“Notikumi laika jukās, tos ieliekot vērtību plauktos un laika kapsulās!” Rožukalne vērtē raidījumu “TE!” 0
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunais raidījums “TE!” jauc kopā, kā centrifūgā miksē laiku, cilvēkus, vērtības Latvijā. Tas meklē savas atbildes uz vienkāršiem jautājumiem: kā ieraudzīt vērtīgo, kā to novērtēt, saprast atšķirīga laika kontekstā. Mūsu realitātes “bija”, “ir” un “būs” satiekas vienā formātā, kurā “TE!” labi izdodas epizodes, atradumi, spriedumi, bet brīžiem slikti turas kopā stāsti.
Lineārais laiks ir salauzts, vienlaikus notiek dažādi laiki, turklāt tie virzās dažādos virzienos.
Atmiņas mūs aiznes pagātnē un vienlaikus nelaiž laukā no tagadnes, radot lielu sajukumu izpratnē par to, kas notiek, ko mēs domājam, ko piedzīvojam. Tā realitāti cenšas parādīt raidījuma vizuālā stāsta veidotāji. Ar trāpīgiem pieteikumiem un secinājumiem šo visu raibumu stundas garumā labi kopā tur “TE!” vadītājs Gustavs Terzens.
Laika salaušana, patērētāju valodā runājot, ir mūsdienu komunikācijas formātu modes trends, kura esence apskatāma Kristofera Nolana filmā “Tenet” – vienā no šāgada globālās kino industrijas veiksmes stāstiem. Citiem vārdiem, cilvēku apjukums un nedrošība, domu haotiska klejošana vairs nav slēpjama, to var iepakot un, kad izdodas, labi pārdot.
Arī raidījumā “TE!” notikumi skatīti laika jukās, vienlaikus mēģinot tos ielikt kādos vērtību plauktos un laika kapsulās. Vismaz to apsola raidījuma veidotāji jau pašā sākumā.
Vēstures kapsula
Pirmajā raidījumā Latvijas vēstures izzināšana ir pati aizraujošākā daļa. Labi izdevušies un pamatīgi nostrādāti zinātāju stāsti. Tāpēc raidījumā var labi atšķirt faktos un ekspertīzē pamatotu vēstījumu no īsiem iespaidiem, ātriem spriedumiem, ierobežotas personiskās pieredzes. Tieši tā var sadalīt visu raidījumu: stāsti, kas aizved pie izpratnes, un garāmgājēja iespaidi, kuru potenciāls nav izmantots.
Pirmais ļoti vērtīgais ir vēsturnieces un LU profesores Vitas Zelčes stāsts par Raiņa kapu struktūras pagātni un tagadni, kurā ieraugāms varas sadalījums dažādos laikos, populāru cilvēku izmantošana pēc nāves, ideoloģiju un ietekmes cīņa kapa vietu laukumiņos.
Tie rosina meklēt tālāk, lasīt, atcerēties un pārkārtot atmiņas, izmantojot uzzināto.
Meklējiet to “LTV1” arhīvā, ja nav redzēts! Antropologs Viesturs Celmiņš citā stāstā par pagātni pamato, kā konkrēta laika vērtības ieraugāmas Pasaules tirdzniecības centra jeb agrākajā Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkā Elizabetes ielā 2.
Lai paši sev atbildētu uz jautājumu, kas radies koncertzāles plāna veidotājiem Rīgā, – ēku spridzināt, pārveidot vai saglabāt, raidījuma vadītāji dodas tajā un ieklīst dīvainos tās nostūros. Tā izdodas ieraudzīt ēkas jēgu.
Sižeta autoru atvērtība jaunajam, vēlme izzināt, meklēt, nevis apstiprināt jau gatavu spriedumu, palīdz šo stāstu pamatīgi izstāstīt. Zinātāju stāsti piedāvā gan precīzas detaļas, gan skaidrojumu, ko fakti nozīmē. Tie ir atklājumu pilni stāsti, par to jēgu gribas ilgi domāt pēc raidījuma.
Atmiņu kapsula
Stāsts par aizgājušo cilvēku dzīvi sākas telpā ar datoru un galdu, kas varētu būt pamests deviņdesmito gadu notikumu un lietu vidū. Kur tas ir un kāpēc šī istaba ir svarīga? Pauls Timrots to stāsta tālāk kopā ar personiskām atmiņām un portāla “Timenote” izveidotāju, Juristu biedrības vadītāju Aivaru Borovkovu.
“Timenote” ir lielisks projekts, un par to var stāstīt, fiksējot sižeta dalībnieku personiskās attiecības, atmiņas.
Tomēr sižets ir ļoti fragmentārs, šķiet, tā veidošanai pietrūcis laika, lai dažādās domas un secinājumi turētos kopā.
Stāsts turpinās par tehnoloģiju iespējām atmiņas atsaukt, pieturēt un izprast, ieliekot stabilos vai tūlīt vajadzīgos kontekstos. LETA pārstāvis Uldis Lavrinovičs rāda, kā mūsdienu digitālās tehnoloģijas palīdz iegūt arhivētu informāciju, analizēt un izpētīt pašreiz notiekošo.
Tomēr abas svarīgās tēmas netiek pamatīgi izstāstītas – mēs esam laika kapsulas dažādos galos – atmiņās par aizgājušiem cilvēkiem un mirklī, kad aktuālais laiks kļūst par saglabātām atmiņām. Vēstījums aizmaldās no skaidrības un ir līdzīgs atmiņu izkritumiem, par kuriem vienojas Borovkovs ar Timrotu, vērojot vecu fotogrāfiju, kurā abi redzami kopā.
Es nevarētu saprast abus sižetus, ja iepriekš nezinātu ideju, mērķi, izmantoto tehnoloģiju detaļas par LETA mākslīgā intelekta projektiem vai nebūtu sekojusi “Timenote” attīstībai.
Vērtību rotaļu kapsula
Raidījums pietuvojas vērtībām, to dabai un vietai katrā laikā. Tas atrod Jāzepa Vītola līdzinieku Jāni Krišjāni un iekļauj to vēstures sadaļā. Brīnišķīgā kostīmā ietērptais varonis noder kā divu stāstu pieteicējs, jo gandrīz neko neuzzinām par šo cilvēku un to, kāda jēga apspriest divu personību ārējo līdzību. Vai vērts stāstīt aprautu stāstu, kurā cilvēka vērtību nosaka sveša slava? Pastaiga pa pļavu Jāzepa Vītola izskatā varētu iederēties pieredzē, kad cilvēks jūtas veltīgi ziedojis savu laiku mediju profesionāļiem.
Mulsinošās vērtību virāžas sākas jau raidījuma sākumā. Lai gan zinātāju stāsti ir ļoti atraktīvi, tie papildināti ar it kā rotaļīgiem elementiem, asociācijām.
Kapos, kur līdzās padomju elitei savas atdusas vietas ieguvuši deviņdesmito gadu pārmaiņu varoņi, noziedznieki un noziegumu upuri, mums vienlaikus rāda ne tikai groteskos kapu pieminekļus, bet arī Baltezera mājas. Lielas, pamestas un nepamestas.
Šīs saiknes panāktas ar prasmīgu montāžu. Tās varētu būt asociācijas par kādas trauksmainā laikā pavadītas dzīves pieminekļiem, ja vien pie attēla būtu faktu materiāls, ka šīs asociācijas ir savienojamas, nevis iedomātas.
Kapos stāstot par izveicīgo Otrā pasaules kara snaiperi Moniku Meikšāni, kas nogalinājusi četrdesmit vācu kareivjus, ar montāžas palīdzību ieraugām, kā ar spēļu automātu Kadagas pusē izklaidējas Marta Selecka. Viņa vienlaikus apmeklē atrakciju lauku, kur ļauts pašaudīties un iedomāties par nogalināšanu.
Ceru, tā ir pašironija, refleksija par to uztveres primitīvismu, kas pārsvītro raidījumā ielikto stāstu dziļumu, bet kura ir pastāvīgi klātesoša, piemēram, sociālās tīklošanās vietnēs.
Es ļoti ceru, ka vīzdegunīgā garāmgājēja skatiens pāri žogiem uz dažādiem namiem Baltezerā ir atklāts un kritisks skatījums uz cilvēku vēlmi bez zināšanām un izpratnes vērtēt citu dzīvi, izvēles un pārmest, ka kāds citā laikā nav dzīvojis tā, kā to šobrīd atzīstam par labu.
Fakti par kādu no lielajām Baltezerā uzbūvētajām mājām, zinātāja stāsts būtu palīdzējis raksturot laiku, kurā atsevišķu cilvēku izsapņotās iespējas pārspēja pašas sevi un nu palikušas kā vareni nami, ietekmējot kultūru Latvijā.
Tāpēc ļoti ceru, ka epizodes ar biedējošu šaujamo un pļāpas par 90. gadiem pie īpašumiem, par kuru iemītniekiem nekas nav zināms, ir nosodījums neinformētai domāšanai un spriešanai, demonstrējot tās bīstamību. Es ceru, ka tas ir eksperiments, meklējumi, kā parādīt paralēlus notikumus, nevis jaunu domāšanas stereotipu radīšanas paņēmiens.
Jaunajā “TE!” formātā, līdzīgi kā informācijas straumēs, savienojas detalizēti, dziļi stāsti un neprecīzas vai paviršas epizodes. Jaunais raidījums piedāvā meklējumus, kā dokumentalitāti savienot ar mākslai raksturīgu individualizāciju un vispārinājumu.
To svarīgi fiksēt, jo pamatīgumu, analītisku skatījumu, nozīmīgus atklājumus varētu gaidīt no Mediju atbalsta fonda finansēta projekta. Tas paredzēts profesionālas žurnālistikas attīstībai, nozīmīgiem darbiem, kam bez atbalsta nepietiktu resursu.
Vai šādus stāstus nevar izstāstīt, izmantojot līdzdalībnieka skatu, personisku pieredzi? Tas ir iespējams, tomēr joprojām ir daudz atšķirību starp profesionāla žurnālista stāstiem un privātas pieredzes fragmentiem, kuros galvenā ir pašprezentācija.
