Visbiežāk meteojūtīgums izpaužas kā ātra noguršana, turklāt ne tikai kā fizisko spēku zudums, bet arī prāta spēju pavājināšanās. Bieži vien laika apstākļu maiņa ietekmē miegu: kāds nomokās ar bezmiegu, savukārt cits iemieg teju vai iedams. Var rasties arī beziemesla trauksme, aizkaitināmība, nesavaldība. Meteojūtīgi cilvēki bieži cieš no galvas sāpēm, paaugstināta asinsspiediena un arī mazliet paaugstinātas temperatūras. Dažkārt uzrodas arī spazmatiskas vēdersāpes, kas nav saistītas ar saindēšanos vai kādu citu slimību. 3
Tāpat meteojūtīgu cilvēku organisms reaģē arī uz magnētiskajām vētrām, kas rodas pēc uzliesmojumiem uz Saules: sāk sāpēt galva, paaugstinās asinsspiediens, rodas sirdsdarbības traucējumi. Mediķi uzskata, ka lielai daļai šādu cilvēku bieži vien jau tikai regulāri brīdinājumi vien par iespējamu magnētiskās vētras tuvošanos var izraisīt nespēku, turklāt arī tajā gadījumā, ja prognozes nemaz neattaisnojas. Statistika vēsta, ka tieši magnētisko vētru laikā palielinās ātrās palīdzības brigāžu izsaukumu skaits, kas saistīts ar hipertoniskajām krīzēm, infarktiem un insultiem. Diemžēl tādos periodos pieaug arī ar šīm slimībām saistīto nāves gadījumu skaits.
No tā visa nepasargā arī atrašanās telpās aiz biezām sienām, kur cilvēku skar arī vēja virziena maiņu izraisītās pašsajūtas svārstības. Jāpiebilst, ka cilvēku visnegatīvāk iespaido vēji, kas iet virzienā no augšas uz leju. Tie galvenokārt veidojas tad, kad gaiss no augšas pieplūst kalnu masīva apakšdaļai, ceļā kļūstot siltāks, sausāks un bieži vien uzņemot aizvien lielāku ātrumu.
Tādi vēji (piemēram, fēns Alpos un mistrāls Francijas dienvidos) var ietekmēt ļoti lielu teritoriju. Tādu vēju periodā zinātnieki konstatējuši sirdstrieku gadījumu skaita palielināšanos. Biometeorologi uzskata, ka jebkāda negatīva ietekme uz cilvēka pašsajūtu – no vispārēja vājuma līdz galvassāpēm – var būt saistīta ar katrā konkrētajā vietā valdošo vietējo vēju virzieniem.
