Noslēpumainākā Ulmaņlaika valstsvīra meita . Saruna ar Maiju Eineri 22
Latvijas 100. gadskārtu gaidot, izdevniecība “Lauku Avīze” laidusi klajā Alfrēda Bērziņa 1963. gadā ASV sarakstītu atmiņu grāmatu “Labie gadi. Pirms un pēc 15. maija”. “Noslēpumainākais valstsvīrs “15. maija Latvijā”, plaši pazīstams, reti talantīgs un neapšaubāmi veiksmīgs politiķis” – tā grāmatas ievadā Alfrēdu Bērziņu vērtē vēsturnieks Inesis Feldmanis. Pats Bērziņš grāmatu sāk ar nodaļu “Mana dzimta”. Jā, kā klājas viņa dzimtas turpinātājai, meitai MAIJAI EINEREI? Kāda dzīve padomju laikos bija ulmaņlaika ministra bērnam, kam tēvs Vācijā un vēlāk – Amerikā, bet māte izsūtījumā Sibīrijā un vēlāk dzīvojusi Vācijas Federatīvajā Republikā?
– Jūsu tēvs Alfrēds Bērziņš izbrauca uz Zviedriju 1940. gada 1. jūlijā, māti ar pusbrāli deportēja uz Sibīriju 1941. gada jūnijā. Kā jūs viena palikāt Latvijā?
– Jā, tādi brīnumi bieži nenotiek. Bet māja Rīgā, Ģertrūdes un Čaka ielu stūrī – manas mammiņas pirmā vīra daktera Bernharda Nolles māja – ir mistiska. Tās sargeņģelis man divreiz izglāba dzīvību. 1941. gada vasarā man bija septiņi gadi, biju noslimojusies ar garo klepu. Naktī pamodos no trokšņa – čekists skrēja cauri manai guļamistabai, turēdams revolveri pītā šņorē. Viņi taču zināja, ka mājās no vīriešu cilvēkiem ir tikai mans divdesmit gadus vecais pusbrālis Harijs, ko mammiņa, sākoties Otrajam pasaules karam, bija atsaukusi no studijām Oksfordā. Ieskrēja vēl otrs čekists, un abi kliedza – ģērbiet bērnu! Mammiņa atbildēja, ka neģērbs vis, jo bērns ir slims. Atskanēja draudi: jūs to nožēlosiet! Mamma nometās pie manas gultiņas ceļos, atvadījās. Un viņus ar Hariju aizveda. Bet otrā dienā čekisti vēlreiz nāca man pakaļ. Krustmāte un vecmāmiņa bija mani tā notinušas, ka tikai deguns ārā, biju pagara auguma, laikam čekisti negribēja mani nest. Un tā es paliku Rīgā. Brīnums! Un otrs brīnums notika 1996. gadā, kad jau bijām namu atguvuši. Spiedu durvju kodu, bet strādnieki augšā ņēma nost stikla izkārtni. Tā izšļuka viņiem no rokām un uzkrita man uz galvas, asinis plūda… Slimnīcā rētai uzlika astoņas šuves. Plāksne varēja mani nosist, tomēr tā nenotika, jo saļimu un nedabūju triecienu. Man bija sajūta, it kā kāds man iesistu pa kājām. Mājas sargeņģelis mani atkal paglāba.
– Vai vārds jums dots, godinot tēva vecvecvec… mammu Maiju?
– Jā, tēva dzimtā pirmā rakstos zināmā sieviete, vēl dzimtcilvēks, bija Maija. Kad piedzimu, vecākiem nebija gari jādomā. Četrpadsmit gadus pirms manas dzimšanas māmiņai mani izzīlēja Finks. Kad viņa vēl bija daktera Nolles kundze un gaidībās ar Hariju, kā visas sabiedrības dāmas, devās pie Finka. Lai pārbaudītu gaišreģa spējas, laulības gredzenu atstāja mājās. “To laulājamo gredzenu jums nevajadzēja vilkt nost,” Finks pieņemamās istabas pustumsā teicis. Vēl viņš zinājis, ka bērniņš, ko mamma gaida, būs puisītis, un viņas vīrs mirs 1931. gadā. Pēc tam būšot ļoti laimīga laulība un piedzims meita. Un tad Finks mammai pareģoja Sibīrijas gadus – sākšoties dzīve, kādu cilvēks tik tikko spēj panest un izdzīvot. Mammiņa domājusi: smieklīgi, kā gan viņai, situētai sabiedrības dāmai, var būt grūta dzīve? Kad Sibīrijā zaldāti ar suņiem viņus dzinuši no viena lēģera uz otru un pretim no cita lēģera dzīts Finks, viņš saucis: “Bērziņ kundze, viss būs labi, mēs Rīgā redzēsimies!” Ne dubļi, ne suņu rejas, nekas vairs nebiedēja, mammiņa zinājusi – viss būs labi. Manu vecāku laulība ilga tikai astoņus gadus. Un mammiņa teica, ka izsūtījumā viņas dzīvotgribu uzturēja lielā mīlestība pret bērniem un vīru Alfrēdu Bērziņu. 1956. gada pirmsjāņu naktī Krustpils stacijā viņu sagaidīju no izsūtījuma. Pirmais, ko viņa man jautāja: kur ir papiņš? Vai viņš ir dzīvs?
