Noslēpumam mākslā jābūt. Saruna ar komponistu Jēkabu Nīmani 0
Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē otrdien, 5. februārī, pirmizrāde jaunai muzikālai izrādei “Ceļojums uz ziemeļiem”. Šis ir jau trešais jauniestudējums LMT Jaunās zāles četru eksperimentālu izrāžu ciklā, katrā dominējot atsevišķam teātra izteiksmes līdzeklim – vizuālajam, kustībai, vārdam.
Šoreiz priekšplānā – komponista un izrādes autora JĒKABA NĪMAŅA radītā mūzika. Skatītājam solīts trīs aktieru (Madara Botmane, Gundars Grasbergs, Uldis Siliņš) muzicēšanas teātris, kuru Kārļa Skalbes poētisko tēlu faktūrā iekomponēs Jēkabs Nīmanis, mākslinieks Krišs Salmanis un dzejnieks Kārlis Vērdiņš.
Kāds impulss ļoti pieredzējušam teātra mūzikas komponistam liek mainīt pozīciju uz režiju?
J. Nīmanis: Impulss ir Nacionālā teātra veidotā “kvadricikla” daļa, kuras tēma ir mūzika teātrī. Mans virsuzdevums ir veidot attiecības starp mūziku un teātri, mūzikas lomu teātrī.
Tālāk jau spēles noteikumus un tēmu izvēlos pats, un ir skaidrs, ka mani neinteresē taisīt mūziklu.
Režisoru tuvumā esmu bijis un asistējis jau gandrīz divdesmit gadus, tomēr mans uzdevums nav sacensties režijas meistarībā, bet gan paust savu pozīciju no tā punkta, kā es redzu teātri kā komponists, mūziķis.
Kāda loma šajā ceļojumā ir Kārlim Skalbem, un kur pazudusi Ziemeļmeita?
Ziemeļmeita ir visu laiku. Man patīk tas, ka nosaukumā nav tiešas atsauces, jo arī Skalbe strādā simboliski. Viņš taču nemaz nerakstīja stāstu par Ziemeļmeitas meklēšanu!
Mēģinu taisīt izrādi, lai tajā būtu vairāki slāņi. Viens, kurā teksts ir muzikāla, poētiska kvalitāte, un tai jābūt pašpietiekamai neatkarīgi no satura, lai būtu iespējams nākt cilvēkiem, kuri pat nezina latviešu valodu. Tas var būt Skalbe, Gēte, Rainis, Aspazija – jebkurš. Skalbe vienkārši ir mana personīgā izvēle.
Mūzikai bieži vien nav nepieciešams stāsts. Viens no 20. gadsimta postulātiem, Igora Stravinska uzstādījums – mūzika neizsaka neko citu, tikai pati sevi.
Otra izrādes realitāte ir sižets, kuram var izsekot pamatlīmenī. Stāsts, kurš darbojas pēc teātriskās spēles noteikumiem – tāds pseidoreālisms. Pat ja šķiet, ka uz skatuves ir realitāte, mēs to vienalga imitējam.
Izrādē tomēr ir dzejnieka Kārļa Vērdiņa teksts.
Kārlis Vērdiņš ir uzrakstījis sadzīviskus dialogus, bet dziesmās viņš turpina Skalbes poētisko līniju dzejas valodā, bet es no tās radu mūziku. Šī būs saruna par to, vai mēs, tie, kam tuvojas četrdesmit, – gan Kārlis Vērdiņš, gan Krišs Salmanis, arī aktieri – spējam runāt mūsdienu kontekstā, nevis vienkārši pārnest Skalbi mūsdienās un paust viņa idejas, vai arī izpildīt uzdevumus, kuros atklājam brīnišķo, vēsturisko klasiku.
Vai mēs spējam raisīt sarunu, komunicēt? Manuprāt, teātris ir vieta, kur šī saruna var raisīties arī pēc izrādes. Vai man vajag kaut kādu realitātes atainojumu, lai es vispār saprastu, kas notiek? Vai arī esmu gatavs iztēloties un ļauties simboliskākai un vispārinātākai teātra spēlei?
Teātra valodas amplitūda ir ļoti liela. Es izmantoju to tik daudz, cik, pirmkārt, pats spēju tam ļauties un noticēt, un, otrkārt, es gribu, lai tas ir lasāms, skaidrs un saprotams. Bet noslēpumam ir jābūt. Ja mākslā nav noslēpuma, tā nav vilinoša.
Skalbes stāsta izejas punkts bijusi viņa paša toreizējā neapmierinātība ar šaurību, mietpilsonību, strādājot par skolotāju Ērgļos. Arī izrādes pieteikumā paužat, ka ir jādodas ceļā, lai izlauztos no ikdienas vienmuļības, mietpilsonības, sīkumainības.
Esmu attālinājies no Skalbes pozīcijām, jo ir skaidrs, ka to, ko viņš uzrakstīja pirms simt gadiem, nevaram pilnībā integrēt mūsdienu situācijā.
Tas, kas viņam ir mietpilsoniskums, ir tas, par ko tagad balsojam vēlēšanās.
Izvēlamies paredzamu, stabilu eksistenci, kurā nodrošināta nākotne, kurā bērniem ir veselības aprūpe. Sadzīviskā līmenī uz stabilitāti tiecas jebkurš saprātīgs cilvēks.
Ideālisms šobrīd ir citos mērogos – cik esam gatavi atteikties no komforta, lai dzīvotu, piemēram, zaļāk. Vai esam gatavi maksāt vairāk par elektroenerģiju, lai tā nepiesārņotu vidi?
Skalbes ideālisms ir daudz anarhistiskāks. Šobrīd cilvēki mākslinieka anarhismu ir gatavi atbalstīt, ja tas neskar viņu personīgo komfortu. Ja gribi protestēt, tad tomēr nedrīksti dedzināt manu mašīnu! Arī izrādē ir šī ideālisma tēma, mēģinot atrast, ko ar to saprotam mūsdienās.
Andrievs Niedra savulaik kritizēja Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” par vēlmi ideālus meklēt ārpus dzimtenes, “ziemeļos”. Kas šajā gadījumā ir jūsu ceļojuma mērķis?
Nav obligāti jādodas pāri robežām, tas nozīmē vienkārši iziet ārpus savas komforta zonas. Būt gatavam jauniem piedzīvojumiem, tikšanās reizēm, pieņemt citu cilvēku pozīciju. Mūsu cietums ir tāda apziņa, kas neieklausās un nepieņem citu viedokli. Socioloģiskā mērogā varētu teikt – cilvēks ir apstājies attīstībā, kad nav gatavs mainīt viedokli un nav atvērts diskusijai. Ceļojums nozīmē pārkāpt šo robežu. Pieņemt, ka varbūt man nav taisnība.
Varbūt arī skatītājs nav gatavs mainīt viedokli par teātri. Vai mūziku.
Izrādi lielā mērā orientēju uz publiku, kura nekad nav bijusi teātrī, vidusskolēniem. Atceros pats sevi, kad pirmoreiz saskāros ar nopietnu teātri, tas notika tieši vidusskolā. Līdz tam man teātris saistījās ar iešanu līdzi vecākiem uz vakara izrādēm, kuras man īsti neko nenozīmēja. Ar šo izrādi gribu parādīt jaunam cilvēkam, ka teātris spēj pateikt daudz ko un darīt to dziļi. Tomēr to adresēju jebkuram skatītājam.
Pieļauju, ka ir kategorijas, kas būs pa prātam, – vizuālais vai skaniskais aspekts, skaidrs teātra sižets un joki, bet kāds cits aspekts liksies neveiksmīgs.
Studentiem laiku pa laikam stāstu – mākslinieka brīvība ir iespējā kļūdīties.
Ja skatītājs skatās no tādas pozīcijas, viņš mācās no mākslinieka kļūdām. Lielākais bieds mākslā ir bailes. Tas, ka cilvēks nerealizē savu sapni, kaut kādu birokrātisku vai personisku kompleksu vadīts. Negribu tagad attaisnot diletantisku mākslu, bet diezgan daudz oriģinālu ideju nāk no neakadēmiskās vides.
Izrādes mūzikas žanram ir kāds virziens?
Manas idejas, kā lielākai daļai radošu cilvēku, ir intuitīvas, kam pievienojas koncepts. Nākamā kategorija ir gaume. Šīs trīs kategorijas veido partitūru. Kā komponists esmu strukturējis lielus darbus, režijā man nebija eksistenciālu moku izdomāt notiekošo – darbs teica priekšā.
Vadījos pēc savas izjūtas – brīžam gribu drum’n’bass, brīžiem kādu epizodi Emīla Dārziņa noskaņās, ir arī kora mūzika. Mēģinu veidot daudzveidīgu spektru, tomēr tā, lai tas visu laiku turas kontekstā. Vienīgais nosacījums – visus muzikālos numurus izpilda Madara Botmane, esot tāda kā poētiska atbalsts tam, kas notiek uz skatuves.
Ar mākslinieku Krišu Salmani jau reiz satikāties Cēsu mākslas festivālā, izspēlējot viņa savāktās zinātnieku domas par dzīves jēgu kā muzikālu partitūru.
Krišu pazīstu jau divdesmit gadus, tomēr darbi, kuros intensīvi būtu strādājuši kopā, nav bijuši. Gribēju redzēt, kā viņa idejas dzīvo teātrī. Manuprāt, viņš piešķirs tādu estētisko kategoriju, kas ir pašpietiekama neatkarīgi no tā, ko izdomājis Jēkabs Nīmanis. Viņš rada mākslas darbu, kuru var izņemt no izrādes, un viņš strādā bez paskaidrojuma.
Kas šobrīd aktuāls komponista daiļradē vēl bez Nacionālā teātra izrādes?
Pēc pirmizrādes uzreiz evakuējos uz Daugavpili un palieku tur – mani gaida Jāņa Klīdzēja darba “Sniegi” dramatizējums ar nosaukumu “Kliedzēji”, kas arī būs performatīvs process, kurā aktieri rada un izpilda skaņu partitūru uz skatuves.
Starplaikā arī vēl daži koncerti nelielās koncertvietās, bet man ļoti mīļi un tuvi. Martā Aspazijas muzejā Dubultos spēlēšu gan pašsacerētu, gan manis iemīļotu mūziku, atceroties kamermūzikas ansambļu studijas Mūzikas akadēmijā, satiekoties ar manu iemīļoto pianisti Veroniku Rinkuli. Tur sevi nedaudz pieteikšu arī kā klarnetists.
Komponists un mūziķis Jēkabs Nīmanis (1980)
* Klarnetists un komponists; komponē kamermūziku un izvērstākas formas darbus (kameropera “Līsistrate”, 2014), mākslas instalāciju mūziku, arī mūziku aptuveni 50 dažādiem Latvijas un ārvalstu teātriem, kino un animācijas filmām.
* Jaunākie darbi – mūzika “Dvēseļu utenis” (2017, “Dirty Deal Teatro”, I. Tropa, “Spēlmaņu nakts” balva par gada labāko izrādi); “Persiešu valodas stundas” (2017, Ostrovskis, Ž. Lipkes muzejs), “Eiridīke” (2017, M. Ķimele, Valmieras teātris), “Trīne” (2017, Latvijas Nacionālais teātris, E. Seņkovs).
* “Ceļojums uz ziemeļiem” tuvākās izrādes: 4., 5., 6., 11., 27. februārī, Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē.
