“Nošpēdu” rentablie ķiploki. Par allažnieku pieredzi audzēšanā un pārdošanā 0
Zemnieku saimniecība “Nošpēdas” atrodas netālu no Rīgas – Allažu pagastā. Tā specializējusies ķiploku audzēšanā. Saimnieks Māris Linde (attēlā) ir Priekuļu tehnikuma absolvents, vēlāk ieguvis arī ekonomista izglītību, un plašās zināšanas abās jomās palīdz viņam pilnveidot šķietami zināmu, ierastu audzēšanas tehnoloģiju.
Ar ķiplokiem Māris sāka nodarboties salīdzinoši nesen, tikai 2016. gadā kopā ar partneriem izveidojot uzņēmumu API AGRO SIA ciešā sadarbībā ar ZS Elzes (Vaidavas novads) saimnieku, pieredzējušu zemnieku Valdi Zariņu, no kura esot smēlies daudz vērtīgas informācijas un pieredzes. Pirmajā gadā Vaidavā iestādīja 10 ha lielu lauku ar franču selekcijas šķirnēm. Tā bija smaga pieredze, jo nebūt ne katra šķirne ir piemērota audzēšanai noteiktos apstākļos.
Nākamajā gadā platību samazināja līdz 8 ha, sadalot stādījumus – 50% Vaidavā un 50% Allažos. Šogad ir 6 ha, jo, pēc Māra domām, svarīga nav platība, bet raža. Kā saka – labāk mazāk, bet labāk.
Šķirnēm ir jāpielāgojas konkrētiem apstākļiem un tirgum
Ķiplokiem faktiski nav īstu botānisko šķirņu, ir tikai kloni, un vien dažas firmas pasaulē nodarbojas ar ķiploku selekciju. Vislabākā šķirne var vienā laukā padoties labi, bet citā, kas atrodas pavisam netālu, – slikti. Māris uzskata, ka no ārzemēm ievestajām ķiploku šķirnēm dažu pirmo gadu laikā jāpielāgojas Latvijas apstākļiem, tiesa, pa šo laiku stādāmais materiāls pagūst inficēties ar augsnē mītošajām infekcijām.
Pēdējos gados Latvijā tik ļoti populāro šķirni ‘Ļubaša’ Māris ieved no Ukrainas, tāpat audzē spāņu firmas Planasa selekcionētu šķirni ‘Garpek’ (attēlā).
Šai šķirnei ir raksturīgas lielas galviņas ar lielām vienā kārtā izvietotām daivām, ārējās mizas ir jauktā balti violetā krāsā, tāpēc galviņas izskatās līdzīgas vietējiem Latvijas kloniem. Māris gan piebilst, ka galviņas nav stingras.
Selekcijas firma iesaka nopļaut ziedkātus divas nedēļas pirms ražas novākšanas. Šī šķirne pieder universālo ķiploku grupai, proti, to var stādīt gan rudenī, gan arī pavasarī.
Interesanti, ka, stādot šo šķirni aprīlī, mēdz izaugt arī viendaivas ķiploki jeb solo. Patiesībā lietošanai virtuvē šādi ķiploki ir labāki nekā parastas galviņas, jo ir vieglāk mizojami.
Ķīnā šādi viendaivas ķiploki pat tiek speciāli audzēti no gaisa sīpoliņiem un eksportēti uz Eiropu un citām valstīm kā īpašs produkts. Diemžēl Latvijas patērētāji vēl maz pazīst šādus ķiplokus un tirgus tiem nav īsti gatavs, tāpēc pērn no 10 t šādu solo ķiploku izdevās pārdot tikai 4 t. Audzētājam tas ir īpaši skumji, jo ķiploki bija gana lieli – vairāk nekā 4 cm diametrā.
Tāpat Māris audzē šķirni ‘European White’ jeb Eiropas balto. Tās galviņas ir baltā krāsā, tāpēc daži pircēji negrib ticēt, ka ķiploki ir audzēti Latvijā. Šai šķirnei galviņas ir vidēji lielas, 40–60 mm diametrā, ar 10–12 daiviņām. Nedaudz audzē arī franču šķirni ‘Messidor’.
Svarīga ir stādāmā materiāla kvalitāte
Kā jebkura kultūrauga audzēšanā kvalitatīvs, uzticams stādāmais materiāls ir ļoti svarīgs iecerētā rezultāta sasniegšanā. Tieši ķiploku gadījumā iegūt drošu, no infekcijām tīru stādāmo materiālu par audzētājam pieņemamu cenu nemaz nav tik vienkārši. Ķiplokus pavairo tikai veģetatīvi, tāpēc stādāmais materiāls bieži ir inficēts. Arī ievedot stādāmos ķiplokus no ārzemēm ar visiem sertifikātiem, mēdz gadīties, ka daļa no tiem ir inficēta ar nekarantīnas patogēniem.
Netiek aizmirstas arī pašmāju vērtības. No mammas mantots ļoti interesants ķiploku klons ar lieliem gaisa sīpoliņiem, kurus tā vien prasās izmantot pavairošanai. Arī daivas ir tikai četras, bet lielas. Daži audzētāji šo ķiploku klonu jau ir iesaukuši par Allažu. Diemžēl, lai šo klonu pavairotu un izplatītu legāli, ir jāievēro MK noteikumi nr. 124 “Dārzeņu pavairojamā materiāla atbilstības kritēriji un aprites kārtība”, kuru 14.1. punkts prasa atbilstību konkrētajai ģintij, sugai un šķirnei. Tas nozīmē, ka, pirms pavairo klonu, tas jāreģistrē kā šķirne, bet tas ir diezgan garš process, kam vajag noteiktu daudzumu stādmateriāla, lai varētu pārbaudīt šķirnes atšķirību no citām šķirnēm, tās stabilitāti un viendabīgumu.
Audzēšanas tehnoloģija
“Nošpēdās” audzē vairākas šķirnes, savukārt Valdis Zariņš eksperimentē ar augu biezību. Tik tiešām pēc auga lieluma ķiploki nemaz tik ļoti neatšķiras no saviem radiem sīpoliem un puraviem, bet ražības ziņā ļoti atpaliek no tiem. Viens no skaidrojumiem ir tieši neliela augu biezība un tradīcija audzēt ķiplokus vienrindā jeb, kā saka Māris, kartupeļu vagās. Viņš pats izmanto spāņu firmas JJ Broch četrrindu stādāmo mašīnu. Patiesībā tā ir piecrindu, bet vienu sekciju nācās noņemt, jo ražas vākšanai izmanto divrindu kombainu. Attālums starp rindām ir 45 cm, to nosaka platums starp traktora riteņiem. Attālums rindā ir 8–9 cm, uz viena kvadrātmetra izvietojas 24 augi jeb 240 tūkst. augu/ha (attēlā).
(Salīdzinājumam: sīpolus audzē ap 750 tūkst. augu/ha, bet puravus ap 170–300 tūkst. augu/ha.)
Augu maiņas nodrošināšanai apmainās laukiem ar kaimiņu, kurš audzē graudus cūku fermai.
Ziemas ķiplokus stāda rudenī – septembrī, oktobrī. Augu aizsardzībā izmanto tikai Latvijā reģistrētus līdzekļus. Labi, ka pēdējos gados ķiplokos reģistrētu augu aizsardzības līdzekļu klāsts manāmi paplašinājies. Pavasarī, līdzko tiek uz lauka, ķiplokiem parasti ir izveidojušās trīs lapas un tos var apstrādāt ar “Lentagranu” un “Emblemu” pret no jauna sadīgušām nezālēm. Katru gadu lietot šādu shēmu neizdodas, piemēram, šogad ziema bija silta, pavasaris agrs un, kad beidzot tika saņemta atļauja “Emblema” lietošanai, izmantot to uz viņa lauka jau bija par vēlu.
Maija beigās un jūnija sākumā bija ļoti sauss un herbicīda lietošana radīja augiem lielu stresu. Māris plāno nākamgad izmēģināt “Stomp” un “Fenix” agri pavasarī un vēlāk ierobežot nezāles ar ecēšām. Tās viņam ir lieliskas, apvieno reizē ecēšas un rindstarpu kultivatoru. Tāpat nākas savu reizi pārstaigāt lauku, ar rokām izraustot palikušās nezāles. Papildmēslošanai caur lapām lieto mēslojumus “CalMax”, “Bio-20” un “Amco” (satur slāpekli, magniju, sēru un mikroelementus). Slimību profilaksei lieto “Mirador” un “Signum”.
Pērn ražas novākšanai izmantoja arī kartupeļu kombainu, ar ko varēja novākt 1 ha dienā. Gan tehnikas, gan stādāmā materiāla iegādē Māris labprātāk sadarbojas ar to ražotājiem, nemeklējot starpniekus. Arī ar ukraiņu kolēģiem viņš iepazinās Spānijā ķiploku konferencē, ko rīkoja tieši ķiploku spectehnikas ražotājfirma “JJ Broch”.
Tā kā lielākā daļa darbu saimniecībā ir mehanizēti, visus roku darbus paveic ar ģimenes locekļu spēkiem, dažkārt izpalīdz arī kaimiņi, kā jau laukos mēdz notikt. Sezonas strādnieku shēmu pagaidām neizmanto, jo ražas apjomi nav ļoti lieli.
Ražu pārdod vairumtirgotājiem
Sāk ar svaigu ķiploku realizāciju, bet pamatražu žāvē pēc sīpolu tehnoloģijas un uzglabā, līdz visa tiek realizēta. Mārim ir pieredze ķiploku uzglabāšanā, bet viņš uzskata, ka ilgstoša uzglabāšana īsti neatmaksājas, kamēr nav sasniegts konkrēts ražas apjoms. Izdevīgāk ir pārdot, kamēr cena ir gana augsta un nav jākonkurē ar ievesto preci.
Līdz šim galvenie konkurenti bija lētie Ķīnā un Spānijā audzētie ķiploki, bet arvien vairāk mūsu tirgus interesē ukraiņus. Pēc Māra domām, pagājuši tie laiki, kad vietējos ķiplokus varēja pārdot dārgi, un tieši augstā cena darīja to audzēšanu tik pievilcīgu.
Pērn to vairumtirdzniecības cena bija zem 3 EUR/kg, ko nevar salīdzināt ar dažiem iepriekšējiem gadiem, kad tos piedāvāja par 4 EUR/kg un pat dārgāk.
Ir pienācis laiks domāt par pašizmaksas pazemināšanas iespējām, un tieši šeit ir svarīga audzētāju sadarbība un tehnisko pakalpojumu izmantošana.
Lai ķiploku audzēšana būtu rentabla, jāiemācās izaudzēt tos ar pašizmaksu 1,30–1,50 EUR/kg.
Tāpat jāmeklē citi piedāvājuma veidi.
Piemēram, mazie gaļas pārstrādes uzņēmumi labprāt izmanto samaltas neziedošo ķiploku vidējās daivas, kuras ir iespējams uzglabāt plastmasas mucās zemā temperatūrā vairākus mēnešus. Neziedošiem ķiplokiem daiviņas izvietotas divās kārtās, iekšējo kārtu veido sīkas daiviņas, kas neder stādīšanai un pēc daivošanas paliek pāri. Ņemot vērā, ka pašlaik ķiploku stādāmo materiālu pērk pēc svara, šīs stādīšanai nederīgās daiviņas būtiski sadārdzina pašizmaksu. To izmantošana dod iespēju palielināt ienākumus.
Tirgū (lielākoties HoReKa, bet ne tikai) ir pieprasījums pēc mizotām daiviņām. Sadaivojot labas kvalitātes ķiplokus, atbirumi sasniedz 7%, pēc nomizošanas tie palielinās par aptuveni 15%, un galu galā atbirumos nonāk 20–25% ražas. Tas nav maz, tāpēc gala produkta cenai jābūt atbilstošai. Māris lēš, ka ar pārstrādes izmaksām ap 1,50 EUR/kg un pārdošanas cenu ap 3 EUR/kg ķiploku ražošanas rentabilitātei jāuzlabojas. Šādu produktu sīkfasējumos varētu pat eksportēt uz Skandināvijas valstīm.
Līdzīgi citiem Māris uzskata, ka svarīgi nav vis hektāri, bet pārdotās ražas daudzums. Viņš lēš, ka ģimene ar trim bērniem varētu pietiekami labi (ne šiki, bet labi) dzīvot, pārdodot gadā (ar pašreizējām cenām) 100 t ķiploku un vairāk.
Sadarbība ar citiem audzētājiem
Lai padarītu ķiploku stādāmo materiālu pieejamāku arī citiem audzētājiem, Māris ir nodibinājis atsevišķu uzņēmumu SIA “ApiAgro”, kas piedāvā ķiploku audzētājiem plašu pakalpojumu klāstu: sagādā ķiploku stādāmo materiālu, sagatavo to stādīšanai, vajadzības gadījumā palīdz iestādīt un aprūpēt. Ļoti svarīgi, ka tiek piedāvāts tāds pakalpojums kā ķiploku daivošana pirms stādīšanas.
Mazdārzā to visi izdara ar rokām un nesaskata tur nekādu problēmu, bet, ja runa ir par desmitiem un simtiem kilogramu, tas prasa daudz fiziskā darba un laika. Ņemot vērā, ka uz 1 ha stāda vidēji 1–1,5 t daiviņu, iespēja mehanizēti sadaivot nepieciešamo daudzumu ir ļoti liels atspaids ķiploku audzētājam, kas turklāt ir lētāk, nekā darot to ar rokām.
Tāpat Māris ar kolēģiem ir gatavi palīdzēt audzētājiem ar produkcijas realizāciju – iepērk izaudzētos ķiplokus tieši no lauka, notīra un žāvē to, sašķiro un uzglabā līdz pārdošanas brīdim. Ķiplokus sagatavo pārdošanai veikalos, tirgos, kā arī pārstrādā produktos, ko izmanto konservēšanas cehi, gaļas un zivju pārstrādes uzņēmumi. Uzņēmuma mājas lapā ir teikts: “Mēs meklējam latviešiem saprotamu sadarbības formulu – mēs respektējam individualitāti, bet zinām konkurētspējas likumus, kurus apiet nav iespējams.” Tas ir ļoti svarīgi, jo daudzi lauksaimnieki konkurētspējas likumus ne tikai nezina, bet pat neatzīst to eksistenci.
Lai veicinātu audzētāju sadarbību, Māris ir organizējis grupu vietnē WhatsApp, kuras dalībnieku vidū ir arī ap 30 nelielo komerciālo audzētāju saimniecības, kas plāno attīstīt ķiploku audzēšanu. Tādā veidā jaunie gūst iespēju ātri atrast atbildes uz jautājumiem, nopirkt vai pārdot interesējošo tehniku, kā arī dalīties ar labās prakses piemēriem.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops augusta numurā
