– Kā jūs no Pomerānijas atkļuvāt uz Latviju? 22
– Kad ienākušie krievi pēc visiem briesmu darbiem devās tālāk, viņi no vācu muižām govis un cūkas dzina uz Krieviju. Krustmāte un viņas svaine bija pieliktas par moderēm. Tā nu pavasarī ar tām govīm, traktoriem ar cūkām būros, devāmies frontei pa pēdām. Vienā grāvī krievi, otrā vācieši, pa vidu braucam, nespēju skatīties, slēpos aiz traktora borta. Reiz nakšņojām pasakainā medību pilī, medību trofejas, galds vienā porcelānā un kristālā, ēdamā kalni, siltumnīca pilna salātiem… Bet nevienas dzīvas dvēseles, tikai aitas nošautas. Kad nonācām poļu sektorā, krievi pēkšņi mūs un vēl vienu ģimeni ielādēja vagonā, lai braucam atpakaļ uz Latviju. Bet poļi mūs glāba un pa vagona otru pusi izvilka ārā. Dzīvojām pie viņiem tukšā mājā. Redzējām, kā poļi izdzen vāciešus ar to, kas mugurā. Reiz gājām uz tukšo miestu pēc ēdamā. Miests bija tik kopts, dārzi pilni saknēm. Iegājām vienā mājā, otrā – gultas saklātas, viss tik perfektā kārtībā… Tomēr čekisti mūs pie poļiem atrada, pielika krustmātes tēvu pie sienas un teica: ja mēs nebūsim vilcienā un prom, tad… Stacijas priekšnieks mums sagādāja vagonu, un braucām uz Rīgu.
– Pie kā jūs Rīgā dzīvojāt?
– Pie tās pašas krustmāmiņas, ar kuru pārbraucām no Vācijas, un viņas vecākiem. Krustmāmiņa ļoti daudz strādāja, lai varētu pabarot savus vecākus, savas māsas bērnus, mani, viņai pašai piedzima meitiņa, un viņa vairs nevarēja man veltīt daudz laika. Pēc kara lieka mute nevienam nebija vēlama. Bet krustmāmiņa teica: es Maiju paņēmu no papiņa, viņam arī atdošu. Mācoties 2. vidusskolas 10. klasē, saslimu ar cingu, tik milzīgs vitamīnu trūkums. Skolotāji man pirka citronus.
– Vai skolā zināja, ka esat ulmaņlaika ministra bērns?
– Franču licejā sākumā bija jocīgi. Kad atbraucu no Vācijas, man bija zirņu zaļa kleita, no tantes kleitas pāršūta. Un tantes kurpes, kam pirkstgalos sabāzti papīri, lai nekrīt nost. Reiz mani izsauc uz skolotāju istabu. Jautā, vai tiešām esmu Harija Nolles māsa? Saku – jā. No tās reizes biju mīlule visiem skolotājiem. Arī Rīgas 2. vidusskolā skolotāji zinājuši un baiļojušies par mani, ka tikai neizrunājos. To viņi man vēlāk skolas salidojumā pastāstīja.
– Vai mamma no Sibīrijas rakstīja?
– Jā, sarakstījāmies, bet es jau viņai nestāstīju, kā patiesībā man iet.
Tāpēc apprecējos tik jauna, jo man gribējās savas mājas, beidzot vienu savu cilvēku, kurš mani aizstāv, kuram var pieglausties. Un mans pirmais vīrs bija ļoti krietns un ļoti mīlošs. Arī mamma, kad atbrauca no Sibīrijas, sākumā dzīvoja pie mums, Jēkabpils mežrūpniecības saimniecībā, Zasā. Kad pārcēlāmies uz Strenčiem, no Sibīrijas bija atgriezies Harijs un mamma sāka dzīvot pie viņa, jo Harijam kā nepatiesi represētajam Rīgā Blaumaņa ielā iedeva dzīvokli.
