Ko var ieteikt: 0
Atslābt. Atcerēties, ka arī jums reiz bija 14 gadi. Atcerēties, kā māte nakts vidū zvanīja jūsu draudzenēm un tēvs nervozs stāvēja pie loga. Vispār – atcerēties, kā tas viss notika ar jums un kā jūs galu galā esat izdzīvojusi!
Saprast, ka bērns ir izaudzis un viņam parādās sekundārās dzimumpazīmes un mainās psihe. Un, ka šobrīd viņš atrodas slimīgā stāvoklī, no kura, pirmkārt, jau cieš viņš pats, turklāt cieš daudz vairāk nekā jūs.
Pieņemt viņa pieaugšanu. Izrādīt viņam cieņu kā pieaugušam cilvēkam un sniegt atbalstu.
Pēc iespējas biežāk izrādīt sapratni un iejūtību. Jūs, protams, esat dzīvs cilvēks un, kad dzirdat ko atklāti nekaunīgu, esat tiesīga izteikt savu neapmierinātību, bet tomēr centieties dienas nodzīvot bez agresijas un skandāliem.
Izskaust no mājas tēmu SKOLA. Pavisam. Iznest to kopā ar atkritumiem. Runājiet par skolu tikai tad, ja bērns pats ierosina šādu sarunu. Te ietilpst arī sarunas par atzīmēm, eksāmeniem, kas it kā ietekmēs arī visas ģimenes nākotni, draudi par armiju vai sētnieka darbu, sarunas par to, cik svarīgi ir apmeklēt teātrus un muzejus utt. Ja jūs neskalosiet viņam smadzenes ar savām prasībām, pastāv iespēja sadzirdēt, ko viņš saka. Vēlreiz: ja jūs aizvērsiet muti, iespējams, ka bērns pats gribēs runāt un padalīties ar sev svarīgo.
Tāpat nav vērts ar kreiso roku raut ārā planšeti, lai ar labo iestūķētu vietā grāmatu. Bezjēdzīgi.
Lai bērnam izstrādātos apzinīga attieksme pret dzīvi, nepieciešams dot viņam zināmu brīvību. Tāpēc, ka ir lietas, ko labāk izdzīvot 15 gados, nevis, lai tās panāk 20 gados. Fakts paliek fakts: bērni, kas tikuši sargāti, ar kuriem vecāki auklējušies, kurus par katru cenu “negrib palaist vaļā”, saskaroties ar reālo dzīvi, vienkārši netiek ar to galā, nezina, kā dzīvot pēc sava prāta un pieaugot vienmēr meklē atbalstu.
Un bieži sanāk tā, ka bērni no ģimenēm, kur viss bijis aizliegts, piemēram, uzpīpēt un iedzert, mēģina atgūt nokavēto, kolīdz iestājas augstskolā. Un tas jau ir infantilisms, kas izskatās muļķīgi un neveikli. Šajā laikā vienaudži jau visu ir pamēģinājuši, pieauguši un daļēji pārauguši dažādus kārdinājumus.
Savukārt “bērni”, kas dzīvojuši pēc stingra grafika, kurus visu laiku kontrolēja, kam neuzticējās, vienvārdsakot, organizētie bērni, nonākot nestandarta situācijās, nezina, kā uzvesties. Viņi nav pieraduši un neprot pieņemt lēmumus. Neprot un nav raduši atteikt un nepadoties kārdinājumam. Toties ļoti vēlas iekļauties kompānijā, sapņo, ka vienaudži uzskatīs viņu par savējo. Tādā veidā rodas arī narkomāni.
Tāpēc kontrolēt ir bezjēdzīgi! Pilnīga kontrole un neuzticēšanās tikai pamudina bērnu uz meliem. Izeja ir tikai viena – dot brīvību jau šodien! Lai bērns piedzīvo dažādas situācijas un iemācās, kā tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka jūsu bērns pats sapratīs, kas ir labs un kas slikts, lūk, jūsu miera ķīla! Un nevis nepārtrauktie mēģinājumi noskaidrot viņa atršanās vietu un pašsajūtu!
Un, lūdzu, pat vissmagākajos brīžos un attiecību saasinājumos ar jūsu augošo dēlu vai meitu neaizmirstiet – tas joprojām ir viņš, mazulis ar eņģeļa actiņām, un viņam joprojām nav citu vecāku!
