Lidojoša muca vai kas cits? 0
Un vēl ir arī hipotēze par to, ka mokele–mbembe tomēr ir tikai zilonis. Proti, zināms, ka Āfrikas ziloņiem ārkārtīgi patīk peldēties, un tāda ziloņa paskats, kad tas peld ūdenī ar gaisā izslietu snuķi, satrauktiem un mazizglītotiem prātiem var radīt domas par dinozauriem jeb vismaz tādām būtnēm, kas vēl nevienam nav zināmas.
Ir viena daļa pētnieku, kuri uzskata, ka šajā gadījumā par dinozauru pieņemta kāda anomāli gigantiska anakonda vai pitons, kas neilgi pirms pamanīšanas norijis kādu lielu upuri.
Un, protams, ir daļa tādu pētnieku, kuri uzskata, ka mokele–mbembe ir vienkārši izdomājums jeb vismaz vietējo iedzīvotāju tradicionāls mitoloģiskais tēls.
Jāpiemin arī tas, ka Likvalas purvos mītot vēl kāda naturālistu cītīgi medīta būtne – amfībija emela–ntuka, kas izmēru ziņā arī līdzīga zilonim, kuram ir vai nu viens ilknis, vai tāds kā rags uz deguna, un tā ir pelēkā, brūnā vai zaļā krāsā ar garu asti. Pētnieki pauduši, ka, visdrīzāk, šeit ir runa par degunradzi, kas tieši šajā apvidū ir tik reta parādība, ka paspējusi mitoloģizēties. Lai gan vienlaikus, kā pausts nostāstos, šīs būtnes uzvedība absolūti neesot raksturīga degunradžiem, bet vairāk gan vienam no sen izmirušajiem reptiļiem – ceratopsam. Atbilstoši to pašu aborigēnu nostāstiem šī būtne medījot ziloņus un dažkārt mēdzot uzbrukt arī cilvēku apmetnēm. Lai gan pētnieki uzskata, ka šie pēdējie fakti gan esot absolūta izdoma nolūkā iebiedēt savus potenciālos ienaidniekus, savukārt pati noslēpumainā būtne ir izteikts zālēdājs un cīņā ar ziloņiem iesaistās varbūt tikai saistībā ar barības bāzi.
Un ir vēl arī vēstījums par Džundu purvājos, kas atrodas teritorijā starp Angolu, Kongo un Zambiju, mītošajiem pterodaktiliem, kurus vietējie iedzīvotāji apraksta kā ķirzakas jeb krokodilus ar garu asti, kuriem turklāt ir arī spārni un knābis ar zobiem. Interesantākais šķiet tas, ka mūsdienu zinātnieki principā nenoliedz iespēju, ka šie aizvēsturiskie lidojošie reptiļi varētu būt saglabājušies un mist tieši tādos absolūti grūti pieejamos rajonos. Lai gan tajā pašā laikā pausts, ka aborigēni par pterodaktiliem varētu pieņemt kādu liela izmēra sikspārni vai kādu nedabiski liela izmēra plēsīgo putnu.
Saistībā ar visu iepriekšminēto laikam jau būs tikai godīgi kārtējo reizi pieminēt vienu no vispazīstamākajiem pasaulē vēl esošajiem dinozauriem – par Nesiju dēvēto Skotijas Lohnesa ezera briesmoni. Šo būtni pirmo reizi izdevās nofotografēt pagājušā gadsimta sākumdaļā, taču fotogrāfijas autentiskums joprojām paliek apšaubīts. Tostarp pati vieta Skotijā ir ļoti populāra, piesaistot lielu daudzumu tūristu un citu ziņkārīgo cilvēku.
Saistībā ar Nesiju tapusi gūzma viltojumu, un tas laika gaitā sevišķi apgrūtinājis iespēju šajā viltus ziņu un veikli samontēto fotogrāfiju gūzmā rast patiesību. Un parasti tas, ko izdodas nofotografēt amatieriem entuziastiem, ir tradicionālais virs ezera ūdens izslietais garais kakls ar mazo galviņu. Tostarp šī būtne sastapta arī uz sauszemes ezera apkaimē, un šīs liecības apstiprina to, ka Nesija esot būtne ar čūskveidīgu galvu ar ovālām acīm, garu kaklu, pleznainām kājām un vismaz divus metrus garu asti ar ieliektu galu.
Apkopojot visas šīs liecības, kuras snieguši cilvēki, kurus nav nekāda iemesla uzskatīt par psihiski neveseliem vai apzinātiem blēžiem, pētnieki secinājuši, ka Nesija patiešām varētu būt līdz mūsu dienām izdzīvojis pleziozaurs – gigantisks reptilis, kas savulaik dzīvoja ūdenī un skaitās pilnībā izmiris jau pirms aptuveni 60 miljoniem gadu.
Tostarp no dažādām pasaules vietām ik pa laikam pienāk informācija par novērotiem citiem mūsdienu dinozaurveidīgajiem. Galvenokārt minēti zeuglodonti, diplodoki, stegozauri un citi. Iespējams, mūsdienu zinātnei līdztekus jauniem atklājumiem fizikā un astronomijā vēl pietiekami daudz interesanta atklājamā sagaida arī tepat uz zemes.
