Notievēt! Vai par katru cenu? Kas ir pārmērīgs veselīgums 0
Līdz ar pavasari pār mums veļas piedāvājumu vilnis – izmēģini šo diētu, pieņem 14 dienu izaicinājumu, iesaisties slaiduma maratonā… Jā, man to vajag! Vairs nekādas riepas vai tauku kukulīšu, kas slēpjami zem apģērba, nekāda liekā svara, ar ko nebeidzami cīkstēties!
Ja atbrīvošos no liekiem kilogramiem, tikšu arī pie veiksmes un laimes! Vai tiešām tā? Kāpēc tas tiek uztverts kā liela vērtība, mūžīgi pilnā loze?
Piesēžos pie datora, lai pabeigtu rakstu par tievēšanas mānijas aspektiem, un – skat! – elektroniskajā pastā ielec vēstule: “Brīvā un vieglā režīmā iegūsti savu pludmales augumu ar individuāli Tev veidotu notievēšanas plānu! Gunta, tieši Tev šodien dodam 80% superatlaidi!” Mūsdienās laikam gan nebūtu jābrīnās, ka virtuālā acs spēj ielūkoties manās domās. Tomēr šoreiz pieļauta alošanās – svara mazināšanai nevēlos vis pievērsties pati, bet gan uzzināt, kā sabiedrībā pamanāmo tendenci vērtē speciālisti un paši tievētāji.
Šausmas – omas kūka!
“Vēl nekad veselība nav ieņēmusi tik svarīgu lomu cilvēku dzīvē,” uzsver Sabiedrības veselības institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docente Anda Ķīvīte-Urtāne.
“Mūsdienu sabiedrība kļūst arvien sekulārāka, tajā arvien mazāk vietas ir Dievam un reliģijai, un tiek uzskatīts, ka rūpes par veselīgumu ieņem tādu kā reliģijas vietu. Turklāt pieeja dzīvei kļūst arvien individualizētāka – katrs pats sev ir vissvarīgākais. Daudz vairāk laika tiek veltīts rūpēm par sevi.
Latvijā gan vēl ne tik izteikti, salīdzinot ar turīgākām Rietumeiropas sabiedrībām, tomēr arī pie mums ir vērojama šāda tendence. Parādās arvien vairāk informācijas, kas saistīta ar veselību, to piedāvā gan interneta vietnes, gan lietotnes, ko izmantojam viedtelefonā. Protams, prieks, ka šī tēma ieņem tik svarīgu vietu.
Diemžēl rūpes par veselību mēdz pārspīlēt, turklāt tā, ka tās var pat kaitēt veselībai,” teic pētniece, un tas nemaz nav joks.
Ja veselīgu dzīvesveidu ceļ pāri visam, to dēvē par helsismu (no angļu vārda “health” – veselība). Tas ir visai jauns termins. Piešķirot veselībai supervērtību, tā kļūst par metaforu labajam dzīvē. Visiem ir jābūt jauniem, skaistiem un veselīgiem, sākot no dzīvesstila ekrānos līdz labākām iespējām konkurēt darba tirgū. Sociālajos tīklos sevi jāpasniedz kā skaistu, veselu, priecīgu un fiziski aktīvu cilvēku.
Būtībā tieši helsisms rada spiedienu sabiedrībā.
Helsisma ietvaros mēdz runāt arī par procesu jeb uzvedības atkarībām. Viena no tām ir ortoreksija – pārmērīga tieksme pievērsties veselīgam ēdienam.
Vēl helsisma sakarā tiek runāts par muskuļu dismorfiju jeb atkarību no sava ķermeņa muskuļu masas veidošanas, kad cilvēks nesamērīgi daudz laika pavada sportojot, piemēram, trenažieru zālē, lai būtu pēc iespējas sportiskāks, muskuļotāks.
Baisās galējības
“Pasaules veselības organizācija skaidri definē, kas ir veselība: tā ir fiziska, psihiska un sociāla labklājība. Taču pārmērīga vēlme ēst veselīgi var izjaukt šo harmoniju, novest galējībās. Piemēram, cilvēks atsakās doties uz radu saietu, jo “tur jau būs tikai treknās kotletes un vecmammas kūkas ar vārīto krēmu”.
Vai arī sieviete vairs negrib tikties ar draudzenēm senāk iemīļotajā kafejnīcā, jo viņa, redz, tagad apmeklē tikai svaigēdāju vai vegānu ēstuves. Neraugoties uz konfliktiem un iespējamo ģimenes vai draudzības izjukšanu, cilvēks turpina savu apsēstību ar veselīgo uzturu. Tas var skart arī psihisko labklājību, piemēram, sāk sevi šaustīt par iedomātu pārkāpumu: ārprāts, vakar es norāvos, apēdu vairākus gabaliņus šokolādes…
Ja kāda iemesla dēļ neizdodas īstenot superveselīgo ēšanu, var sākties trauksme, panika, aizkaitināmība.
Var izpausties arī fiziski simptomi – drebuļi, svīšana, galvassāpes, bezmiegs. Ja pārspīlēti izvairās no kādiem produktiem, tas rada risku, ka uzturs nav sabalansēts, rodas kaitējums veselībai,” skaidro Anda Ķīvīte-Urtāne.
Galējības vienmēr ir baisas, taču tās rāda, cik tālu iespējams nonākt. Piemēram, daudzas anoreksijas vai bulīmijas pacientes noņemas ar svēršanu – sver gan to, ko apēd, gan savus izkārnījumus un urīnu. Dara to tādēļ, lai pārbaudītu, vai no ķermeņa tiešām ir izgājis laukā tikpat daudz, cik apēsts, lai ķermenī neaizkavētos neviens lieks miligrams…
Svars atgriežas ar uzviju
“Toni nosaka dažādie sociālie mediji, kas norāda, kā tev būtu jājūtas un jāizskatās. Šis spiediens saasinājies līdz ar “Instagram” ēru, īpaši tas iespaido jaunas sievietes un pusaudzes. Kā lai jūtas, ja katru dienu nākas redzēt bildes, ko virtuālajā vidē ievieto fitnesa modeles, rādot savu perfekto ķermeni un savu perfekto dzīvi!” retoriski vaicā uztura speciāliste Ksenija Andrijanova.
Man arī jākļūst tādai – tā nākas domāt. Seko rīcība – cilvēks meklē diētu vai citu veidu, kā sevi uzlabot, tikt vaļā no liekā svara kilogramiem.
“Mūsu daba diemžēl ir tāda, ka nevēlamies ieguldīt daudz, bet gribam ātru rezultātu. Tāpēc labāk izvēlas ātru un radikālu diētu. To ir ļoti daudz, piemēram, monodiētas, kad nedēļu jāpārtiek tikai no viena produkta – drīkst ēst ābolus, griķus vai biezpienu. Cita diēta ļauj ēst tikai rīta stundās un pārējo dienu jābadojas. Un tā tālāk. Kā lai vērtē diētu, kura atļauj uzņemt tikai 800 kilokalorijas dienā? Tas tiešām ir kaitīgi veselībai!” uzsver Ksenija.
Dietoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes docente Laila Meija skaidro, ka šādu diētu ideja ir vienkārša – uzņemot ļoti maz kaloriju, daudz mazāk, nekā cilvēks radis ikdienā, svars ātri krīt.
“Turklāt cilvēks jau sākotnēji to uztver kā īslaicīgu projektu, jo galvenais mērķis ir notievēt par katru cenu. Taču svarīgāk ir pavisam kas cits – vai šo svara līmeni būs iespējams saglabāt ilgtermiņā. Ja pēc izturētas tievēšanas akcijas nekas netiek mainīts ikdienas uztura principos un fiziskajās aktivitātēs, zaudētie kilogrami visdrīzāk atgriežas, turklāt svars nāk klāt ar uzviju.
Daudzu gadu griezumā iznāk tāda kā viļņveida līkne – vispirms mazāk kilogramu, tad atkal vairāk, un tā visu laiku.
Ja pavaicājam šim cilvēkam par viņa svaru ilgākā laika posmā, izrādās, ka tagadējais svars ir lielāks, nekā tas bija pirms pieciem gadiem,” zina teikt Laila Meija.
Organismā notiek arī fizioloģiska adaptācija, tāda kā aizsargreakcija – ja visu laiku ir mazāk kaloriju, nekā nepieciešams, organisms palēnina vielmaiņu, lai saņemto izmantotu labāk. Tātad turpmāk, lai noturētu jauniegūto svaru, drīkstēs ēst vēl mazāk.
Neizaicini likteni!
“Ja gribi noturīgas izmaiņas, vajag nevis īslaicīgu projektu, bet noturīgas pārmaiņas,” uzsver Ksenija Andrijanova. Tas nozīmē ēst veselīgi un sabalansēti, ikdienā ieviest regulāras fiziskas aktivitātes. Bet visi tā dēvētie slaiduma maratoni, izaicinājumi vai kampaņveida diētas nedod noturīgu efektu.
“Diemžēl cilvēki, lai notievētu, ir gatavi darīt šausmu lietas. Iesaistās dīvainās diētās. Maksā par notievēšanas programmām, ko var pat dēvēt par daļēji krāpnieciskām, jo tās labākajā gadījumā sastāda vien kāds students. Pērk dažnedažādus uztura bagātinātājus, pasūta tos no valstīm, kur netiek regulēta uztura bagātinātāju aprite, piemēram, no Ķīnas. Lietojot tādas piedevas, tiek nodarīts kaitējums aknām, nierēm, iespējams pat letāls iznākums.
Ir bijuši gadījumi, ka nelegālie uztura bagātinātāji satur narkotiskas vielas, kas mazina apetīti, un tādēļ kļūst iespējams svara zudums.
Nelāgi, ja cilvēks sāk izslēgt no uztura dažādus produktus, piemēram, vairs nelieto tādus, kas satur glutēnu. Es nerunāju par ļaudīm, kam ir celiakija, tātad viņu uzturā nedrīkst būt glutēns, bet par tiem, kuri iedomājas, ka glutēns viņam ir kas baisi kaitīgs.
Pēc tam sāk atmest visus produktus, kuros ir laktoze (atkal – to vajadzētu darīt vien tad, ja ir laktozes nepanesība). Vairs neēd dzīvnieku izcelsmes produktus, bet nepacenšas sastādīt sabalansētu vegānisku ēdienkarti. Atsakās no vārītiem produktiem, pievēršas svaigēšanai, jo izlasa, ka esam domāti tam, lai ēstu tikai zaļbarību, augļus un dārzeņus,” stāsta Andrijanova.
Viltus eiforija
“Daudziem sāk šķist, ka šādi viņi pārņem kontroli pār ēdienu un savu dzīvi, ka dara pareizi, ka zina labāk par citiem. Sāk sagādāt baudu tas, ka spēj izslēgt vēl kādu produktu no savas ēdienkartes. Šajā tēmā aizrautīgi meklē arvien jaunas receptes. Ir laimīgs, ja restorānā spēj panākt, ka viņam pagatavo ēdienu bez nīstās izejvielas.
Eiforijā pat nemana, ka nodara kaitējumu savai veselībai, ka organisms nesaņem visas vajadzīgās uzturvielas.
Piemēram, taukus, vērtīgās omega taukskābes, daudzus vitamīnus, sāk trūkt olbaltumvielu, kas ir nepieciešamas visa organisma attīstībai, kas veido mūsu audus, tajā skaitā smadzeņu audus. Visai tipiska vaina ir mazasinība. Ja, piemēram, pienu neaizvieto ar augu izcelsmes kalciju, var veidoties kalcija un D vitamīna trūkums,” skaidro uztura speciāliste.
Ksenija reiz konsultēja cilvēku, kurš daudzus gadus ieturēja olbaltumvielu diētu, ēda pārsvarā gaļu, zivis, olas, piena produktus, bet atteicās no graudaugiem, augļiem un daļas dārzeņu. Šādi viņš bija iedzīvojies nieru mazspējā. “Olbaltumvielu molekulas ir diezgan lielas, nieru kanāliņiem ir grūti tās filtrēt, pamazām tajos rodas izmaiņas. Taču pārējiem nevajag baidīties no olbaltumvielām, tā notiek vien tad, ja tās ēd pārmērīgi, gadiem sevi tā nomoka.”
Dietoloģe Laila Meija uzsver, ka jaunam un veselam cilvēkam riski nav tik nopietni, bet, ja ir kāda slimība, tad gan. Ja tiek zaudētas olbaltumvielas, pavājinās imunitāte. Lielāks risks, ka veidosies žultsakmeņi un nierakmeņi, ne visiem gan, bet, iespējams, tiem, kuriem ir ģenētiskā predispozīcija uz šādām vainām.
Daudzi slaiduma labad lieto tā dēvēto notievēšanas tēju, bet šādi organisms var tikt bīstami atūdeņots.
Ir arī viegls caurejas efekts, jo ir apgrūtināta uzturvielu spēja uzsūkties zarnās, tā dēļ var izmainīties zarnu mikroflora, bet tai ir liela nozīme imūnsistēmas darbībā. Ja ilgstoši dzer šādas tējas, var novājināties imunitāte. Arī svars ar laiku atkal strauji pieaug.
Viedokļi no interneta forumiem un privātām sarunām
* Biju kādās deju nodarbībās. Pēc tam daudzas sievietes atzinās, ka gaidījušas nosodījumu par to, ka nav tik veiklas, ir pārāk apaļīgas. Cik gan dziļi ir sieviešu kompleksi par savu ķermeni un izskatu. Tos it kā aizslēdzam, izliekamies neredzam, tomēr dziļumā tie visu laiku rūgst.
* Sešus mēnešus ieturēju diētu. Kādu nakti sapratu, ka vairs nespēju, skrēju pie ledusskapja un ķēru visu, ko kārojās. Ēdu un nevarēju apstāties… Atliek vienreiz norauties, un rīšana aiziet vecajās sliedēs.
* Reiz uzķēros uz kādu tievēšanas izaicinājumu. Solīja, ka būs treniņi un konsultēs uztura speciālists. Tas man patika. Publiskajā telpā izteiktie lozungi radīja ilūziju, ka jau pēc mēneša būšu tieva, spēcīga un laimīga. Viss izrādījās citādi. Nepārtraukti nācās skaitīt kalorijas, visu pierakstīt, bieži svērties. Un tad sākās terorizēšana: kāpēc tev nākuši klāt 200 grami tauku, ko tu ēdi?! Treniņa laikā nāca klāt pa desmit reizēm un pieprasīja, kāds ir rezultāts… Laikam jau kluba mērķis bija dabūt kādu apalīti, viņu notievināt un tad ielikt feisbukā reklāmu – re, cik mums labi sanāk.
* Izmēģinu izslavēto olu jeb Godmaņa diētu. Vakar pārkāpumu nebija, bet šodien brokastīs paķēru sausmaizīti. Godīgi? Man tās olas jau velk uz vēmienu, nevaru dabūt lejā, viļājas pa muti. Nezinu, cik ilgi noturēšos, bet gribētos pēc iespējas ilgāk. Galvenais, jūtu, ka beidzot spēju sevi kontrolēt. Veikalā varu nopirkt tikai vienu ābolu, olas vai vārāmos dārzeņus un neļimstu, ieraugot apkārtesošos gardumus.
* Es padodos… esmu izkritusi no diētas… šajā reizē man neizdevās… esmu mīkstā!
