– Amerikā jūsu tēvs darbojās Amerikas Latviešu apvienībā, Apspiesto Eiropas tautu asamblejā, Apvienotajā Amerikas baltiešu komitejā, piedalījās trimdas LOK izveidē, uzrakstīja vairākas grāmatas. Kad jūs pirmo reizi lasījāt grāmatu “Labie gadi”? 22
– Radi mani vairākkārt izsauca uz ārzemēm. Bet čeka allaž atbildēja – “neceļesoobrazno” (nav jēgas – krievu val.). 1988. gadā, kad abi vecāki jau bija miruši, mani beidzot izlaida uz Vāciju pie brāļa. Tad es dabūju papiņa grāmatu. Mājupceļā Brestas stacijā bija lielā kratīšana. Jautāju, ko viņi meklē? Pornogrāfiju. Es smejos – manā vecumā? Bet kratīšanas laikā tēva grāmatu kāda latviete, kas brauca no Varšavas, paņēma vilciena koridorā it kā lasīt. Un tā es “Labos gadus” pārvedu Latvijā. Lasīju viegli dalītām jūtām. Novērtēju interesantos aprakstus, tēva zināšanas, aktīvo darbību, drosmi. Taču es neesmu ar viņu augusi, man ir tik daudz nenoskaidrotu jautājumu. Es viņam nespēju piedot, ka viņš neatbrauca apciemot mammu VFR, kurp mamma 1961. gadā pārcēlās dzīvot. Vēstulēs rakstīju: “Papiņ, tev ir jābūt džentlmenim, jo mammiņu izsūtīja tevis dēļ.”
– Vai nešķita jocīgi, ka grāmatā viņš tik maz raksta par ģimeni?
– Jā. Iespējams, otrā sieva nav vēlējusies, ka viņš par mums raksta. Bet papiņš mani ļoti mīlēja. Kara beigās 1944. gada jūlijā mammas māsa tante Frīda gribēja mani ņemt uz Zviedriju. Bet papiņš prasīja, lai mani noteikti sūta pie viņa uz Vāciju. Mani “piekabināja” VEF inženiera Bērziņa ģimenei, kas ar kuģi devās uz Vāciju. Berlīnē kundze, pie kuras apmetāmies, zvanīja tēvam, ka meita ir klāt, vai viņš rīt no rīta varētu atbraukt. Nē, tēvs teicis, tūlīt. Un naktī brauca mani satikt. Nebiju tēvu redzējusi četrus gadus, man bija bail, ka ieraudzīšu svešu kungu. Skatījos pa logu – viss sabumbots, pretējās mājas drupās lustras karājas. Atmostos, kāds mani mīļi glāsta, atveru acis – papiņš mans! Tad viņš uz rokām nesa mani uz metro. Berlīnē viņš gādāja audumus un veda mani pie šuvējām, lai darina man kleitiņas. Kā mēs abi divi staigājām pa Berlīni! Tur bija ļoti daudz latviešu bēgļu. Viņi papiņu sirsnīgi sveicināja, nāca klāt runāties. Kā viņš mani mācīja dzīvot! Ka nav nekā skaistāka un mīļāka par Latviju. Ka nekad nedrīkstu nodot cilvēkus, nekad, nekādos apstākļos. Tas viss man tika stāstīts, it kā viņš zinātu, kur nonākšu. Kad Berlīni bombardēja, nevarēju iet skolā, un tēvs mani aizsūtīja pie krustmātes (manas mammas brāļa sieva) Margaritas Šābertes uz Pomerāniju. Šķīrāmies 1945. gada 16. janvārī Berlīnes dzelzceļa stacijā. Un vairāk nesatikāmies. Sniga. Kad vilciens sāka kustēties, tēvs nocēla hūti un es skatījos, kā sniega pārslas krīt viņam matos. Domāju, ak, kungs, ak, kungs! Vai to kāds varēja paredzēt, ka jau 3. martā Pomerānija būs zem krieviem ar visu laupīšanu un izvarošanu!? Papiņš katru dienu sūtīja telegrammu, jo viņam nebija pases, viņu nelaida man pakaļ.
