaudzes pārstāvji (Viktors Davidovs ar domubiedriem), kuri vēl pagājušā gadsimta 70. – 80. gados ir “sēdējuši”. Viņi ir pietiekami kompetenti, lai salīdzinātu toreizējo situāciju ar tagadējo, un arī morāli tiesīgi to darīt. Jāņem vērā izdevēju konstatējums, ka Krievijā “politiskās represijas ir kļuvušas par ikdienišķās dzīves faktu”. Sekojot priekšgājēju tradīcijai, “Pašreizējo notikumu hronika” publicē politieslodzīto sarakstus, un svaigākais attiecas uz šā gada augustu, kad apkopotas ziņas par 217 politieslodzītajiem. Šajā sakarā tiek atgādināts, ka viņu skaits 1986. gadā, tātad Gorbačova “pārbūves” priekšvakarā, bijis apmēram 280 visā Padomju Savienībā. Respektīvi, rēķinot uz iedzīvotāju kopējo daudzumu, Putina Krievija jau šobrīd pārspēj vēlīnās PSRS rādītājus. Turklāt atšķirībā no tiem laikiem vara daudz vairāk izmanto ārpustiesas izrēķināšanos ar nevēlamiem “nacionālnodevējiem”. Daži paņēmieni aizgūti no agrīnā staļinisma ēras, piemēram, citu valstu pilsoņu nolaupīšana, tādējādi politieslodzīto sarakstā figurē igaunis Estons Kohvers, kā arī ukraiņi.
“Hronika” ik dienas papildinās, jo atspoguļojamo “ikdienišķās dzīves faktu” diemžēl netrūkst. Patiesībā tie būtu plašāk aplūkojami arī Latvijā, kur daudz runā par stratēģisko komunikāciju, taču nereti izvairās saukt lietas īstajos vārdos. Bija arī karsti strīdi, vai Latvijas Televīzijā vajadzīgs papildu kanāls krievu valodā, bet nevienā valodā nebija debašu vai pat informācijas, ja turpinām iepriekš minēto tēmu, ka politieslodzīto daudzums Krievijā, rēķinot no pagājušā rudens, pieaudzis gandrīz divkārt, un ko šī tendence nozīmē Latvijai kā Krievijas kaimiņvalstij. Labprātāk uzklausām no Rietumiem un Austrumiem pieaicinātus gudrajos, kuri skaitās Krievijas politisko norišu eksperti, tomēr neko dižu šajās norisēs nav spējuši paredzēt. Nesen varējām lasīt atreferējumus par Latvijas Ārpolitikas institūta rīkoto diskusiju “Eiropas drošība: iesaistīšanās vai neuzticība?”, kur Fridriha Eberta fonda pārstāvis klāstījis, ka Krievija esot spēcīgāka nekā jebkad agrāk un ļoti racionāla valsts (grūti iebilst – arī represijās atrodams savs racionāls grauds), savukārt Maskavas eksperte stāstījusi par Krievijas allaž atbalstītajām Eiropas vērtībām… Jāpiebilst, ka Rīga attiecībās ar Kremli vienmēr pamatojusies tieši uz šādām mums pasviestām atziņām. Lai gan īstenībai tuvākas izrādījušās pavisam citas – 20. gadsimta vēstures un arī pašreizējo notikumu ilustrētās.
