– Un tad bija jāšķiras no mātes otro reizi… 22
– Kad 1961. gadā Harijs mammu izsauca uz Vāciju, domāju: ak, kungs, man tik maz mammas ir bijis, un atkal jāšķiras! Tas tāds pieauguša bērna egoisms. Teicu – ar prātu saprotu, bet ar sirdi nepiedošu. Naktī mamma bija par to domājusi, un viņai bija otrais infarkts. Pirmais bija, kad viņa uzzināja, ka papiņš Amerikā apprecējies. Tomēr mamma izbrauca uz Vāciju. Pavadīju viņu Maskavā. Sēžam kupejā un mammiņa lūdz: nu, pasaki man vēl kaut ko labu! Bet es nevaru. Ja attaisīšu muti, sākšu skaļi raudāt. Pavadone aicina kāpt laukā. Stāvu uz perona, atspiedusies pret stabu. Nevaru nostāvēt un skatos, kā mammiņa aizbrauc. Vēlāk apsēdos savā kupejā, lai brauktu uz Rīgu, un skaļi raudāju. Ienāk jauns krievu inženieris, jautā: vai vīrs pameta? Nē, mamma, es raudu.
– Kā pret jums izturējās darba vietās, vai čeka interesējās?
– Man čekā bija lieta. Kurp mēs pārcēlāmies dzīvot, tur partijas komitejā jau par mani zināja. Pēdējo reizi uz čeku mani izsauca 1976. vai 1977. gadā. Pagaidīja, kamēr mans vīrs Jānis Blūmiņš aizbrauc uz Maskavu lasīt lekcijas un piezvanīja Kalsnavas Mežu pētīšanas stacijas kadru daļas vadītājai. Viņa uzreiz visiem izstāstīja, ka Maija izsaukta uz čeku Madonā. Piezvanīju čekas priekšniekam, ka ieradīšos stundu vēlāk. Aizbraucu pie friziera, uztaisu frizūru, bet dūša bija riebīga. Noteiktā laikā esmu klāt un lasu grāmatu. It kā lasu. Čekas priekšnieks aicina iekšā. Jautāju, kas noticis. Daudz kas esot noticis. Man patīkot imports. Jā, papiņš man ļoti daudz sūtīja un mammiņa arī. Un, protams, ka biju ļoti labi apģērbusies. Bet izsaukšanas iemesls bija šāds. Katru gadu no ārzemēm atbrauca kāda tēva paziņa, atveda naudiņu. Un ekskursijā uz Siguldu autobusā atraduši noklausīšanās ierīci. Viņa man to pastāsta, es savukārt darba biedriem Kalsnavā. To čekists man pārmeta. Teicu: autobusā bija daudz cilvēku, viņiem daudz radu un paziņu, kam izstāstīt. Mana darba vieta – sīkums. Visus jau nevarat apklusināt.
Kamēr es runāju ar vienu, cits čekists bija Kalsnavā un iztaujāja manus darba biedrus, ar ko satiekos, ko stāstu. Teicis – stāstiet droši, jo Maija no čekas neatgriezīsies. Kad mani palaida, vakarā piezvanīja visi čekista iztaujātie kolēģi: Maija, vai esi mājās, vai galva klāt? Turklāt viņi bija nodrebināti, ka nedrīkst zvanīt. Otrā dienā piezvanīju uz čeku Madonā, jautāju, vai viņi prot atvainoties. Mēs taču jums nekā nenodarījām, jūs esat dzīva, viņi bija nesaprašanā.
Visas trīs reizes čekā esmu teikusi, ka savus vecākus nekad nenoliegšu, jo viņi nevienam nekā ļauna nav darījuši un cilvēki par viņiem ir tikai labu stāstījuši. Vecie mežsargi stāstīja: kad jūsu tēvs brauca medībās, viņam bija līdzi gan medniekiem, gan dzinējiem, gan dzinēju suņiem, viss galds noklāts. Papiņš absolūti nedzēra, pat alu ne, un nesmēķēja, bet medības viņam ļoti patika, arī šahu spēlēt un kārtis. Un neviens latviešiem nelika Ulmanim goda vārtus taisīt un puķes kaisīt.
1977. gadā, kad mira mans tēvs, atskanēja zvans no ASV: uzgrieziet “Amerikas balsi”, ir miris jūsu tēvs. Ieslēdzu radio: “Ir miris pēdējais Latvijas valdības ministrs.” Otrā rītā Kalsnavā kolēģi ienāca manā kabinetā un klusēdami paspieda man roku. Tad tikai sapratu, cik daudzi klausās “Amerikas balsi”.
