Noslēpumainais Ūsiņa akmens 0
Tas akmens ir no manas bērnības zemes, laimīgas, senas. Akmens vēl tagad ir dzīvs, jo gadsimtu robežām pāri nācis man līdzi. Tas tiešām ir klusais brīnumu brīnums, kā soli pa solim Ūsiņa akmens ir atradies.
Pirmā tikšanās
Latvija bija vēl brīva. Kā pa sapņiem atceros saulainu pļavu un prieku savu, kad uzplaiksnīja akmens, liels kā brīnums. Lielāks par čigāna vāģiem. Varbūt, ka Ķonānu ļaudis meža pļavās grāba sienu, varbūt sēņoja vai ogoja, bet todien man bija ļauts par akmeni priecāties ilgi un daudz. Es domāju, ka to par Skrīveru akmeni sauc, jo milzis bija Skrīveru daļā. Tikšanās ar akmeni iegūlās atmiņā uz mūžu kā skaistākā bērnības pasaka.
Kur palicis bērnības milzis?
Pagāja kari un daudzi, daudzi gadi – vienas paaudzes laiks. Ap 1970. gadu latvieši lielā skaitā no sirds sāka darboties Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Pa visu Padomju Latvijas republiku tika izsludināts dižakmeņu un dižkoku meklēšanas vilnis, arī es biju sācis viļņoties līdzi.
Pirmā Maija svētku brīvdienās ar bērniem braucām uz mūsu laukiem. Nākamajā dienā devāmies meklēt Skrīveru akmeni cerībā, ka tas varbūt ir dižakmens. Bet nevarēju vairs atrast. Manu laukakmeni bija paslēpis mežs; to bija ielenkuši lieli koki un krūmi.
Kad beidzot pēc ilgas meklēšanas atkal ieraudzīju, jutos vīlies. Sarucis un pieplacis tagad rādījās bērnības milzis! Tajā dienā šis akmens kļuva par pirmo, pie kura es izdomāju lielo akmeņu mērīšanas metodiku, un vienlaikus tas kļuva par pirmo nākamo gadu uzmērīto akmeņu simtos. Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka tas glabā vēl kādu noslēpumu.
Pēc pāris nedēļām par saviem akmens mērījumiem stāstīju Ķonānu mājas pēdējiem vecajiem ļaudīm. Mātes brālis Kondrāts Stankēvičs (dzimis 1896. g.), saukts par Kondu, zināja teikt: “Mans vecaistēvs stāstīja, ka šis akmens Skrīveru meža zemē saukts par Pieguļas akmeni, jo tur vecos laikos rīkojuši Pieguļas godus. O, Pieguļas godi ir bijuši vareni jautrības svētki! Pavasarī, kad pēc garās ziemas pirmoreiz laiduši zirgus pieguļā, no apkārtējām mājām pie šī akmens sapulcējušies ne tikai paši pieguļnieki, bet arī pārējie ļaudis. Līdzi veduši ēdienus un alus muciņu. Un tad gājis vaļā – kurinājuši uguni, dejojuši, dziedājuši un spēkojušies. Traki ellīgas ir bijušas puišu sacensības – laušanās, vilkšanās ar pirkstiem. Visjautrākā bijusi “pupu zemes aršana”. Pirms sacensībām vilkuši lozes, kam ar kuru jāmērojas spēkiem. Bet vai tu maz zini, kas ir “pupu zemes aršana”? Ā, nezini vis! Abi sacensoņi nometušies četrrāpus zemē, ar mugurpusēm viens pret otru, ap pleciem un krūtīm apmetuši virvi, izvilkuši to caur kājstarpu uz otru dalībnieku, kurš iejūdzies arī tādā pašā veidā. Virvi ņēmuši garu, jo starp abiem cīkstoņiem pa vidu atradies mārks. Pēc svilpiena katrs rāvis, ko māk un cik spēj, jo galu galā vienam bija jāizpeldas mārkā. Vājākais, turēdamies pretī visiem spēkiem, atmuguriski kā vēzis, ar kājām un rokām atsperdamies un zemi kārpīdams, ka smiltis vien gājušas pa gaisu, beidzot visiem par lielu jautrību, kliedzienu pavadīts, atmuguriski ticis ierauts mārkā.”
Prasu Kondam, no cik plašas apkārtnes pulcējušies ļaudis uz Pieguļas godiem. Izrādās, ka zemnieku sētas jeb mājas ir grupētas it kā pa ciemiem, lai gan atradušās gana tālu cita no citas. Konda mēģina atcerēties: “No Kraujveiderēm nāca Grabani, Gužāni, Karpi, Rībkalni, no Grasēm nāca Lāči, Ābrāmi, Kļaviņi, no Ķonāniem nāca paši Skrīveri, kuru zemē Pieguļas akmens atradās, Āboliņi un mūsu ķonānieši, no Matiņiem – Dikmaņi. Tā viņi līdz 19. gadsimta beigām rīkojuši šos godus.
Akmens noslēpums
Par šā akmens dīvainajiem, sen aizmirstajiem pavasara svētkiem 1972. gadā es uzrakstīju žurnālam “Lauku Dzīve”. Manu nelielo publikāciju ievēroja vēsturnieki un seno tradīciju pētnieki. Vēl pēc gadiem 30 manis paša mācekļi Ansis Opmanis un Sandis Laime paskaidroja, ka manas bērnības pasaku akmens un Kondas atmiņu pieraksts pēc visām pazīmēm atbilstot seno latviešu dievības Ūsiņa akmenim un ir vienīgais no trijiem Ūsiņa akmeņiem, kas atrasts un apskatāms dabā.
2006. gadā uz Pieguļas jeb Ūsiņa akmeni mūsu darba grupa devās, bruņojusies ne vien ar lielu pieredzi, bet arī ar digitālajiem fotoaparātiem un akmeņu izpētes anketām. Meža pļavu zeme kolhoza laikos meliorēta, senās atmiņu vietas un ceļi nolīdzināti. Mūsu Ķonānu skaistās Silakalna priedes vairāku hekt-āru platībā kolhoza priekšsēdis, otrreiz atdzimstot brīvajai Latvijai, pasteidzies nocirst pa tīro. Tagad to vietā jau 22 gadus aug apšu biezoknis.
Lai šajā pārvērtību un krūmu biezokņa mudžeklī mācētu atrast Gaismas dieva jeb Ūsiņa Pieguļas akmeni, lūdzām palīgā kaimiņu, Skrīveru māju saimnieku Vitautu Priednieku, jo viņa mājas ir vienīgās, kas no sešu māju grupas vēl palikušas apdzīvotas.
Kad šoreiz ieraudzīju savu bērnības akmeni, atkal sapratu un priecājos, cik tas ir skaists – kā liels sarkanīgos kristālos vizuļojošs altāris.
Un tas taču patiešām ir bijis manu senču Ūsiņa altāris. Vienu metru augsts plakans akmens ar stāvām malām, mazliet ieliektu virsmu kā milzīgs ministra rakstāmgalds, pie kura ērti strādāt, jo tur var salikt daudzas lietas. Jādomā, ka senatnē uz tā kārtoja ziedojumus un Pieguļas godu mielastu (tiesa, par upurēšanu Konda neko netika stāstījis).
Tas ir sarkanīgs rapakivi granīta bluķis: garums – 4,2 m, platums – 3,2 m, virszemes tilpums – 5,5 m3, altāra virsmas laukums – 6,2 m2. Plakanajā virsmā ir izlūzumi līdz 5 cm dziļumam. Lietus laikā akmens iedobēs var sakrāties pāris litri ūdens. Tāds debesu ūdens senos laikos tika uzskatīts par svētu un dziedniecisku.
Dienvidaustrumu galā zem akmens ir bedre, kas pildīta ar mazākiem akmeņiem. Iespējams, ka tur rakušies kādi mantas meklētāji. Šī bedre bija redzama jau manā bērnībā.
Turklāt tas ir arī muldakmens, par kādiem raksta kulta vietu pētnieks profesors Juris Urtāns. Diemžēl šis kultūrvēsturiskais akmens joprojām nav iekļauts aizsargājamo arheoloģisko pieminekļu sarakstā.
Ko dara Ūsiņš? * Latviešu mitoloģijā Ūsiņš ir gaismas un pavasara, zirgu un bišu dievība. Reliģijas vēsturnieks Haralds Biezais secinājis, ka pēc vissenākajiem priekšstatiem Ūsiņš pieder pie debesu dievībām. Tāpat kā Saule, Mēness un Dieva dēli arī Ūsiņš brauc vai jāj pār kalnu, kas mitoloģiskajās dziesmās simbolizē debesis. H. Biezais Ūsiņu sauc par seno latviešu gaismas dievu. * Pirmās rakstiskās liecības par Ūsiņu sniedz jezuīts Sribings 1606. gadā, pieminot, ka latviešiem esot zirgu dievs “Dewig Vschinge”. * Mācītājs Roberts Auniņš 1881. gadā raksta, ka Ūsiņa vārds esot atvasināts no saknes “us”, kas ir pamatā vārdam “aušra” jeb “rīta gaisma”. Ūsiņa vārds atrodams 78 tautasdziesmās: Ūsiņš jāja pār kalniņu Ar akmeņu kumeliņu. Tas atnesa kokiem lapas, Zemei zaļu mēteliņu. * Kristīgās reliģijas ietekmē Ūsiņš pārtop par Jurģi, jo kristīgā kalendāra Jurģu diena, 23. aprīlis, sakrīt ar Ūsiņa laiku, kad daba mostas un zirgus pirmoreiz laiž pieguļā. Pēc vecā kalendāra 23. aprīlis bija mūsdienu 7. maijs. Agrāk Jurģu diena zemniekiem bija lielu notikumu laiks. Ūsiņš ir viena no retajām latviešu mitoloģiskajām dievībām, kas iesaistās rituālajā mielastā. |
Kur meklēt Ūsiņa vietas?
Sandis Laime ir savācis un apkopojis visas rakstos un teikās pieminētās gaismas dieva vietas un publicējis izsmeļošu rakstu žurnāla “Letonica” 2008. gada 18. numurā. Izrādās, ka zināmas ir tikai divpadsmit Ūsiņa vietas un tās atrodas Vidzemē ļoti šaurā joslā ap Madonas, Gulbenes, Alūksnes rajona austrumu daļu, Beļavas, Jaunalūksnes, Vecgulbenes, Tirzas, Dzelzavas, Lubānas un Praulienas pagastos. Latgalē ir tikai viena vieta, kur pieminēts Ūsiņš, – Preiļu novada Pelēču pagasts.
Taču manā Dzelzavā bez Pieguļas akmens ir vēl viena Ūsiņa vieta – Ūsiņa kalns. Tas atrodas lēzenā pacēlumā ar ugunssargu torni vienu kilometru no Dzelzavas centra. No šī kalna paveras viena no Latvijas plašākajām ainavām pāri Kujas ielejai uz Cesvaines pusi. Nav saglabājušās nekādas ziņas, kā skaistajā kalnā svinēti pavasara svētki – Pieguļas godi, tikai vietvārds vien glabā un mirdzina šo noslēpumu. Jā, arī vietvārdi ir mūsu latviskuma pērles. Ainava bez vietvārdiem un ziņām par kultūrvēsturi būtu tukša un akla.
Adrese:
Madonas novada Dzelzavas pagasta ziemeļu galā meža malā, Skrīveru daļā, 1,5 km uz ziemeļiem no Ķonāniem.
