Guntis Kalme: Nostāties pret ģļēvlatvismu 2
Nesen izdotās Bruno Javoiša un Ginta Zelmeņa grāmatas “Nacionālā pretestība Latvijā 1959–1986” nav tikai viena mūsu vēstures mazzināmās varonības lappuse vien. Noteikti ir nepieciešamas vēl daudzas grāmatas par nacionālo pretestību.
Jebkura cīņa vispirms ir vērtību cīņa. Mēs šodien dzīvojam jauna veida – hibrīdkara – apstākļos, kurā vērtību un informatīvais karš ir dominējošais. Tajā mūs kā nāciju grib sagraut no iekšienes, vājinot mūsu valstsgribu. Šajā jaunajā karā mums jāņem vērā vairākas būtiskas lietas.
Mēs kā nācija esam ne tikai izdzīvojuši, bet arī uzplaukuši, pateicoties tiem, kuri spēja apliecināt, ka var veikt it kā neiespējamo, tiem, kuri nostājās bezkompromisa stājā pret ļaunumu.
Šo mūsu nācijas cīņas garu arī šodien pārstāv ikviens, kurš uzupurējas nācijas augstāko vērtību un interešu labā, kurš nostājas pret šobrīd mums uzspiesto vērtībliberālisma, mietpilsonības un bezmugurkaulainības garu, to, kuru Valsts prezidents Egils Levits savulaik precīzi nosauca par gļēvlatvismu.
Nacionālā pretestība savā ziņā ir pat augstāk vērtējama nekā militārā. Konvencionāli militārā cīņā komandierim ir jāizsver, vai konkrētās kaujas zaudējumi pret ieguvumu būs tā vērti? Tādā kaujā, kur zaudējumu risks neatmaksājas, varbūt viņš neiesaistīsies.
Mūsu nevardarbīgā nacionālā pretošanās kustība ir īpaša ar to, ka tā bija spontāna. Tā nāca no tautas zemapziņas, no tās zemdegām, nevis no kalkulējoša intelekta darbības.
Prāts noteikti sacītu un argumentētu, ka šāda cīņa ir absolūti neproporcionāla – viens pret visu režīmu, nelaikā un nevietā un tamlīdzīgi. No prāta viedokļa tam būtu taisnība. Tomēr ir kas augstāks par prātu – brīvības gara instinkts, kas negrib, nespēj un nevar samierināties ar verdzību.
Vai Bruno Javoišs un citi nacionālie pretestībnieki riskēja? Nē, jo risks nozīmē, piemēram, izdošanās iespēju pret neizdošanos kā 50:50, vai 80:20 vai 90:10.
Bet viņa un daudzu citu pretestībnieku gadījumā riska kā tāda nemaz nebija, jo bija pilnīgi skaidrs, ka labi nostādītais komunistu izspiedzes aparāts viņus notvers.
Jautājums bija tikai par laiku (parasti diezgan īsu) un žanru. Viņi labi saprata, kas ar viņiem notiks, bet vienkārši nevarēja citādi. Nacionālo pretestību toreiz un pilsonisko pretestību šodien raksturo tas, ka tā nedarbojas pēc kādas formālas institūcijas rīkojuma. Tās vienīgā un augstākā priekšniecība ir cilvēka paša sirdsapziņa, tās saturs – mūsu nacionālās, valstiskās un kristīgās vērtības.
Cīņa ir atbildības augstākais veids; tā burtiski ir atbilde cīņas veidā. Tāpēc tā ir arī augstākais veids, kā piederēt savai nācijai. Cīņā cilvēks ieķīlā savu dzīvi un dzīvību, jau sākotnēji noraidot kalkulāciju: “Vai ir vērts? Vai man tas atmaksāsies?”
Šīs vērtības ir īpaši svarīgas tagad – hibrīdā kara apstākļos, kad aizvien agresīvāk mums tiek uzspiests un proponēts vērtībnihilisms. Morālo, nacionālo un kristīgo vērtību aizstāvēšana ir kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Protams, šī cīņa prasa aizvien lielāku pilsonisko drosmi, pašaizliedzību, iniciatīvu, iesaisti un jaunradi.
Tāpēc katra liecība par cīņu komunistu okupācijas laikos ir nozīmīga, jo neļauj mums iežūžoties mietpilsoniskā pašapmierinājumā šodien. Tā ir neliela, bet tomēr garantija, ka neostaļinisms vai kāds cits neo-ļaunums neatgriezīsies. Katrai šādai liecībai ir mūsu vērtības un cīņas garu motivējošs spēks.
Iestājoties par visu mūsu cīnītāju – gan militāro, gan pilsonisko, nemilitāro – aizstāvētajām vērtībām, mēs nostājamies ar viņiem vienā cīņas ierindā. Tā ir liela privilēģija, jo tas ir gods – gods kalpot Latvijai!
