Ukraiņu bērni atteiksies apgūt krievu valodu: “Krievi nogalināja manu mazo māsiņu!” 41
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainai un Krievijai ir gadsimtiem sena kopīga vēsture, abas valstis vieno ciešas valodas un kultūras saiknes, taču Putina režīma noziedzīgais iebrukums Ukrainā licis ukraiņiem skaidri novilkt robežu un atteikties no Krievijas impēriskā mantojuma. Tieši tādēļ daudzviet Ukrainā nojaukti ne vien Ļeņina, bet arī Puškina pieminekļi.
Neilgi pēc tam, kad Krievijas karaspēks sāka iebrukumu Ukrainā, 28 gadus vecais ukrainis Dmitro Fedorčaks paņēma spainīti ar sarkanu krāsu un uzlēja krievu dzejnieka Aleksandra Puškina piemineklim, kas stāvēja viņa dzimtās pilsētas Ternopiļas centrā. Dmitro uzskatīja, ka Puškina piemineklis ir Krievijas impēriskās varas simbols, tādēļ to nepieciešams demontēt.
“Man nebija skaidrs, kāpēc vispār Ternopiļā bija uzsliets piemineklis Puškinam, jo viņam nav saistības ar Ukrainu. Skolā mums bija jālasa arī dāņu rakstnieka Hansa Kristiana Andersena pasakas, bet tas nenozīmē, ka Ternopiļas centrā jāuzstāda piemineklis Andersenam,” sarunā ar “Euronews” savu rīcību skaidroja Dmitro. Pēc viņa domām, ukraiņiem vajadzētu vairāk godināt pašiem savus dzejniekus un māksliniekus.
Ternopiļas pilsētas vadība uzklausīja protestētāju viedokli, un aprīlī piemineklis Puškinam tika demontēts. Ternopiļas mērs Serhijs Nadals atzina, ka pēc noziegumiem, ko Krievija pastrādājusi pret Ukrainas tautu, nepieciešams demontēt visu krievisko, tostarp krievu dzejnieku pieminekļus.
“Mūsu mērķis nav izdzēst krievu vēsturi, bet gan atjaunot ukraiņu vēsturi. Krievija gadsimtiem ilgi pārrakstījusi ukraiņu vēsturi, pazemojusi mūsu tautas varoņus, aizliegusi ukraiņu valodu un kultūru. Mēs gribam atgūt savu vēsturi,” uzsvēra Nadals.
Ukraiņi grib atgūt savu vēsturi
Ternopiļas piemēram sekojušas arī citas Ukrainas pilsētas, kas demontējušas Puškina pieminekļus; šis process bijis tik masveidīgs, ka pat ticis pie apzīmējuma “Puškinopad” (Puškinkritis). Tiek nojaukti arī citi ar Krievijas impēriju un PSRS komunistisko režīmu saistītie pieminekļi, piemēram, galvaspilsētā Kijivā demontēts padomju laikā uzstādītais piemineklis, kas bija veltīts “ukraiņu un krievu tautu draudzībai”.
“Krievija savu attieksmi pret Ukrainu apliecinājusi ar zvērīgām civiliedzīvotāju slepkavībām, mūsu pilsētu un ciemu iznīcināšanu, centieniem iznīcināt mūsu valstiskumu,” norāda Kijivas mērs Vitālijs Kļičko, kurš pieņēma lēmumu par pieminekļa demontāžu.
Krievijas un padomju mantojuma likvidēšanas kampaņa skārusi arī ielu nosaukumus. Ukraiņu filozofs Volodimirs Jermoļenko uzskata, ka Puškina, Gogoļa, Dostojevska un citu Krievijas kultūras darbinieku vārdā nosauktās ielas bija veids, kā Maskava iezīmēja savu teritoriju un apliecināja impērisko pārākumu.
“Nosaucot šo personu vārdā ielas katrā pilsētā un ciemā, impērija iezīmēja un kontrolēja savu koloniālo telpu. Un katra slavenā krieva vārdā nosauktā iela nozīmēja, ka no vēsturiskās atmiņas tika izslēgts kāds ukrainis,” uzskata Jermoļenko.
Pēc viņa domām, arī Puškina, Ļermontova un Gogoļa daiļrade nebūt nav tik nevainīga, jo tajā ir pilns ar Krievijas impēriskās domāšanas piemēriem. “Ir vērojama tieša saikne starp Puškina sludināto ideoloģiju un mūsdienu Krievijas neoimpērisko retoriku.
Puškins un Gogolis attēloja Ukrainas kazakus kā daļu no novecojušās un nežēlīgās pagātnes, savukārt ukraiņu tautas dzejnieks Tarass Ševčenko vēstīja saviem tautiešiem, ka pret tirāniju vērstais, demokrātiskais kazaku gars ir nākotnes zīme, nevis pagātnes atlieka.
Puškins attēloja kazakus kā asiņainu un nežēlīgu grupējumu, tā bija 19. gadsimta versija mūsdienu propagandai par ukraiņiem kā “nacistiem”, kurus nepieciešams pakļaut Maskavas varai. Ja jūs gribat saprast, kur meklējamas saknes Krievijas vardarbībai pret kaimiņiem, centieniem izdzēst šo tautu vēsturi, daudzas atbildes iespējams atrast Puškina, Ļermontova un Dostojevska darbu lappusēs,” uzskata Jermoļenko.
Krievu īpašā misija
Krievija jau izsenis lepojusies ar saviem kultūras un mākslas dižgariem (Dostojevski, Tolstoju, Čehovu, Čaikovski un daudziem citiem), kuru ieguldījums pasaules kultūras attīstībā ir augstu novērtēts arī Rietumu pasaulē. Taču pēdējā laikā izskan arvien vairāk pārdomu, ka šo dižgaru veikums ir kalpojis kā kosmētikas slānis, kas palīdzējis aizsegt Krievijas atbaidošā režīma patieso seju. “Krievijas kultūra mums gadiem ilgi kalpojusi kā aizbildinājums.
Varbūt tieši šī kultūra bija viens no iemesliem, kādēļ pasaule tik ilgi piecieta Putinu,” spriež krievu kinokritiķis Antons Doļins.
Ukrainas kultūras ministrs Oleksandrs Tkačenko norāda, ka lielākā daļa Krievijas kultūras darbinieku klusē par kara noziegumiem Ukrainā vai pat atklāti atbalsta Putina režīma rīcību. “Viņi izrotā savus teātrus ar “Z” burtu, uzskata ukraiņus par “mazajiem krieviem”, bet ukraiņu valodu – par krievu valodas dialektu. Krievijas kino jau gadu desmitiem ukraiņi attēloti kā alkatīgi pamuļķi,” sarunā ar aģentūru “AFP” stāsta Tkačenko.
Ukraiņu vēsturnieks Jaroslavs Hricaks uzskata, ka krievu attieksme pret ukraiņiem galvenokārt balstās uz priekšstatu par krievu kultūras pārākumu. “Daudziem krieviem šķiet, ka Krievija ir nevis vienkārši valsts, bet gan valsts ar īpašu misiju: glābt pasauli no samaitāto Rietumu ietekmes.
Tādēļ viss krieviskais uzskatāms par izcilu: Krievijas teritorijai, tās armijai, pat krievu valodai jābūt “diženai un varenai”,” žurnāla “Time” slejās raksta Hricaks.
“Kaimiņvalstis, kas noraida šo diženo misiju, ir labākajā gadījumā muļķa bērni, ko nepieciešams pāraudzināt, bet sliktākajā gadījumā – nelieši un nodevēji, kurus nepieciešams iznīcināt, deportēt un tā tālāk. Katrā ziņā viņus nekādā gadījumā nedrīkst atstāt savā vaļā.”
Hricaks uzskata, ka aiz krievu tautas lielummānijas patiesībā slēpjas milzīgs mazvērtības komplekss. “Krievi nekādi nevar saprast, kāpēc viņi, kas sakāvuši Napoleonu un Hitleru, dzīvo sliktāk par frančiem un vāciešiem.”
“Zelta ordas” mantojums
Krievija pasludinājusi par savējiem virkni dižgaru, kas patiesībā cēlušies no citām Krievijas impērijai pakļautām tautām. Piemēram, Nikolajs Gogolis bija ukraiņu izcelsmes rakstnieks, arī Mihails Bulgakovs dzimis un audzis Kijivā. Taču arī viņi bija sava laikmeta produkts, tādēļ atbalstīja valdošo Krievijas impērisko ideoloģiju.
“Bulgakovs kā krievu inteliģents ar impērisko apziņu nespēja iedomāties, ka Ukraina varētu eksistēt ārpus Krievijas. Ukrainas valstiskās neatkarības ideja viņam bija sveša un nepieņemama,” secina Ukrainas literatūras pētniece Larisa Masenko.
Ukrainas nacionālā Mūzikas akadēmija ir nosaukta izcilā krievu komponista Pētera Čaikovska vārdā, jo viņam bija ciešas saites ar Ukrainu un savā mūzikā Čaikovskis iekļāvis arī ukraiņu tautas mūzikas mantojumu. “Krievi ir piesavinājušies Čaikovski tikai sev; tas ir ļoti tipiski Krievijai, jo viņi piesavinās Krievijas impērijas kopīgo mantojumu,” uzskata Mūzikas akadēmijas padomnieks Jurijs Lucenko.
Ukraiņu filozofs Oleksijs Paničs skaidro, ka Krievijas kultūra vēsturiski veidojusies, saplūstot diviem avotiem. No vienas puses, Krievijas reliģiju un mākslu veidoja Rietumu kultūra, kas Krievijā ieplūda caur Kijivas Krievzemi. No otras puses, Krievijas politisko un tiesisko kultūru noteica “Zelta ordas” mantojums, kas ir vērsts pret Rietumu demokrātijas vērtībām.
“Nonākušas uz Krievijas zemes, pat Rietumu progresīvās idejas pārvēršas jaunā un stiprākā tirānijā. Tā notika gan ar Pēteri I, gan ar boļševikiem, kuru slepkavnieciskais režīms balstījās uz Eiropas sociālistu idejām,” norāda filozofs Volodimirs Jermoļenko.
Kultūra, kas lepojas ar genocīdu
Rietumu pasaulē netrūkst zinātnieku un pētnieku, kas izsenis sajūsminājušies par “diženo krievu kultūru”. Taču pēc uzbrukuma Ukrainai kļuvis daudz grūtāk nošķirt krievu kultūru no Putina režīma noziegumiem. “Krievijas mākslas un zinātnes pētnieku vidū valdījis viedoklis, ka krievu kultūra ir “izcila”.
Protams, krievu kultūrā ir izcilas personības, taču šī kultūra nevar izvairīties no atbildības par Putina režīmu un tā noziegumiem,” uzskata amerikāņu vēsturnieks Aleksandrs Motiļs. “Putins nebūt nav anomālija. Krievijas impērijas un padomju vēsturē netrūkst asiņainu tirānu, kas pastrādājuši to, ko mūsdienās mēs saucam par genocīdu. Ļeņins un Staļins bija masu slepkavas. Šķiet, kaut kas nav kārtībā ar kultūru, kas lepojas ar genocīdu,” secina Motiļs.
Pasaulē ir ap 260 miljoni cilvēku, kas runā krievu valodā, bet ārpus Krievijas šī valoda izplatījusies ne tik daudz tādēļ, ka citas tautas ļoti mīlētu krievu valodu un kultūru, bet gan Maskavas impēriskās ekspansijas rezultātā.
Arī pie mums Latvijā vairums cilvēku prot krievu valodu (un lielai daļai tā ir dzimtā), jo Latvija gadsimtiem ilgi bijusi pakļauta Krievijas varai, bet nesenā pagātnē mums nācās piedzīvot vairākus gadu desmitus ilgu padomju okupāciju. Tiklīdz cilvēkiem ir brīva izvēle mācīties vai nemācīties krievu valodu, izrādās, ka šīs valodas vilinājums nemaz nav tik liels, vairumam mūsdienu latviešu jauniešu tā ir sveša un nesaprotama.
Domājams, ka pa šo ceļu ies arī Ukraina, kas kopš Krievijas uzbrukuma spērusi virkni soļu, lai samazinātu krievu valodas ietekmi un nostiprinātu ukraiņu valodas pozīcijas. Ukrainā jau vairākus gadus visiem sabiedriskā sektora darbiniekiem ir jāprot un jālieto ukraiņu valoda. Parlaments ir pieņēmis vairākus likumus, kas ierobežo Krievijā izdoto grāmatu ievešanu Ukrainā.
Tāpat ar likumu noteikts, ka Ukrainā visiem bērniem jāmācās ukraiņu valodā. Pagaidām nav arī aizliegts mācīties krievu valodu, lai gan kopš 24. februāra tā ir okupantu valoda. “Ukrainā mums nav aizlieguma mācīt krievu valodu. Man nav iebildumu, ja cilvēki, kas sevi uzskata par etniskiem krieviem, mācās šo valodu,” norāda Ukrainas izglītības nozares tiesībsargs Serhijs Gorbačovs.
Pēc viņa domām, kara laikā gan vajadzētu atturēties no krievu literatūras mācīšanas; par tās atjaunošanu skolu programmā varētu domāt pēc Ukrainas uzvaras karā. “Ja mēs piekrītam krievu valodas mācīšanai skolās, domāju, ka katrai mācību stundai vajadzētu sākties ar vārdiem “Krievija ir agresors, Putins ir kara noziedznieks, Krievija pastrādā genocīdu pret ukraiņu tautu”. Lūk, ar šādu noteikumu varētu mācīt krievu valodu,” uzskata Gorbačovs.
Putins iznīcina krievu valodu
Viens no vadošajiem Ukrainas rakstniekiem, krievu valodā rakstošais Andrejs Kurkovs paudis viedokli, ka Putina režīma agresija pret Ukrainu iznīcina arī krievu valodas nākotni Ukrainā. “Putins iznīcina ne tikai Ukrainu, viņš iznīcina gan Krieviju, gan krievu valodu. Tuvākajā laikā es neredzu nākotni krievu valodai Ukrainā.
Man ir skumji domāt, ka pēc kara, kad bērniem skolā piedāvās apgūt krievu valodu, viņi kategoriski atteiksies un sacīs: “Krievi nogalināja manu vectētiņu!” vai “Krievi nogalināja manu mazo māsiņu!”” Ukrainā jau pašlaik ir vērojams šāds noskaņojums, piemēram, desmit gadus vecā meitene Alisa medijam “France24” saka: “Kad būšu lielāka, es gribu mācīties ukraiņu un angļu valodu, bet ne krievu, jo tā ir ienaidnieka valoda.”
Sešdesmit vienu gadu vecais Kurkovs atceras, ka viņa bērnībā padomju laikā skolā vajadzējis izvēlēties, vai kā svešvalodu apgūt vācu vai angļu valodu. Viņš atteicies mācīties vācu valodu, jo vainoja vāciešus par vectēva nogalināšanu Otrajā pasaules karā. Kurkovs prognozē, ka līdzīgs naids pret ienaidnieka valodu būs vērojams arī Ukrainā. “Tas notiks valstī, kur trešdaļa iedzīvotāju mājās lieto galvenokārt krievu valodu, kur dzīvo miljoniem krievu, tādu kā es.”
Dažkārt mēdz teikt, ka laiks dziedē visas brūces, piemēram, mūsdienu Vāciju reti kurš vairs saista ar nacistisko Hitlera režīmu. Taču būs vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai ukraiņi piedotu Krievijai par visām ciešanām, ko viņiem sagādājis lielais kaimiņš.
“Protams, mūsdienās mēs varam klausīties Vāgnera mūziku, neaizdomājoties par viņa antisemītismu vai viņa mūzikas ietekmi uz nacistiem. Mēs varam skatīties Lenijas Rīfenštāles filmas, tostarp (bēdīgi) slaveno “Gribas triumfu”, un apbrīnot viņas kinematogrāfisko meistarību.
Tāpat arī Krievijas kultūras impēriskais mantojums tā labākajās izpausmēs saglabāsies kā daļa no cilvēces kultūras mantojuma,” uzskata ukraiņu filozofs Oleksijs Paničs. “Taču, tāpat kā Trešā reiha gadījumā, Krievijas kultūras mantojumu varēsim uztvert kā nekaitīgu tikai pēc tam, kad to radījusī impērija pati būs palikusi pagātnē.”
