Versija: vēsturisks artefakts 14
Nepaliksim tomēr tikai pie viena vienīga vērtējuma – lai cik autoritatīvs tas arī būtu. Interesants un vēsturē piezemēts skatījums uz Siguldas disku ir Latvijas vēstures apzinātājam un pētniekam Ojāram Ozoliņam. Nekādas mistikas, tikai secinājumi.
Ozoliņš pauž, ka tajā vietā, kur atrasts Siguldas disks, 1211. gada pavasarī notikusi Rīgas bīskapa un ordeņmestra kauja pret igauņiem, kuri nākuši izpostīt Livoniju. Igauņi cietuši smagu sakāvi un bēguši ar to, kas mugurā, pamezdami visu mantību. Tas noticis Gaujas posmā, kur kreisajā krastā 2000. gadā atrasts aprakstītais disks. Esot iespējams, ka tas ir sāmsaliešu darinājums, par ko vedina domāt rakstu veidojošās ideogrammas, kuras identiskas Zviedrijas klintīs atrastajām un kuras saistītas ar senām pirmtiesībām uz zemēm.
Uz Siguldā atrastā diska redzams priesteris – Dievadēls, kurš dod svētību turpmāk aprakstītajām norisēm, kas saistītas ar pēdu iezīmēšanu jaunai dzīvei jaunās vietās. Uz to norāda kādreiz plaši lietotā ziemas saulgriežu zīme priestera paceltajā rokā, gan arī priestera amata rīks pasaules iezīmēšanai un sakārtošanai. Raksta turpinājumā minētās rakstu zīmes saistītas ar kuģu attēliem, kādi Zviedrijas senrakstos attēloti dažādos veidos. Kuģiem, kas atrasti uz Siguldas diska, var vilkt paralēles ar tiem kuģiem, ar kuriem igauņu karotāji ieradās pie Turaidas, lai uzveiktu tos, kuri neatzīst viņu tiesības dzīvot pēc sava prāta. Ar uzveikšanu un tiesību nostiprināšanu daudzos cilvēces pirmrakstos saistās simbolisks zivs attēls, un tāds redzams arī Siguldas diska fragmentā zem priestera zīmes.
Kā atbalsojot senajai tradīcijai ar zivi simbolizēt kaut kā uzveikšanu un tiesību nostiprināšanu, arī mūsu dienās mafijā valda tradīcija iznīcināšanai nolemtajiem pretiniekiem vispirms piedāvāt zivi. Mafija radās 19. gadsimta Itālijā, kur tolaik zināšanas par senām tradīcijām bija saglabājušās no Romas valsts laikiem. 13. gadsimtā tās varēja būt zināmas arī Vatikānā, kam savu pretinieku iznīcināšana bija parasta lieta.
Tātad diskam varētu būt arī cita, gluži pretēja izcelsme. Iespējams, Rīgas bīskaps to atvedis no Romas, kur disku saņēmis līdz ar pirmtiesību rakstu noteikšanai pagānu zemju sadalīšanā, par ko pakļautos vajadzēja pārliecināt ar viņiem saprotamiem un svētiem rakstiem. Taču iespējamās lībiešu (vācu sabiedrotie) un igauņu izlīgšanas sarunās disks no lībiešiem nonācis pie igauņiem, kuri, bēgot no kaujas lauka, to izmetuši vai pazaudējuši.
Ozoliņš pauž, ka minētie, protams, ir hipotētiski pieņēmumi, jo gadsimtos līdz mūsu dienām Sigulda un Turaida pieredzējušas arī citus tīkotājus mūszemē nostiprināt savas pirmtiesības, valdīt un iznīcināt pretiniekus.
Tiktāl par zudušo Siguldas disku. Tikai… kas gan ir viens, lai arī vērtīgs artefakts, salīdzinājumā ar zudušiem 12 tūkstošiem senu priekšmetu? Jā, jā, – arī tā ir noticis mūsu neapturami brīvajā Latvijā, un par to stāstīsim turpmāk…
