Noslēpumainais policistisko olnīcu sindroms. Rada ne tikai sievietes veselības problēmas, sekmē diabētu 0
Pinnes pieaugušā vecumā, tumši matiņi uz virslūpas, zoda un ne tikai, liekais svars, kas nekādi negrib mazināties, neauglība – tā ir tikai daļa no nepatikšanām, ko var sagādāt policistisko olnīcu sindroms. Mūža otrajā pusē tas sekmē otrā tipa cukura diabēta un sirds asinsvadu slimību attīstību.
Zudis hormonu līdzsvars
Policistisko olnīcu sindroms ir hroniski hormonu darbības traucējumi, kas piemeklē 5–10% sieviešu reproduktīvajā vecumā. Atšķirībā no daudzām slimībām, kuru cēloņi, ārstēšana un profilakse ir zināma, sindroma rašanās iemesli pagaidām nav noskaidroti. Lai gan atklāti trīs gēni, kas to izraisa, pagaidām nav saprotams, kādēļ vienai daļai sieviešu ar vienādu iedzimtību tas dzīves laikā izpaužas, bet otrai ne.
“Diagnozi “policistisko olnīcu sindroms” bieži vien nosaka ar izslēgšanas metodi, kad veikti izmeklējumi un analīzes, kas neapstiprina citu slimību esamību,” stāsta ginekoloģe endokrinoloģe Ineta Vasaraudze. Tomēr ir arī noteikti diagnostiskie kritēriji, kas ļauj nonākt pie pareizā secinājuma. Pirmkārt, retas mēnešreizes vai to ilgstošs iztrūkums (trīs mēneši vai pat ilgāk), otrkārt, izmainīta olnīcu struktūra – veicot šī orgāna ultrasonogrāfiju, redzamas daudzas mazas cistas, kā arī sievišķo un vīrišķo hormonu disbalanss, kuru var atklāt analīzēs. Bieži vien pacientes sūdzas par ādas taukošanos un akni, pastiprinātu apmatojuma veidošanos, arī tajās ķermeņa daļās, kur tas sievietēm parasti neaug, citreiz par matu izkrišanu vai pat plikgalvību.
Ja jaunai meitenei vai sievietei pastiprināti veidojas pinnes un pūtītes, bet kosmetologa vai dermatologa ieteiktā ārstēšana nav efektīva, ja ir neregulāras mēnešreizes un liekais apmatojums, vajadzētu doties pie ginekologa, lai pārbaudītu hormonu līmeni. Valda uzskats, ka pie vainas varētu būt izmaiņas hipotalāma–hipofīzes–olnīcu ass atgriezeniskajā mehānismā, kas kontrolē hormonu izdali.
“Olnīcas jau pašas “neizlemj”, kad, cik daudz un kādus dzimumhormonus ražot. To darbību nosaka hipotalāms un hipofīze, kas atrodas galvas smadzenēs. Turklāt vīrišķos hormonus ražo ne tikai olnīcas, bet arī virsnieres, tādēļ vispirms jānoskaidro, kurš no šiem orgāniem vainojams vīrišķo hormonu pārprodukcijā,” teic ārste.
Kaitē vielmaiņai un sirds veselībai
Sliktā ziņa – policistisko olnīcu sindromu izārstēt nevar, ar to jāsadzīvo visa mūža garumā. Gados jaunām sievietēm lielākās raizes un diskomfortu sagādā hormonālās izmaiņas. Piemēram, vīrišķo hormonu pārprodukcijas dēļ ādas receptori reaģē ļoti aktīvi, tādēļ uz ādas veidojas pūtītes un aug tumši matiņi. Taču, jo sieviete vecāka, jo vairāk priekšplānā izvirzās metabolās jeb ar vielmaiņu saistītās problēmas. Ne jau velti dažās pasaules valstīs ar šī sindroma ārstēšanu pārsvarā nodarbojas ginekologi, citās – endokrinologi.
“Olnīcu darbība ietekmē arī endokrīno sistēmu, jo daļai sieviešu, kurām ir policistisko olnīcu sindroms, rodas tā saucamā insulīna rezistence. Tas nozīmē, ka organisms neadekvāti reaģē uz aizkuņģa dziedzera izstrādāto insulīna daudzumu un ar laiku attīstās otrā tipa cukura diabēts. Protams, ja vien sieviete jau laikus neievieš korekcijas savā dzīvesveidā,” norāda I. Vasaraudze, piebilstot, ka diabēts un tā ietekmē radušies sirds un asinsvadu bojājumi, tajā skaitā insults un miokarda infarkts, ir biežākās policistisko olnīcu sindroma komplikācijas.
Lai gan, pavirši raugoties, šķiet, ka atliek vien vīrišķo hormonu līmeni “ielikt rāmjos”, lai pazustu pinnes, liekais svars un nevēlamais apmatojums, tas tomēr nav tik vienkārši. “Diemžēl sievietēm ar akni un izteiktu apmatojumu hormonu līmenis var būt pavisam normāls un otrādi,” novērojusi ginekoloģe. Tieši tādēļ policistisko olnīcu sindroma ārstēšana vērsta uz simptomu mazināšanu, un medikamenti tiek piemeklēti atkarībā no tā, kādas izpausmes – akne, neauglība vai vielmaiņas traucējumi – attiecīgajā dzīves posmā pacienti apgrūtina visvairāk.
Ja sieviete vēlas bērnu
Statistika liecina, ka tikai apmēram 30% sieviešu, kurām ir policistisko olnīcu sindroms, grūtniecība iestājas bez kādiem sarežģījumiem. “Pārējām diemžēl nav tā veicies, taču daudzām no viņām mūsdienās iespējams palīdzēt,” uzsver I. Vasaraudze.
Menstruālā cikla laikā hormonu ietekmē olnīcās veidojas pūslīši – folikuli, kas satur nenobriedušas olšūnas un šķidrumu. Pēc olnīcas nobriešanas tam vajadzētu pārplīst, lai olšūna varētu izkļūt laukā, un samazināties. Ja tie nepārplīst vai nesamazinās, veidojas cistas. Lai gan daudzās mazās cistas neapdraud sievietes veselību, tās liecina, ka olšūnas normāli nenobriest, neizkļūst no folikula un nevar tikt apaugļotas.
Zināms, ka lielā mērā var palīdzēt dzīvesveida izmaiņas – diēta un regulāras fiziskās aktivitātes, it īpaši, ja sievietei ir liekais svars (nereti tas pastiprināti uzkrājas vidukļa zonā). Pētījumi liecina, ka, samazinot svaru par 5%, ievērojami palielinās ovulāciju biežums un iespēja, ka iestāsies grūtniecība un tā noritēs veiksmīgi.
“Sievietes bieži vien brīnās, kādēļ ginekologs viņām izraksta zāles, kas paredzētas cukura diabēta ārstēšanai. Lai notiktu apaugļošanās, nepieciešams insulīnam līdzīgais augšanas faktors, kas izraisa ovulāciju. Mazinot insulīna rezistenci, iespējams to atjaunot,” stāsta ārste.
Ja konservatīva ārstēšana tomēr nelīdz, iespējams palīdzēt ķirurģiski. Viena no metodēm – laparaskopiskas operācijas laikā olnīcu apvalkā tiek veikti nelieli griezieni, lai atbrīvotu olšūnas. Reizēm auglības uzlabošanai tiek veikta arī tā saucamā ķīļveida rezekcija, izoperējot daļu olnīcas apvalka audu, lai sekmētu olšūnu nobriešanu un grūtniecības iestāšanos.
