Šogad aprit 300 gadu, kopš dzimis noslēpumainais fantāzijas lielmeistars Minhauzens 0
Šogad aprit 300 gadu, kopš dzimis leģendārais vācu fantazētājs Hieronīms Kārlis Fridrihs barons fon Minhauzens (1720–1797). Ar savu harismātisko personību un piedzīvojumiem sabiedrības atmiņā viņš vairāk palicis kā mākslas tēls, mazāk kā reāla vēsturiska personība.
Tāpēc šoreiz ar Duntes Minhauzena muzeja palīdzību uzzināsim ko vairāk tieši par šā stāstnieka personību, viņa darbību, tostarp Rīgā un Duntē.
Kā patlaban pārvarēt vīrusa laika grūtsirdību, īsināt vienmuļību? Iesaku garīgi veldzēties kādā no barona Minhauzena jautrajām dēku grāmatām, kas ar tajās iekļautajām apgaismības laikmeta ideju liecībām kļuvušas par klasiku. Kā raksturot brīnumaino spēku, kas allaž valdzinājis viņa stāstos?
Manuprāt, ne vien kaislīga izdoma, bet arī atjautība jebkuros grūtos, šķietami nepārvaramos apstākļos spēt izkulties no ķezas.
Kur stāstnieks varēja gūt tik lielu un asprātīgu izdzīvošanas pieredzi?
Nenoliedzami, barons Minhauzens savu vīrišķīgo dvēseli, izturību, dzīves gudrību un iztēli spēcinājis jau kopš bērnības – dzimis 1720. gada 11. maijā Vācijā, nelielajā Bodenverderes pilsētā, bijis piektais no astoņiem bērniem pulkveža Oto fon Minhauzena ģimenē.
Tēvs nomira, kad viņam bija četri gadi, zēnu izaudzināja māte. Pusaudža gados viņš sāka kalpot par pāžu pie Braunšveigas-Volfenbiteles hercoga Ferdinanda Albrehta II. Tur viņš guva arī iemaņas orientēties savstarpēji konkurējošo favorītu attiecībās, rūpīgi slēpt savas domas, izvairīties no intrigu provokācijām…
Pēcāk veidojis militāro karjeru – piedalījies krievu–turku karā un pēc dažiem gadiem, iespējams, arī krievu–zviedru karā, lai gan pagaidām arhīvos par to ziņu neesot.
Militārais švīts Rīgā
Krievijā, kur pavadījis divpadsmit gadus, Minhauzens esot iebraucis 1733. gada vasaras sākumā vilka vilktās … kamanās!
Tiešām, Minhauzena stāsta cienīgi. Pēc atteikšanās no pāža pienākumiem 1740. gadā ieradies Rīgā no Sanktpēterburgas, lai īstenotu militāro karjeru šeit dislocētajā Krievijas impērijas armijas kirasieru (smagā kavalērija) Braunšveigas pulka rotā. Tajā viņš bija iestājies 1739. gadā, sākotnēji bijis korneta pakāpē un 1740. gadā paaugstināts par poručiku (leitnantu) un norīkots par šā pulka Rīgā dislocētās pirmās rotas komandieri.
Rakstītos avotos uzgāju ziņu, ka viņš, būdams jauns virsnieks, dižojies briežādas biksēs, sarkanā kamzolī.
Apkaklīte bijusi rudzupuķu zila, parūkas bizē iepīta melna muarē lente, pie sāniem – zobens, kājās – zābaki ar piešiem. Tāds viņš esot iznācis no Vecrīgas nama Palasta ielā 9, kur toreiz dzīvojis. Šis nams ievērojams arī ar faktu, ka tur vairākas reizes apmeties Krievijas cars Pēteris Pirmais. Limbažu muzeja direktors Jānis Ulmis raksta: “Viņš (Minhauzens) bija norīkots par pulka pirmās rotas komandieri, kuru komplektēja no labākajiem, fiziski spēcīgiem virsniekiem un karavīriem, kas bija tērpti bruņās un ķiverēs.
Rota atradās tiešā virspavēlnieka tuvumā, tādēļ tika izmitināta Rīgā, turpretī pats pulks atradās Vendenē (tagad – Cēsis).
Ievērojot, ka rotā bija 90 cilvēku, uz jaunā komandiera pleciem bija lērums ikdienišķu rūpju.
Viņš sekoja ieroču un munīcijas stāvoklim, saņēma no ārzemēm atvestos zirgus, atskaitījās par kritušo zirgu nodīrātajām un pārdotajām ādām, deva zaldātiem atļaujas precēties…” Atskaites bijis jāraksta krieviski, bet ar rakstību Minhauzenam gājis grūti, toties runājis krieviski pietiekami labi.
Kad 1741. gada galma apvērsumā par imperatori kļuva Elizabete Romanova, leitnanta Minhauzena rota 1742. gadā Rīgas pilī apsargāja apcietināto mazgadīgā troņmantnieka Ivana Romanova ģimeni. Savukārt 1744. gada sākumā Minhauzens komandēja nākamās ķeizarienes Katrīnas II godasardzi, kad viņa cauri Rīgai devās pie sava līgavaiņa Pētera III Romanova uz Pēterburgu.
Rīgā armijā viņš pavadīja astoņus gadus un katru brīvu brīdi izmantoja medībām Duntē.
Nomedīts ar Amora bultu
Viens no jaunā un sabiedriskā Minhauzena draugiem – Baltijas muižnieks, Rīgas tiesnesis Georgs Gustavs fon Duntens – ne reizi vien uzaicinājis Minhauzenu uz medībām savā lauku īpašumā.
Tur poručiks nošāvis gana daudz meža putnu, piemēram, vienā no stāstiem viņš min, ka kādu rītu pa savas guļamistabas logu ieraudzījis lielo dīķi kā nosētu ar meža pīlēm. Paķēris bisi, pa galvu pa kaklu meties ārā. Pēc šāviena ieraudzījis, ka trāpīts pieciem pāriem pīļu – četriem brūnkakļu un vienam lauču pārim.
Brīnumains ir arī stāsts par briedi, kam iešāvis ķiršu kauliņus un nākamajā gadā ieraudzījis starp ragiem izaugušu ķiršu koku, pilnu garšīgām ogām.
Medību guvumu bijis daudz, taču arī pats ticis nomedīts… ar Amora bultu, jo iemīlējās Duntes apkaimes skaistajā muižas saimnieka meitā Jakobīnē. Kāda sakritība – arī viņas tēva priekšteči esot ieradušies Latvijas teritorijā no tām pašām vietām, kur dzimis Minhauzens – no Lejassaksijas Vācijā.
Abu precības nav apšaubāmas, jo Liepupes pagasta Pernigeles baznīcas grāmatā ir saglabājies liktenīgais ieraksts – 1744. gada 2. janvārī kirasieru leitnants Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens ir salaulājies ar tiesneša barona fon Duntena meitu Jakobīni.
Laulībā viņi nodzīvoja 46 gadus – 1790. gada 19. augustā nomira Minhauzena sieva Jakobīne, kura bija gādīga, prata uzturēt māju un sētu.
Lai gan lielāko dzīves daļu Minhauzens kopā ar Jakobīni pavadīja Vācijā, Bordenverderā, tomēr skaistākie un neaizmirstamākie dzīves mirkļi esot bijuši septiņi gadi Duntē. Pēc mīļotās sievas došanās aizsaulē Minhauzens apprecējās vēlreiz, toreiz viņam bija 73, bet jaunajai sievai Berhardīnei fon Brunnai vien 17 gadu. Kā nojaušat, viņu laulība nebija ilga un laimīga.
Dzīves pēdējie gadi Minhauzenam bijuši skumji, pamests vientulībā un apsmieklā, 77 gadu vecumā mira no triekas. 1797. gadā apbedīts Bodenverderā, Kemnādes klostera baznīcā.
Melis, fantazētājs. Varbūt pareģis?
“Katram, kam ir kaut mazākās šaubas par to, ko esmu Jums stāstījis, varu sirsnīgi ieteikt doties pašiem uz mēnesi. Tur viņi varēs pārliecināties, ka reti kāds no tiem cilvēkiem, kas ceļojuši uz mēnesi un atgriezušies, savās runās bijuši tik patiesi kā es,” rakstījis barons Minhauzens. Interesanti, ka pats barona titulu nav lietojis, domājams, ka tas pārceļojis no grāmatu literārā tēla.
Meli nav tas pats, kas izdomājumi? Uzskatīt viņu par meli būtu aplami, jo melus Minhauzens nevarējis ciest.
Tieši tādēļ viņš savus nebeidzamos piedzīvojumus stāstījis tik kaismīgi, ka klausītāji tiem nespējuši noticēt. Jo lielāka klausītāja neticība, jo lielāka stāstnieka radošā iztēle. Būtībā Minhauzens uzskatāms par radošās iztēles, asprātīgas izklaides un izcilas fantāzijas meistaru. Lai arī par Minhauzenu uzrakstīts simtiem grāmatu, tomēr joprojām viņš ir mīkla.
Metafiziskā pasaules uzskata pārstāvis, filozofs Pauls Stelps savā grāmatā “Ulubeles atslēgas” izvirza pat hipotēzi, ka Minhauzena piedzīvojumu grāmatiņa rakstīta šifros, formulās, atslēgās, simbolos un līdzībās – gluži kā Bībele.
Tāpat kā Bībele ne visiem ir skaidri uztverama un saprotama bez satura skaidrojošiem tekstiem, tā arī Minhauzena stāstiņi ne visiem ir izprotami. Citi Minhauzena stāstu pētnieki uzskata, ka viņš tos varējis iegūt no citiem, agrākiem avotiem.
Raug, žurnālā “Nedēļa” (2007. g. nr. 21) lasāms: “Epizodi par alni, uz kura galvas izauga ķiršu koks, var atrast 1729. gada anekdošu krājumā, gadījums, ka suns un zaķis skrējiena laikā pārvēršas par maziem kucēniem un zaķēniem, aprakstīts senā franču stāstu krājumā “Nouvelle fabrique”, pirmoreiz sevi no slīkšņas neizvilka vis Minhauzens, bet Ungārijas karalis Ludviķis jau 1526. gadā…”
Lai nu kā tur bijis, nevienam nav liegts atkārtot jau aprobētus piedzīvojumus, tos stilizēt. Minhauzena piedzīvojumi apkopoti Gotfrīda Augusta Birgera (1747–1794) un Rūdolfa Ērika Raspes (1736–1794) grāmatās, taču kurš no viņiem bijis pirmais autors, joprojām ir strīdīgs jautājums.
Tikpat sarežģīti noteikt, kuri Birgera un Raspes apkopotie stāstiņi patiešām ir barona Minhauzena stāstīti, bet kuri te pārcēlušies no citiem agrākos gadsimtos publicētiem piedzīvojumu stāstu krājumiem. Šai tēmai savus filozofiskās analīzes pētījumus veltījuši daudzi zinātnieki. Grāmatas par Minhauzenu tulkotas vairāk nekā trīsdesmit valodās. Pirmoreiz latviešu valodā “Piedzīvojumi…” iznāca Jelgavā 1870. gadā skolotāja, tulkotāja un rakstnieka Fridriha (Friča) Mekona (1833–1901) tulkojumā no vācu valodas.
Par materiāliem rakstam pateicos Minhauzena muzejam un īpaši Zanei Pjatakovai.
Uzziņa
Ar Minhauzenu saistītie jēdzieni
* “Minhauzena sindroms” – lieto psiholoģijā un medicīnā, lai raksturotu pacientu ar pārbagātu fantāziju.
* “Minhauzena trilemma” – lieto filozofijā, to ieviesis 20. gs. vācu filozofs, kritiskā racionālisma pārstāvis Hanss Alberts sakarā ar diskusijām par pēdējā pamatojuma problēmu. Ja vienu atziņu pamatojam ar otru, tad tā prasa atkal savu pamatojumu un tā joprojām, kamēr izveidojas bezgalīga pamatojumu virkne. Virkni patvaļīgi pārtraucot, rodas t. s. loģiskais aplis – pamatots tiek ar to, kas pats prasa pamatojumu.
Uzziņa
* Minhauzenam izveidoti muzeji Vācijā, Krievijā un Latvijā. Pirmo muzeju Latvijā atklāja 1991. gada 13. aprīlī Duntes krogā, tā iniciators bija Gunārs Pakalns, minhauzenoloģijas pētnieks un kolekcionārs. Diemžēl 2001. gadā ugunsnelaimē Duntes krogs nodega, taču eksponātus izglāba. 2005. gada 32. maijā (1. jūnijā) barons Minhauzens atgriezās Duntes muižā – atjaunotajā muzejā, kas iekļauts kopējā Minhauzena Pasaules atpūtas kompleksā, par ko paldies uzņēmējiem Ivaram Strautiņam un Atim Sausnītim.
Minhauzena tēls mākslā:
Luga “Minhauzena precības”, autors Mārtiņš Zīverts, 1941
Mēmā filma “Barona Minhauzena piedzīvojumi”, Francija, 1911
Filma “Minhauzens”, Vācija, 1943
Leļļu filma “Barona Minhauzena piedzīvojumi”, PSRS, 1967
Filma “Tas pats Minhauzens”, PSRS, 1979 (galvenajā lomā – Oļegs Jankovskis)
Filma “Barona Minhauzena piedzīvojumi”, Apvienotā Karaliste, VFR 1988
Animācijas filma “Ātrāk, Minhauzen, ātrāk”, režisors Māris Brinkmanis, 2005
Grāmata – Jānis Zilgalvis, Gundars Plešs, Jānis Ulmis, “Duntes muiža un barons Minhauzens”, Rīga: AGB, 2007
