Atminēti noslēpumainie Rundēnu akmens raksti 3
Jaunais latvieti, kad tu ar draugiem vai ārzemju viesiem ieej mūsu svētnīcā Brīvdabas muzejā pie Juglas ezera, tad pastāsti viņiem: “Šis ir otrs vecākais etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Eiropā un pasaulē.”
Ejot pa vidus aleju, pēc 300 m kreisajā pusē jūs redzēsit milzīgus akmens traukus kā lielus dzirnakmeņus. Tie iesaukti par vergu bļodām, jo nostāsti vēsta, ka šajās akmens bļodās ir mērcētas rīkstes zemnieku pēršanai. Akmens bļodu rindas sākumā stāv lielāks akmens, šī savādā stāsta vaininieks. Tas atceļojis 300 kilometrus no Latgales, no Rundēnu pagasta Audeļu ezera dzelmes.
1936. gadā ezera līmeni pazemināja par 1,5 metriem, no dzelmes parādījās dīvaina akmens piere ar divām krunku joslām, uz kurām rādījās iekalti raksti: it kā rūnu zīmes, it kā ķīļraksta burti. 1937. gada 29. janvārī, žurnālā “Atpūta” ievietota akmens augšdaļas fotogrāfija ar parakstu: “Rundānu pag. Audēju ezerā, pazeminot ūdens līmeni, atrasts 150x90x50 cm liels akmens, apm. 1300 klgr. svarā, ar iekaltām zīmēm, – domājams, r ū n u r a k s t ā. Pieminekļu valde uzdevusi akmeni nogādāt Rīgā.”
Aizsargi, kas akmeni bija atraduši jau vasarā, tagad janvārī zemē iesalušo milzi atbrīvoja no ledus skavām un nogādāja dzelzceļa stacijā, no kurienes pasta vagonā akmens aizbrauca uz Rīgu.
Pa daudzajiem gadu desmitiem savādajam akmenim garām ir gājuši simtiem tūkstoši dažādu ļaužu; tomēr neviens nav varējis šīs rakstu rindas izlasīt, ne arī izteikt nojausmas, kas un par ko tur būtu rakstīts. Neviena teika no Rundēnu novada Audeļu ezera krastiem nav lējusi atblāzmu akmens zīmju saprašanai.
Tomēr arī zinātņu doktori vēsturē un ģeoloģijā ir izteikuši pārliecību, ka zīmes Rundēnu akmenī ir iekalis cilvēks.
Gadu gaitā Rundēnu akmeni devos skatīt un pētīt vairākas reizes ar atšķirīgu pieredzes un zināšanu bagāžu dažādu palīgu pavadībā. Šis noapaļotais rakstāmgalda lieluma akmens ir pelēks, smalkgraudains gneiss ar iesarkanu dzīslojumu, ķērpju klāts, zaļā sūnu vestē greznojies. Augšpusē visā garumā pāri grumbuļainā akmens virsmai ir divas līdzteku 5 – 6 cm platas joslas, kas veidojas no vienāda augstuma izdrupuma gareniem robiem. Tie eleganti turas sava noguluma slāņa robežās. Starp svītriņām vietām ir smaili, līdz 2,5 cm dziļi trīsstūrīši. Abas joslas atgādina stipri samazinātu kāpurķēžu pēdu nospiedumus. Šo robu vienveidībai ir grūti apmierināt alfabēta skaņu daudzveidību, nemaz nerunājot par hieroglifu milzīgo daudzveidību. Centīgam un romantiskam vērotājam akmens robu ritmiskā vienādība un akurāts izkārtojums divās joslās varbūt liek domāt par cilvēka iekaltām zīmēm.
Bet patiesībā šo interesanto joku ir izspēlējusi pati daba. Turklāt strādājot divu miljardu gadu garumā – tas ir laiks, kas aizņem pusi no Zemeslodes vecuma. Tad zemes dzīlēs milzīga spiediena un ļoti augstu temperatūru iespaidā veidojās gneisa ieži. No tiem laikiem Rundēnu akmenim ir palikušas piecas cm platas noguluma joslas, kurām ir nedaudz citāds minerālu sastāvs nekā pamatmasai. Šo joslu kristāli ir bijuši mazliet nenoturīgāki un gadu miljonos vai tūkstošos dažādu spēku iespaidā ir drupuši un lūzuši tie šķautņainie kristālu robi, kas tagad mums izskatās pēc kaut kādiem paviršiem burtiem.
Varbūtības teorija pieļauj, ka ļoti retos gadījumos dabas spēku darinājumi var atgādināt kaut ko no Homo sapiens gudrajiem darbiem. Un vēl jo vairāk – ja esam ieinteresēti šādas sakarības atrast, tad tās arī atrodam.
Uz kādiem pamatiem es varu balstīt savus šeit izteiktos secinājumus? Šo pārliecības pamatu man dod 27 gadu prakse, kuras laikā ar palīgiem esam pārmeklējuši un pētījuši simtiem smilšakmens iežu, skatījuši tūkstošiem dabas zīmējumu uz laukakmeņiem un oļiem. Esam mācījušies nošķirt dabas veidotās figūras un zīmes no cilvēku darinātajām. Esam uzkrājuši cilvēku kļūdīšanās un viltojumu pieredzi.
Joki un viltojumi
Latvijā ar rūnakmeņiem ir bijuši joki un atkārtotas kļūdīšanās, jo ļoti taču gribas savus rūnakmeņus.
Apsīšu rūnakmens atrodas Jeru pagastā 6 km uz dienvidiem no Rūjienas, pie Apsīšu mājām. Šis viltojums ir slavenāks par daudzajiem rūnakmeņiem savās īstajās zemēs. Sākot ar 1869. gadu, sešus gadus šā akmens iekalumus pētīja Tērbatas Zinātņu biedrības vācu profesori, zinātņu doktori un rūnologi. Tērbatas Zinātņu biedrībā sešu gadu garumā par jauno „atklājumu” drukāja rakstus. Beidzot 1876. gadā Oleru muižas īpašnieks barons Kārlis Magnuss fon Krīdeners atzīstas, ka viņš licis savam akmeņkalim iztaisīt šādu rūnakmens viltojumu. Bet raksti par šo viltus rūnakmeni turpinās vēl mūsu dienās. Pat tik solīds izdevums kā Pagastu enciklopēdija 2001. gadā starp iekavām piemetina: “Iespējams, ka tos iekaluši vendi 13. gs.” Apsīšu rūnakmens ņemts valsts aizsardzībā kā kultūrvēstures piemineklis.
Blēņas
Nupat atkal par rūnakmeņiem un zīmjakmeņiem rodas jaunas kļūdas. Pēc Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projekta 2011. gadā ir izdota grāmata “Noklusētie stāsti”. Tur Valters Grīviņš kādu tehnikas dzelžu saskrāpētu akmeni pagodinājis par Līvu zīmjakmeni, zem fotogrāfijas parakstījis: “Akmens ar zīmēm pie Kocēnu pagasta Līvēm. Zīmes pārvilktas ar krītu.”
Bet Juris Alps tajā pašā grāmatā 95. lpp. raksta: “Otrs neliels rūnakmens ar skaidri redzamiem iekalto zīmju fragmentiem atrodas Jeru pagasta Lielkāju pagalmā.” Bet īstenībā šis rūniskais akmens ir tikai viņa fantāzijas auglis.
Liezēra rūnakmens. Savukārt kulta vietu pētniekam, profesoram, akadēmiķim Jurim Urtānam patiesi veicies. Viņš pēc sava tēva Vladislava Urtāna 20. gadsimta 50. gadu piezīmēm nonāca uz pēdām rūnakmenim pie Liezēra muižas pils. Sākotnēji akmens stāvējis pils priekšā, bet kolhoza laikos aizšķūrēts aiz muižas klēts, lielu nezāļu biezoknī. Tagad atkal zinātnieku apzināts, samērīts, fotografēts, pētīts, tulkots. Šis tiešām ir bagātīgi skaists rūnakmens atdarinājums, kurā rūnas saliktas kopā no diviem vēsturiski nesavienojamiem laikiem un sistēmām, no vecā futharka rūnām ar jaunāka laika rūnu zīmēm, veidojot nesakarīgu savirknējumu ar zīmēm no divām dažādām sistēmām. Bet figurāli raksts izveidots un izvīts visriņķī akmenim pēc visiem rūnakmeņu likumiem, izskatās iespaidīgi. Tajā vietā, kur aizstumts skaistais rūnakmens, šā gada pavasarī Jura Urtāna vadībā tika veikti arheoloģiskie izrakumi. Atklājās senās apmetnes kultūras slānis no pirmā gadu tūkstoša vidus. Tomēr rūnakmenim ar seno apmetni nav nekāda sakara, jo tas ir par pusotru tūkstoti gadu jaunāks. Iespējams, ka muižkungs licis izkalt šādu akmeni, lai dekorētu muižas parku.
Patiesās rūnas
Pagaidām Latvijā īstās ir tikai vienpadsmit rūnas, kas atrastas 1937. gada izrakumos Daugmales pilskalnā uz kāda zižļa vai kaujas vāles uzgaļa atlūzušās puses, kas bijusi izgatavota ar skaistu, rūpīgu vijumu no balta kaļķakmens. Šie vienpadsmit rūnu burti skan: “runar: pesar: o”, tulkojumā: “rūnas šīs o…. Daži izteikuši minējumus, ka tur varētu būt bijis vēstīts: “Rūnas šīs Olafs iegrieza.”
Simtiem akmeņu kolekcionāru ir savākuši neskaitāmi daudz lielu un mazu pēdakmeņu ar dažādām jocīgām pēdām un zīmēm un daudzus skulpturālus dabas darinātus brīnumakmeņus, kā arī cilvēku kaltus vēsturiskos akmeņus. Kad akmeņu kolekcionāri aiziet citā saulē, viņu akmeņi tiek izvazāti. Tā, piemēram, notika ar lielo kolekciju Priekulē, kur bija sakrāti vairāki tūkstoši ļoti interesantu akmeņu, tāpat paklīda lielākā daļa kolekcijas no Dumbrājiem pie Valmieras.
Būtu lieliski, ja tādi akmeņi nonāktu Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
Būtu ļoti labi sarīkot konkursu: kurš uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju atvedīs un uzdāvinās skaistāko brīnumakmeni un vēsturisko akmeni.
Rūnas – ģermāņu tautu rakstu zīmes. No 2. gs. līdz 8. gs. futarks ar 24 zīmēm, pēc tam 16 rakstu zīmes. Vikingu laiks bija īstais rūnakmeņu laiks. Dānijā no šā laika ap 1800, bet Zviedrijā 2000 rūnakmeņi (Latviešu Konversācijas vārdnīcas 19. sēj.)
