“Notiek karš par cilvēku apziņu”. Saruna ar dzejnieci Māru Zālīti 255
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dzejnieces Māras Zālītes darbos ir jaušamas tautas ilgas un zemapziņa. Lai gan ne vienmēr piekrīt, viņas teiktajā katrā ziņā ieklausās. Šodien dzejniecei aprit apaļa dzīves jubileja. Un nav nejauši, ka mūsu saruna notiek arī desmit gadus pēc valsts valodas referenduma.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā jaunajai dzejniecei bija iznākusi otrā dzejoļu grāmata. Pārpildītajā Mazās ģildes zālē Amatu ielā notika dzejas vakars. Biju pavisam jauna, kad klausījos viņas balsī, un likās, ka uzminu, nojaušu teju vai katru nākamo vārdu.
Atceros arī “Lāčplēša” pašu pirmo uzvedumu Burtnieku parkā 1988. gadā: “Uz krustcelēm mazs bērniņš rotaļājās / Zem ratu riteņiem, zem dzelžu pēdām…/Tā mūsu Brīvība”… Māra Zālīte dzejoļus sauc par viņiem – viņa runā kā par dzīvām būtnēm, kuras dzīvo pašas savu dzīvi.
Kurus notikumus jūs atceraties kā vislaimīgākos savā dzīvē?
M. Zālīte: Protams – Latvijas pirmo jūsmas un brīnumu pilno vasaru, kad pirmoreiz dabūju nogaršot ābolus, plūmes, bumbieri. To esmu aprakstījusi abos autobiogrāfiskajos romānos “Pieci pirksti” un “Paradīzes putni”.
No vienas puses, tas bija ļoti laimīgs laiks, tomēr ar gadiem arvien vairāk apzinos, ka jau toreiz nēsāju sevī smagumu, kas tā arī palika kā visa mūža nasta, kuru nav iespējams nomest. Trīs paaudzes no mūsu ģimenes izsūtīja, esmu ceturtā. Šūnu līmenī nesu sevī to trīs paaudžu šausmīgo pieredzi.
Kad uzrakstīju grāmatas, man jautāja – vai tagad esi to norakstījusi nost? Tā kā Rainis mēdzis teikt, ka visu slikto no sevis “norakstot nost”. Sākumā teicu, jā, jā, tagad jūtu atvieglojumu. Tomēr pēc dažiem gadiem sapratu, ka atvieglojuma cēlonis ir tikai fakts, ka esmu pabeigusi darbu pie grāmatām. Nasta ir daļa no manis. Tā nesaliec, bet drīzāk iztaisno.
Laime bija, sākot no ceturtā studiju kursa, piestrādāt Rakstnieku savienībā, tur jau gadiem ilgi rosījās klusinātas pretpadomju iestrādes. Tad nāca trauksmainais, satraucošais un bīstamais atmodas laiks, arī tas bija ļoti laimīgs periods, bija tāda iracionāla cerība, ticība, sajūsma, ka viss notiek uz labu, ka tas, ko darām, ir ļoti svarīgi.
Toreiz Jāņa Petera vadībā visa Rakstnieku savienība murdēja. Runā, ka tajā pašā laikā jau veidoti saraksti, ko represēs, kad dumpi apspiedīs. Man īstu baiļu nebija, mēdzu bravūrīgi teikt – ha, kas tad man, esmu jau bijusi Sibīrijā, vietas pazīstu! Protams, bažas bija.
Laimes sajūta bija arī barikāžu laikā. Man likās, ka pāri Latvijai klājas kāds sargājošs kupols. Jutu, ka laiks vainagosies ar neatkarību. Tik tiešām ticu, ka toreiz mums nāca arī debesu palīdzība.
Laime ir iemīlēšanā, ģimenē, bērnos. Laime ir, kad televīzijā redzi savu desmitgadīgo (toreiz) puiku, jo viņa komanda uzvarējusi kādā basketbola turnīrā. Laime ir, kad meita, vēl tik jauna aktrisīte, spēlē Džuljetu uz Dailes teātra skatuves.
Laime, ka bērnu dzīves veidojušās veiksmīgas, ka esam tuvi draugi un sabiedrotie. Un mazbērni, tie, protams, katram ir visbrīnišķīgākie, visā pasaulē tik labu un gudru nav! Un vīru esmu dabūjusi kā īstu zelta gabalu. Man nav ko žēloties. Bet laime arī nav nekāda “tīrkultūra”. Rūpes, grūtības, raizes, nepatikšanas ir obligāts piejaukums.
Laimīgie brīži ir arī gandarījums pēc sūra darba, īpaši teātra darbu pirmizrādes, kur prieku un laimi iespējams dalīt ar citiem. Ar komponistiem, režisoriem, aktieriem, dziedātājiem.
Tikai uz teātru vai operas skatuves rakstniekam dots izbaudīt aplausus, ziedus un ovācijas.
Rakstnieks – tā ir ļoti vientuļa profesija. Viens pats viņš buras gadiem un mēnešiem ilgi pie sava rakstāmgalda, šaubīdamies un sevi šaustot, un radot “no zila gaisa”. Un ne jau vienmēr pēc tam laime nāk. Ir neveiksme, vilšanās.
Jūsu pēdējais jauno dzejoļu krājums iznācis sen, 1997. gadā. Tad vēl bija divas izlases un pavisam jauns krājums – tikko.
Nupat ir iznācis dzejoļu krājums “Visas lietas”, nosaukums ir no dzejoļa ar brīnišķīgo Mārtiņa Brauna mūziku – “visas lietas, kas ir skaistas”. Tur gan nebūs tikai skaistas lietas, būs arī dramatiskas, traģiskas, gamma būs plaša. Būs gan jau zināmi dzejoļi, gan arī jauni.
Tā būs izlase, kuru pirmo reizi sastādīju pati, neminēju ne gadus, ne datumus, kad dzejoļi sarakstīti, laika gaitā tie pārvēršas, jauni konteksti viņus padara citādi lasāmus. Patiesībā jau katrs dzejolis ir pilnībā autonoma vienība un, tāpat kā cilvēki, dzīvo katrs savu dzīvi…
Jūs skatāties ar redzīgu aci – vai nav tā, ka, kašķējoties par ikdienu, esam sev tādu kā maisu uzbāzuši galvā?
Laiki nav viegli. Iespējams, ka notiek ne tikai laikmetu maiņa, iespējams pat, ka sākusies iepriekšējās civilizācijas noārdīšanās. Juku laiki, neziņa, apjukums, bailes no nākotnes. Sabiedrības zemapziņa trako. Tādos laikos ir jāturas pie mūžīgām vērtībām. Pie cilvēcības, ģimenes, savas kopienas.
Nupat Valsts prezidents atkal atkārtoja it kā elementāras lietas, proti, ka beidzot pilnībā jāpāriet uz izglītību valsts valodā. Arī – Daugavpilī. Un tam jābūt “de facto”, ne tikai “uz papīra”. Tā ir patiesība, kuru gandrīz neērti atkārtot. Bet ir jāatkārto. Gadu simtiem mūs pārvācojuši, pārkrievojuši, bet esam saglabājuši savu seno baltu valodu dzīvu un bagātu.
Kā tagad, pēc desmit gadiem, vērtējat valodas referenduma rezultātus? 2012. gadā par to teicāt: “Cimds ir nomests, un Latvijai uzticamo pilsoņu goda lieta ir cimdu pacelt. Piedalīties un balsot pret vēl dziļāku sabiedrības nošķirtību.”
Kāpēc mūsu zēni krita Brīvības cīņās – lai aizsargātu savu Latvijas valsti. Kam tā valsts? Katrs rieksts lazdā sargā savu kodolu, lai turpinātos un būtu. Šim nolūkam tas radījis sev spēcīgu apvalku. Valsts ir kā čaula, kam jāsargā kodols, bez apvalka kodols nevar pastāvēt. Vienmēr esam zinājuši, kas ir kodols. Tā ir mūsu latviskā patība – kultūra, valoda. Tā ir ābece, ka Latvijas valsts ir vienīgā teritorija uz pasaules, kur latviešu nācija var būt, un tai jābūt pasargātai.
Valodai nav tikai etniska funkcija, mums tā ir sabiedrību vienojošs faktors, tā tas noteikts Satversmē un likumos. Tomēr pat valsts pārstāvji, ieskaitot ministrus un deputātus, mēdz to ignorēt, laikam taču gribēdami izdabāt krievvalodīgajiem vēlētājiem, lai nozvejotu sev kādu balsi vēlēšanās.
Neērti dzirdēt, kā sabiedriskajā televīzijā latviešu politiķi runā krieviski. Raidījumi, kas paredzēti cittautiešiem, ir ļoti vajadzīgi, bet tehnoloģijas spēj nodrošināt sinhronu tulkojumu, nav nekāda pamata nerunāt valsts valodā. Krievi, man to teikuši daudzi, pat nicina šo parādību – ka sarunā latvieši paši pāriet uz krievu valodu, ir tādi iztapīgi. Tas ir sāpīgi.
Valsts valoda bija iecerēta kā integrācijas instruments, tomēr trīsdesmit gados tā nav notikusi. Izglītības sektors bijis maz motivēts. Lai nu kā ar vecajiem, bet jauniešiem ir jānodrošina izglītība valsts valodā, un punkts.
Kad biju Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja (2002–2004), man nācās tikties ar augstiem Eiropas komisāriem, kā Rolfs Ekeuss, un daudzu valstu vēstniekiem, lai pārliecinātu, ka negribam darīt pāri mazākumtautībām, ar to faktiski domājot krievus.
Pat Eiropa toreiz izjuta Krievijas spiedienu, nemaz nerunājot par pretestību mūsu valstī. Ir jau daudz panākts, tomēr ne viss, un tas, kas panākts, vēl nav neatgriezenisks.
Neaizmirsīsim, ka latviešu valoda ir arī viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Mēs esam Eiropas kultūras sastāvdaļa un ar savu valodu, identitāti un augsti attīstīto kultūru spējam Eiropu bagātināt. Neesam tikai ņēmēji, esam arī devēji.
Tāpat kā dārzu nevar izravēt vienu reizi par visām, tā arī valodas jautājumi nav atrisināmi vienreiz par visām reizēm. Valsts valodas jautājumam visu laiku ir jābūt atvērtam.
Reizēm liekas, ka daļa tautas cer, ka gan jau kaut kā viss sakārtosies, bet bez manas līdzdalības. Un padodas.
Tas ir liels malds, ja to attiecina uz latviešu valodu. Par latviešu valodu atbildīgs ikkatrs latvietis, jo viņš ir valodas runātājs, valodas nesējs, valodas dzīvība ir mums katram uz mēles. Tā ir atbildība, no kuras nevar atteikties.
“Gan jau viss sakārtosies bez manas līdzdalības.” Varbūt arī sakārtosies. Varbūt. Bet jūsu dzīve būs mazāk jēgpilna, jums būs mazāk gandarījuma, ka esat bijis daļa no visu veidojošā spēka. Būt kopā ar savu valsti, zemi, valodu dod arī dzīves piepildījuma sajūtu. Vai kāds cits nāks sargāt mūsu identitāti, bagātīgās kultūras vērtības? Nē.
Vēl lieku reizi vēlos pievērst uzmanību tam, cik ļoti spēcīgi strādā valsts noliedzēji un pretinieki – tām aktivitātēm kājas tiešām aug aiz Zilupes. Te domāju par valsts, valdības, mūsu Valsts prezidenta nomelnošanu.
Kā gan cilvēki nepamana, ka tā ir daļa no Kremļa projekta un tas tiek īstenots arī Ukrainā, Polijā, Lietuvā un vēl citās valstīs.
Latvijā tas notiek ļoti brutālā un atklātā veidā. Tas ir projekts – “Latvija ir neizdevusies valsts”! Latvijas valdība ir idioti un zagļi, Valsts prezidentam ne tāds uzvārds, ne tādi mati. Tātad valdību vajag pēc iespējas ātrāk gāzt. Šajos apstākļos domāju, ka katrs saprātīgs cilvēks apzinās, ka valdību mainīt būtu neprāts, turklāt rindā jau stāv odiozas figūras, kas gribētu nākt vietā.
Pirms tagadējā Valsts prezidenta Egila Levita virzīšanas rakstījāt: “Egils Levits ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus. Viņš spēj visus putnus, kam nošļukuši spārni, ar savu lielo ticību valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos.” Tagad ne visi sabiedrībā slavē Levitu. Vai visus “putnus, kam nošļukuši spārni”, viņš ir spējis pacelt?
Prezidents ir ļoti nepatīkams mūsu valsts pretiniekiem – ja nomainīt nevar, tad jānoēd bez sāls, jārada pret viņu vērsta sabiedriskā doma. Mūsu Valsts prezidents nāk ar ļoti skaidrām nostādnēm – pirmkārt, Latvija ir demokrātiska, eiropeiska un nacionāla valsts, mums ir jāstiprina valstiskums, valsts drošība, tajā skaitā valoda. Neviena no šīm tēzēm mūsu pretiniekiem nepatīk.
Ja gadiem ilgi kādu maļ un zākā, apmelo un izsmej, uz daļu sabiedrības tas atstāj iespaidu. Tā ir atstrādāta tehnoloģija.
Sākas ar “viss ir slikti, viss ir slikti” daudzināšanu un var beigties ar noskaņojumu, ka nav vērts par tik “neizdevušos” valsti ne strādāt, ne cīnīties. Notiek īsts karš par cilvēku apziņu.
Mērķis ir sašķelta sabiedrība, un ne jau nu valsts to šķeļ. Valstij pārmetu tikai to, ka tā nav savas tautas vecākajiem, saviem senioriem nodrošinājusi cienīgas vecumdienas. Valsts vairāk varētu atprasīt no tiem, kuri valsts naudu ir izšķērdējuši, izsaimniekojuši un nozaguši. Tādas Robina Huda domas nāk prātā, nudien!
Ko labu gaidāt Latvijas nākotnē?
Gaidu tikai labu. Vēlētos, lai Latvija ātrāk tiktu vaļā no visām kaitēm, lai tā zeltu un plauktu. Cik daudz laba jau noticis, piemēram, baznīcu, muižu, piļu atjaunošanā. Cik skaistas un sakoptas ir daudzas mazpilsētas. Esam tālu tikuši kultūrā un sportā, tur esam pasaules līmenī, arī atsevišķos ekonomikas sektoros esam pasaules līmenī.
Sagaidu, ka kopumā kā tauta spēsim morāli pilnveidoties, ka saskarsmē cits ar citu būsim emocionāli inteliģentāki, līdzjūtīgāki, iecietīgāki. Sagaidu, ka attiecībā pret dzīves pabērniem valsts vairāk centīsies darīt. Izjūtu personisku smagumu par to, ka tik daudzi veci cilvēki ir nelaimīgā situācijā. Tur daudz varētu darīt vietējās kopienas, pašvaldības. Esam ļoti devīgi, bet tādi varētu būt arī bez prasīšanas.
Ko labu vēl gaidu nākotnē? Biju cerējusi uz lielāku izbraukušo latviešu atgriešanos. Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā! – savulaik Kārlis Skalbe rakstīja savā aicinājumā izklīdušajiem pa pasauli.
Gaidu, ka cilvēki nāks mājās, ka palīdzēs ar savu pieredzi, spēku un gudrību mūsu zemi veidot un kopt.
Kad dzirdu – priecājies, ka kļuvis vairāk koru un tautas deju kolektīvu, teiksim, Anglijā –, tad man tas diemžēl prieku nesagādā, jo gribētos, ka viņi dzied un dejo Latvijā.
Esmu pesimiste tādā nozīmē, ka, lai cik aizceļojošie necenstos uzturēt latvietību ārzemēs, un visu cieņu par to, tomēr jāsaprot, ka latvieši ārzemēs ilgtermiņā ir izzūdoša parādība. Svešatne neizbēgami uzsūc sevī.
Ir tāds laiks, kas latviešus sauc mājās. Tautieši no ārzemēm būtu liels spēks, kas palīdzētu mūsu Latviju celt un turēt.
