“Ne vienmēr aktieri uz skatuves skūpstās pa īstam!” Nacionālā teātra aktrise Madara Reijere par mīlestības spēli un saprātu 7
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrāde Stendāla romantiskajai drāmai “Sarkanais un melnais”. Tikšanās ar lielo klasiku režisora klasiķa Edmunda Freiberga interpretācijā. Francija, dienvidi, kaislība, kas uzvirmo paralēli tikumīgai laulības dzīvei, strupceļš, sekas, sods, šķiršanās, un – dīvainā kārtā – vēlreiz tas pats… Matildes de la Molas lomā MADARA REIJERE.
Nacionālā teātra aktrises Madaras Reijeres grima galdiņš atrodas vislielākajā no visām, tā dēvētajā slavenajā dīvu ģērbtuvē, kur tagad Zane Jančevska, Dace Bonāte, Rasma Garne, Marija Bērziņa, Ināra Slucka, Agnese Cīrule…
Atklājot jauno Nacionālā teātra sezonu, Madara saņēma Veltas Līnes ceļojošo balvu – Antas Klints gredzenu par Matildes de la Molas lomu Stendāla “Sarkanajā un melnajā”, Marjas lomu igauņu rakstnieka Reina Rauda “Perfektā teikuma nāvē” un medmāsas Almas tēlu Ingmara Bergmana “Personā”.
Visiem uzvedumiem notikušas tā dēvētās iekšējās pirmizrādes, pēc kurām Madarai arī ticis kolēģu atzinīgais vērtējums, un nu vienā mēnesī jaunajai aktrisei priekšā trīs pirmizrādes ar skatītājiem.
– Madara, ko tev nozīmē Nacionālais teātris?
Madara Reijere: – Pirmkārt, tā ir mana darba vieta. Un arī mērķa piepildījums. Ja kaut ko apņemos un kaut ko vēlos, eju uz to mērķtiecīgi un ieguldu sevi visu. Studiju laikā varbūt nebiju izdomājusi, ka tikai Nacionālais teātris un neviens cits, bet zināju, ka vēlos būt teātrī štatā. Nesaku, ka ir kaut kas slikts ārštata aktrises statusā, bet man patīk stabilitāte, patīk sava vieta, savs kolektīvs, kolēģi, kurus pazīstu un kuriem uzticos. Man tas ir ļoti svarīgi.
– Tavs ceļš uz teātri bija visai līkumots…
– Jaunības trakumā pirms astoņiem vai deviņiem gadiem (tagad Madarai ir divdesmit astoņi) biju iedomājusies, ka vēlos studēt ārpus Latvijas un vēlos apgūt aktiera meistarību. Biju pilnīgi pārliecināta, ka izdosies, tūlīt tikšu augstskolā uzņemta… Bet iznāca lieliska “aplaušanās”. Iesniedzu dokumentus Karaliskajā konservatorijā Skotijā, biju uz atlasi, pat bez jebkāda satraukuma, jāteic, lielā pašpārliecinātībā par sevi, kaut tāda varbūt nemaz neesmu… Taču likās, viss notiks dabiski, pašsaprotami un viegli.
Bet, kad man paziņoja, ka neesmu tikusi nākamajā kārtā, biju pārsteigta, pēc tam bēdīga, bet vēlāk nodomāju – ļoti labi. Vēl pusgadu paliku Lielbritānijā, vienkārši strādāju un tad sapratu, ka tomēr vēlos atgriezties Latvijā. Ja būtu uzņemta augstskolā – un tas vēl ir tikai pirmais solis, jo arī pēc absolvēšanas neviens tev negarantē, ka tiksi uz skatuves vai vispār spēlēt teātri –, es tomēr nez vai būtu atgriezusies dzimtenē. Likās, visa pasaule vaļā, viss pie kājām… Bet izrādījās, tā nebūt nav.
– Zināms, ka esi no Valmieras. Bet no kurienes nāk Madara Reijere personības pamatu filozofiskā un emocionālā veidošanās aspektā?
– Mani veidojusi lielākoties mana ģimene. Mana mamma, mana vecmāmiņa un mana krustmāte. Manas dzīves trīs nozīmīgākās sievietes, kas mani izveidojušas par to, kas esmu. Gribētos ticēt – atbildīgu, saprātīgu, gribas pilnu cilvēku. Viens no lielākajiem pārdzīvojumiem, kas nāca reizē ar izpratni par dzīvi un tās nozīmi, laikam bija vecmāmiņas saslimšana ar vēzi. Viņa slimnīcā Rīgā, es Valmierā, taču bijām tik tuvas, ka vecmāmuļas prombūtne lika palūkoties uz dzīvi un tās vērtībām citām acīm.
Man bija tikai padsmit gadu, bet vecmāmiņas sasirgšana ar audzēju laikam iecirta kaut kādu pamatīgu pieaugšanas sajūtu. Vecmamma izķepurojās. Dzīvotgriba bija tik spēcīga, ka man šķiet, pat neapzinoties, viņa tajā dalījās un joprojām dalās ar citiem cilvēkiem. Un arī mani teātrī kā mākslā visvairāk saista iespēja dalīties. Daļa no mūsu dzīves jēgas un būtības taču vispār ir dalīšanās ar citiem cilvēkiem tajā, kas tev dots. Talantā, emocijās, kādā domas graudiņā, kas aizķeras un liek skatītājiem līdzpārdzīvot, salīdzināt sevi ar kādu izrādes varoni uz skatuves.
– Kurš notikums pēdējā laika kultūras dzīvē tevi ir visvairāk saviļņojis?
– Izlasīju Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc” un…
–… kas debijas kategorijā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu…
– Ja? Es to nezināju. Biju dzirdējusi, ka grāmata ļoti laba, domāju, pieķeršos kaut kad, taču gadījās nedēļa brīva laika, nebija mēģinājumu, nebija izrāžu… Kad sāku lasīt, izrāvu cauri divās dienās. Raudāju, smējos… Gana daudz esmu lasījusi, bet sen tā nebija bijis, kad no vāka līdz vākam divās dienās.
Lielisks stāsts par to, ka bieži vien uz cilvēkiem, kas ir citādāki, savādāki, skatāmies no augšas, nemaz nemēģinot iedziļināties viņu būtībā. Lielisks stāsts par puisi ar mentālās veselības traucējumiem, kurā no ārpuses redzam lielu, lempīgu cilvēku, kas neatbilst mūsu skaistuma ideāliem, bet savā būtībā viņš ir skaistāks par daudziem no mums, “normālajiem”. Iesaku!
– Šajā mēnesī tev trīs pirmizrādes ar skatītājiem. Priekškaru vērs iestudējumi, kuri iekšējās pirmizrādes jau pieredzējuši, un kolēģi tevi novērtējuši ar balvu – Antas Klints gredzenu. Varbūt paver priekškaru izrādēm un saviem tēliem tajās! Sāksim ar igauņu rakstnieka Reina Rauda darbu “Perfektā teikuma nāve”. Astoņdesmito gadu beigas, PSRS jūk pa vīlēm, cilvēki eiforijā, kā metru virs zemes…
– Es tajā laikā vēl nebiju dzimusi. Manai mammai tas bija jaunības laiks, vecmāmiņa īsti dalīties atmiņās nevēlējās. Vairāk smēlos filmās, lasītajās grāmatās. Mana Marja ir igauņu meitene, kas mācās mākslas skolā un absolūti nejauši nokļūst grupējumā, kas cīnās pret padomju varu. Uz ielas viņa satiek puisi, kas piedāvā riskantu pozīciju, kurai viņa savā avantūrismā piekrīt, pat nezinot, kam, ko un kāpēc nāksies nogādāt. Tas ir viņas ieguldījums neatkarības atjaunošanā… Un tikpat nejauši viņa satiek savu pirmo mīlestību.
Mana varone ir pilna pārliecības, ka pasaule ir laba. Bet, kad šī spēcīgā pārliecība tiek apgāzta, sagrūst ne tikai Padomju Savienība, bet arī Marjas ticība. Kaut gan viņas pārliecību sagrauj pārpratums un lugas beigās skatītāji var domāt – saprata viņa to vai ne, jautājums ir atklāts: ja kaut kam ticam akli, patiesībai vai ne – vai tā arī nav melošana sev? Manas varones stāsts izrādē vairāk ir par mīlestību, par uzticēšanos.
– Un kas ir tie labirinti, pa kuriem jaunā režisora Mārtiņa Gūtmaņa iestudētajā Igmara Bergmana “Personā” maldās tava medmāsa Alma un Maijas Doveikas spēlētā Aktrise?
– Šī lomu sadalījuma dēļ patiesi nopriecājos, ka Antas Klints gredzenu man pasniedza tieši Maija Doveika. Un viņa bija priecīga to uzvilkt pirkstā man. Mana medmāsa Alma sev uzdod ļoti sarežģītu un nepatīkamu jautājumu – kā var būt tā, ka mana rīcība neatbilst manis pašas priekšstatiem par sevi? Un tas paver milzīgu bezdibeni, pilnu ar jautājumiem, neziņu, neskaidrību.
Alma sāk šos jautājumus – tik aktuālus mūsdienās – risināt caur Aktrisi. Abas, nonākušas sanatorijā terapeitiskā atpūtā, ir nemitīgi blakus viena otrai, spiestas pavadīt laiku kopā, un starp viņām pazūd pacientes un medmāsas attiecību siena. Tikko tā nobrūk, Alma atver savu bezdibeni Aktrises priekšā.
Cilvēki bieži vien vēlas būt labi un atbilstoši dzīves iedalītajās sociālajās lomās, bet, rīkojoties it kā pēc sabiedrības noteiktajām normām, sāk melot sev… Ja nemitīgi vēlies kādam apliecināt, ka esi vajadzīgs, pārstāj būt tu pats… Taču galu galā izrādās, ka svarīgākais – lai esi labs un nepieciešams cilvēks pats sev. Bet varbūt reizēm labāk likt šo jautājumu mierā un nemaz nejautāt sev – kas es esmu? Un kāpēc neuzdrīkstamies darīt to, ko patiesi vēlamies?
– Rīt pirmizrāde Stendāla “Sarkanajam un melnajam”. Stāsts par kaislībām un kļūdām, no kurām cilvēks it kā nemācās… Bet varbūt kļūdīšanās sagādā baudu un gribas “kļūdīties” vēl un vēl … Kas ir tava Matilde de la Mola?
– Pilnīgs pretstats iepriekšējām lomām. Matildei kopš dzimšanas dots viss – laba dzīve, sociālais statuss, viņa ir bagāta kunga meita, skaista, labām manierēm, gudra, bet… ko tālāk, kad tev viss jau ir? Varētu šīs liktens dāvanas baudīt, taču Matilde šajā, viņasprāt, garlaicīgajā dzīvē, kur viss dots, meklē ko neparastu, jaunu… Un to it kā iemieso sastaptais skaistulis Žiljens, kas kļūst par viņas mīļāko. Sākumā Matilde iemīlas idejā par to, kas Žiljēns varētu būt un ko dot viņas dzīvē, kur līdz šim pieredzējusi iegūt visu iekāroto… Īstā mīlestība piemeklē pēkšņi un negaidīti…
– Izrāde būs ar erotisku piesitienu?
– Mazliet. Kaislīga, jā. Bet erotika veidojas katra skatītāja galvā, ne vienmēr viss jāparāda uz skatuves.
– Ko aktrisei vispār nozīmē spēlēt mīlestību?
– Varbūt daudziem skatītājiem tas nāks kā bēdīga ziņa, bet ne vienmēr aktieri uz skatuves skūpstās pa īstam. Ir teiciens – aktierim tikai par deviņdesmit deviņiem procentiem vajag ieiet savā tēlā, bet viens procents jāatstāj sev, saprātam. Kad novelc kostīmu, notīri grimu, tu atgriezies pie sevis paša. Un mīlestība nav tikai iekāre, tās ir arī rūpes, uzticamība, maigums. Man nav grūti spēlēt mīlestību, jo tā ir visas pasaules degviela.
– Šīs sezonas sākumā teātrī tevi un Kasparu Reijeru apsveica ar kāzām, esi kļuvusi par Madaru Reijeri. Bet vai šķiroties no sava meitas uzvārda, nebaidies, ka skatītāju apziņā var pagaist arī viss līdz šim Madaras Bores teātrī paveiktais?
– Jā, pirms izlēmu galīgi mainīt savu uzvārdu, es apdomājos. Un izvēlējos sākt rakstīt jaunu nodaļu savā dzīvē, kur esmu Madara Reijere. Esmu jauna ceļa sākumā, kas būs manas dzīves turpinājums. Teātrī līdz šim aizvadīti tikai pieci gadi, man tas šķiet maz, nedomāju, ka man līdz šim jau būtu bijuši tik milzīgi panākumi, ka uzvārda maiņa to visu nodzēstu. Esmu tikai savā aktrises karjeras sākumā.
– Partnerībā ar tavu vīru, Nacionālā teātra aktieri Kārli Reijeru, pirmoreiz bijāt Ingas Ābeles “Klūgu mūkā”, kur Kārlis spēlēja Franci Sebaldu jaunībā un tu biji viņa nevainīgā mīlestība Zuze. Tur arī viens otru ieraudzījāt?
– Nē, jau Kultūras akadēmijā. Būs septiņi gadi, kopš esam pāris. Šogad izvēlējāmies mūsu attiecības padarīt oficiālas.
– Vai uz skatuves, ar vīru spēlējot mīlestību, var piešķirt lomai vēl kādu spilgtāku šķautni?
– Uz skatuves ar savu vīru neatļaujos neko vairāk un arī neko mazāk kā ar jebkuru citu kolēģi. Saglabājam profesionalitāti gan uz skatuves, gan teātra koridorā.
– Vai “Spēlmaņu naktī” Antas Klints gredzens būs pirkstā?
– Noteikti! Lai arī neesmu vēl dzirdējusi, kā ceremonija šogad notiks. Un būs vēl kādas reizes, kad liksies: šis ir mirklis, kad vēlos sev atgādināt – esmu pelnījusi ar sevi mazliet palepoties. Kolēģiju atzinība un vērtējums man ir nozīmīgs.
