Centieties un mācieties:

• Vienmēr BŪT viņa pusē;
• Mācēt KLAUSĪTIES nepārtraucot, kad pusaudzis kaut ko stāsta, lai viņš var izteikties un nebaidās, ka uz jebkuru viņa frāzi atbildēsiet ar savām audzinošajām idejām un pamācībām (Nu, redzi? Es taču teicu!);
• Mācēt KLUSĒT, kad bērns nevēlas neko stāstīt;
• Mācēt ATTEIKT, kad tas ir nepieciešams. Atteikt stingri, bet labvēlīgi;
• Mācēt ATLAIST un UZTICĒTIES, kad bērns sāk dzīvot savu personīgo dzīvi (draugi, draudzenes, braucieni, sarakstes);
• Mācēt SARUNĀT ar bērnu, nenovedot situāciju līdz konfliktam (viņam vienmēr kaut ko vajag no jums, bet jums – no viņa; “ja nepalīdzēsi mājas darbos, nedabūsi kabatas naudu”) un turēties pie norunas;
• RADĪT tādus noteikumus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot (melu iemesli ir trīs: bailes, izdevīgums un psiholoģiska patoloģija, divus no tiem jūs varat novērst, trešo – izārstēt);
• IZSLĒGT no komunikācijas šāda veida jautājumus:

1. Kā tev iet skolā?
2. Ko tu klusē?
3. Kāpēc tu tik bēdīgs?
4. Kāpēc tu tik netīrs?
5. Es skatījos e-klasē un gribu ar tevi parunāt utt.

• SARUNĀTIES nepamācot, SARUNĀTIES kā ar vienlīdzīgu;
• Iemācīties sarunāties NEVIS PAR SKOLU, bet par dzīvi kopumā;
• Necensties kontrolēt visu pusaudža dzīvi (tas tāpat nav iespējams), bet gan audzināt viņu tā, lai viņš zinātu, kā pareizi reaģēt ārkārtas situācijās (vardarbība, alkohols, narkotikas utt.);
• Pat sodot, izdarīt tā, lai bērns nešaubītos, ka JŪS VIŅU MĪLAT!

Avots: snob.ru

• pusaudži