Nospēlēja savu spēju robežās. Eksperti vērtē Latvijas hokeja izlases sniegumu 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas hokeja izlase mājās no pasaules čempionāta atgriezusies ar trīs uzvarām septiņās spēlēs un 10. vietu. “Latvijas Avīzes” uzrunātie hokeja treneri un eksperti Ēriks Miļuns, Gints Bisenieks un Pēteris Skudra uzskata, ka šis rezultāts vērtējams pozitīvi, jo komanda nospēlēja savu spēju robežās, paraustot aiz ūsām divas TOP komandas, kā arī pārspējot tos, kas pasaules rangā atrodas zemāk.
Tomēr ir nianses, pie kā strādāt un uzlabot sniegumu.
Prieks par jaunajiem
“Uzskatu, ka nospēlēja labi, jo ar atjaunotu sastāvu godam cīnījās pret lielajām komandām un vinnēja tās, ko vajag. Mūsu izlasei šis bija pozitīvs turnīrs ar lielu plusa zīmi, arī no finansiālās puses, jo iepriekš uz galveno treneri vien tika ieguldīts ļoti daudz, domāju, ka tagad krietni mazāk, bet rezultāts pat ir labāks nekā pērn,” saka Ēriks Miļuns.
“Nospēlēja savā maksimālajā līmenī. Ja būtu palīdzējusi veiksme, tad rezultāts droši vien varēja būt arī labāks. Cepuri nost, jo ar visiem cīnījās, vienīgi varbūt ar čehiem bija, kā bija. Jebkurā gadījumā bija interesanti,” līdzīgās domās ir treneris Gints Bisenieks.
“Plus, mīnus nospēlēja savās iespējās. Bija labas spēles pret TOP komandām Somiju un Zviedriju. Ne tik labi izskatījās mačā pret Austriju, bet parādīja raksturu pret Lielbritāniju,” teic Skudra, kurš pilnīgi visas Latvijas spēles gan nav redzējis, jo pēc sezonas baudījis ceļojumu. Ieguvumu ir vairāk nekā zaudējumu.
“Prieks, ka daudzi jaunie sevi labi parādīja, savukārt tiem, kas netika sastāvā uz šo čempionātu, tagad būs daudz lielāks stimuls strādāt, jo saprot, ka no izlases nav tālu. Tas savukārt vairo konkurenci, jo komandā esošie redz, ka nav neaizvietojami. Protams, katrā turnīrā ir kāds, kas nospēlē labāk, bet citam spēle nevedas, taču ieguvumi ir daudz lielāki,” uzskata Miļuns.
No viņa vadītās sporta skolas “Prizma” šajā pasaules čempionātā spēlēja seši hokejisti – Rodrigo Ābols, Kristiāns Rubīns, Nikolajs Jelisejevs, Arvils Bergmanis, Sandis Smons un Gustavs Grigals.
Parocīgāks uzbrukuma hokejs
Latvijas izlase šajā čempionātā gan spēlēja diezgan viļņveidīgi, labām spēlēm un periodiem mijoties ar brīžiem, kad liels pārsvars bija sāncenšiem. Viens no tādiem mačiem bija pret Austriju, kurā pagalam neizdevās trešais periods, Latvijai nespējot nosargāt uzvaru pamatlaikā.
“Trešajā periodā komanda atgāja no sava spēles plāna un atdeva iniciatīvu austriešiem. Līdzko bija atklāts hokejs, kas tendēts uz uzbrukumu, tā komanda izskatījās daudz labāk un interesantāk, kas deva rezultātu, bet, atdodot iniciatīvu, daudzas lietas sāka vērsties pret mums. Komandā bija daudz hokejistu, kuriem dabiskāk sanāk spēlēt uzbrukumā nekā aizsardzībā, ar daudziem esmu pastrādājis arī Rīgas “Dinamo”, tāpēc varu teikt, ka viņu stiprā puse ir uzbrukums, nevis spēle bez ripas. Tikko kā čaļiem rokas atraisījās, tā izlase izskatījās ļoti interesanti, bet atkāpjoties un gaidot pretinieku uzbrukumus, nospraustais spēles plāns uzreiz sabruka un sāncenšiem uzreiz bija daudz iespēju,” norāda Skudra, kurš arī nākamajā sezonā trenēs Kazahstānas čempioni Karagandas “Saryarka”.
“Čempionāta sākumā daudzi kritizēja spēli vairākumā, kura mums tobrīd patiešām nebija, bet beigās tieši vairākums bija ļoti labs. Jā, vienai no vairākuma brigādēm, bet tā ir parasti, ja vieniem nesanāk, atrodas citi, kas izdara darbiņu. Tas pats šoreiz bija ar vārtsargiem, jo Artūrs Šilovs sevi parādīja spīdoši.
Vienmēr spēlē būs sīkumi, pie kuriem var piesieties, arī šoreiz, bet kopējā bilde bija laba.
Domāju, ka līdzjutēji gan klātienē, gan pie televizoru ekrāniem guva vairāk pozitīvu emociju par negatīvajām,” uzskata Miļuns. Šilovs grupu turnīrā atvairīja 95,24% metienu, kas bija trešais labākais rādītājs. “Viņam būs laba nākotne un Artūrs no šī turnīra noteikti ir lielākais ieguvējs,” piebilst Miļuns, kurš pats savulaik bija vārtsargs.
Jāstrādā pie individuālās meistarības
Tikmēr Bisenieks izcēla kādu niansi, kas viņam acīs iekritusi jau iepriekšējos Latvijas izlases turnīros. “Mums pasaules čempionātiem ir par zemu individuālās meistarības līmenis. Radām ļoti daudz labu situāciju vārtu gūšanai, bet izmantot tās nemākam. Par to liecina arī spēle vairākumā, noturam ripu zonā, bet līdz metieniem tik bieži netiekam. Viena neprecīza piespēle, otra, visu laiku iet cīņa par ripas savākšanu, daudz laika vajadzīgs, lai nostātos pretinieku zonā. Pietrūkst nianses, lai visu novestu līdz precīzam metienam un tā ir individuālā meistarība.
Uzskatu, ka to vairs uzlabot nevar, jo mums pārsvarā visi hokejisti ir “šokolādē”, apmierināti ar to, kas viņiem ir, ar komandām kurās viņi spēlē.
Individuālā meistarība ir jātrenē visu laiku, četras reizes nedēļā vienkārši jāņem ripa vai bumbiņa un jādarbina rokas, lai tās būtu veiklas, jūtīgas un mīkstas. Bērnībā tas viņiem tiek iedots, bet, augot lielākiem, tas kaut kur pazūd. Jo viss jau ir labi, esi komandā, tiec spēlēt un ar to pietiek tam līmenim, kur viņi spēlē, bet, kad nosacīti sabrauc visi pasaules labākie, tad rodas problēmas. Pēc Rīgas čempionāta aizdomājos un nespēju saprast, kāpēc ar visiem cīnāmies un plēšamies kā ar līdzīgiem, bet uzvaru nav. Ja godīgi, es dikti ticēju Hārtlijam un tad, kad viņš dažādu iemeslu dēļ to pasākumu beidza, domāju, viņš saprata, ka ar “duršlaku” ūdeni nesasmelsi. Komandas gars mums vienmēr bijis liels, bet no vadošajiem atpaliekam tieši individuāli,” tā Bisenieks.
