– Izrādē “Vētras sēja” trīs jauni vīrieši, kuru tēlos iejūtas Māris Bezmers, Mārtiņš Meiers un Kārlis Neimanis, izveido organizāciju opozīcijā politiskajai varai un atsakās no tādu cilvēku klātbūtnes, kuru reputācija ir aptraipīta, politiskās spējas un ideāli – sīki. Izskatās pēc tieša izaicinājuma. 4
– Izrāde būs kā pētījums par drosmīgām idejām, kas ir neērtas mierīgai, miermīlīgai ierēdņu dzīvošanai. Nav nekāds noslēpums, ka mūsu valstī ir problēmas ar ierēdniecību un virmo dažādas teorijas. Daudzi teic, ka joprojām dzīvojam aģentu un ziņotāju lokā. Ir, kas uzskata – atgūstot neatkarību, nekas nemainījās, jo pie varas palika tie paši cilvēki un liek lietā tās pašas vecās metodes. Ir, kas saka – naudas vara pārvērtusi cilvēkus līdz nepazīšanai. Es tā īpaši nepieķeros nevienai no teorijām. Man likās svarīgi runāt par to, ka iespējams dzīvot drosmīgāk un ar vērienīgākām idejām. Pretējā gadījumā stagnēšana vien. Ai, kā pietrūkst lielu ideju un cilvēku, kuri ar tām spētu aizraut pārējos. Patiesībā jau cilvēka dabā vajadzētu būt tieksmei pēc ideālā. Ir sportisti ar apskaužamiem panākumiem, ir leģendārais mākslinieks Imants Lancmanis, kurš visu mūžu veltījis vienai lielai idejai par savu Rundāles pili. Bet politikā – neko nevarot īstenot, laika tikai četri gadi, mazākumu pārbalsojot… Atrunas un tukša muldēšana. Katra jaunā veco politiķu paaudze liek vienkārši vilties. Maz valstsvīru ar aizrautīgu kaislību īstenot spožu ideju. Tāpēc es izvēlējos “Vētras sēju”, jo tajā ir ideja, kuru izrādes varoņi vēlas kaismīgi īstenot. Bet dzīvē politikā pārsvarā valda šļuraina izpatikšana vēlētājiem.
– Pirmā no Rainim un Aspazijai veltītajām izrādēm jau sākusi savu skatuves dzīvi. Droši vien esat no zāles pavērojis, kā mazie skatītāji uztver iestudējumu “Bērns, vārdā Rainis”?
– Zālē kāds puika pilnā balsī iesaucās – akmeņi dejo! Kaut uz skatuves akmeņus kustināja aktrise, un ne jau leļļu, bet dramatiskā teātra manierē. Liels kompliments no maza bērna. Kā teic skatuves māksliniece Inese Ramute, šīs izrādes idejas autore, – lai iestudējumā bērni spēlējas ar lietām, kuras ir pieejamas, neieejot lielveikalā. Man kā tēvam ļoti svarīgi, lai kultūras vidē parādās izrādes, kuras nav agresīvas pret bērna iztēli, jo diemžēl lielākoties bērniem pieejamā kultūra ir komercializēta, ļoti agresīva un pārsātināta stereotipiem. Ja uz skatuves vai ekrānā poniji, tad noteikti ar vienu ragu un gariem matiem kā Bārbijām. Ja pele, tad Mikipele. Kad ar izrādes veidotājiem devāmies pa Raiņa pēdām no Tadenavas uz Randeli un Berķeneli, kā “galvenais speciālists” līdzi brauca mana četrgadīgā meita. Netālu no Berķeneles ieraudzīja poniju. Stāv un skatās. Un ponijs tāpat – skatās uz meiteni. Veras viens otram acīs. Mirklis kļuva būtisks impulss visai izrādei, šim stāstam par pirmo iepazīšanos ar nepazīstamo, sadraudzēšanos…
