– Vai dēlu arī audzinājāt patriotiskā garā? 22
– Jā, viņam iznāca nepatikšanas. Studiju gados Guntis ar studiju biedru 18. novembrī nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Viņus momentā arestēja, laikam čekisti turpat krūmos bija tupējuši. Guntim bija jautāts – kur tēvs strādā? Teicis – Inčukalna MRS, direktora vietnieks. Vairs nebūs, čekisti draudējuši. Taču vairs nebija tie laiki. Jā, manu tēvu Alfrēdu Bērziņu 1940. gada jūnijā pratināja pirmo no ministriem. Viņam tolaik bija 36 gadi, kā tagad manam mazdēlam Artim. Papiņš tolaik bija tik jauns!
– Berlīnē kopā ar tēvu bijāt pāris mēnešu. Bet ko atceraties no bērnības pirmskara Latvijā?
– Brokastoju kopā ar tēvu, viņš steidzīgi ēda un lasīja “Jaunākās Ziņas”. Es otrā galda galā un Harijs sānos, viņš paēda un aizgāja uz franču liceju. Es slikti ēdu, papiņš laiku pa laikam: “Jujū, tu atkal neesi ēdusi, apēd vienu karotīti!” Tā mums jauki brokastis pagāja. Vakariņās viņš kaut ko stāstīja, vienmēr labestīgi ar humoru. Viņš man teica: “Tu nedrīksti traucēt ne Edīti, istabmeitu, ne Feliciju, virēju. Tev vienmēr jāpajautā, vai drīksti ieiet virtuvē vai istabā, kur viņas strādā, jo tie ir cilvēki, kas mums palīdz dzīvot.” Mūsu pēdējās divas istabenes pēc kara mani sameklēja un teica, ka viņu labākais laiks ir bijis tas, kad strādāja mūsu ģimenē. Un pat palīdzēja man ar naudiņu, pabaroja. Visjaukākās bērnības atmiņas – man bija atļauts lūkoties, kā vecāki pošas uz balli. Cik skaisti, cik sirsnīgi viņi viens pret otru izturējās. Kad bija saposušies, papiņš mammai pasniedza elkoni, man tas bija baudījums. Biju labi audzināta, zināju, ka bērni nedrīkst piedalīties viesībās. Tomēr reiz pidžamā iegāju zālē un teicu: “Nu, sveiki draugi, kas še kopā esat, ko vienojis ir laika gars. Labvakar, es gribu dūmu desu!” Viesi ļoti uzjautrinājās, un papiņš, protams, pirmais skrēja man to dūmu desu iedot. Pēdējās Lieldienās pirms kara ministri ar ģimenēm bija pieņemšanā pie Valsts prezidenta Rīgas pilī, un es Kārlim Ulmanim uz pleca dziedāju “Lai līgo lepnā dziesma”. Bet šo stāstu jau visi zina.
Maija Einere (dzimusi Bērziņa) 1933. gada 13. decembrī,
tēvs – Alfrēds Jēkabs Bērziņš (1899 – 1977), māte – Alīne Bērziņa (iepr. laulībā Nolle, dzimusi Šāberte; 1895 – 1980); pusbrālis Harijs Viktors Nolle (1921 – 1994),
studējusi Mežtehnikas akadēmijā Meža ķīmijas fakultātē Ļeņingradā,
strādājusi Slates MRS, Strenču MRS, Kalsnavas Mežu pētīšanas stacijā, Rīgas rajona dārzkopības biedrībā,
“Latvijas izcilākā daiļdārza” kopēja,
dzīvesbiedrs – Spartaks Leimanis,
dēls – Guntis Blūmiņš,
mazbērni – Artis, Sandra un Lelde.
