Planētas Noslēpumi: Grāfa Elbogena lāsts un Prāgas pils spoki 0
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
120 kilometru attālumā no Čehijas galvaspilsētas Prāgas atrodas gleznaina viduslaiku pils Loketa, kas tulkojumā nozīmē “elkonis”, jo tieši saliektas rokas elkoņa formu atgādina upes Ohržes izliekums, kuras krastā izvietojusies šī monumentālā būve.
Iespējams, tieši tāpēc vācu viduslaiku hronikās šī pils vairāk pazīstama kā Elbogena. Mūsdienās tur ierīkots muzejs, kura eksponātu saimē ir arī kāda šajā rajonā aptuveni 1400. gadā nokrituša meteorīta makets.
Oficiāli šis artefakts arī nodēvēts par Elbogenu, savukārt neoficiāli to joprojām dēvē par “grāfu Elbogenu lāstu”. Un tieši šis meteorīts tad arī padarījis Loketu slavenu pasaulē, turklāt pat ievērojami vairāk par spokiem, par kuriem ekskursiju vadītāji pilī arī mēdz daudz un labprāt stāstīt.
Dažādi markgrāfi un burggrāfi
Senās viduslaiku hronikas vēsta, ka 870. gadā Bavārijas hercogs Karlomans nosūtījis kādu Foburgu uz Vācijas austrumu robežu, lai tur nolūkā stiprināt valsts robežu no uzbrukt kārajiem austrumu kaimiņiem slāviem uzbūvētu pili vai faktiski cietoksni. Bet līdz ar to Foburgs vienlaikus arī saņēma markgrāfa titulu, kļūstot par valdnieku ievērojamai zemju teritorijai, kas, iespējams, izvēlētās pils būvniecības vietas dēļ iemantoja nosaukumu Elbogena, kā arī dibināja Foburgu markgrāfu dinastiju. Līdz 12. gadsimta pirmajai pusei šī dzimta gan pamazām bija iznīkusi un zemes pārgājušas pie vācu imperatora Frīdriha Barbarosas, kurš bija apprecējis vienīgo pēdējā markgrāfa meitu Adelheidi fon Foburgu. Laulība gan izrādījās pagalam neveiksmīga, un drīz baznīca pieņēma lēmumu atļaut to šķirt. Adeles radinieki Bavārijas hercogi pēc ilgstošas tiesāšanās gan spēja vismaz atgūt atpakaļ lielāko daļu zemju, taču arī tas nebija uz ilgu laiku – jau drīz šajās teritorijās tomēr ienāca čehi.
13. gadsimta sākumā vecās pils vietā uzbūvēja jaunu. Šeit gan hroniku vēstījumos ieviesusies krietna putrošanās, taču pamatā par iespējamiem tās būvētājiem uzskata Frīdriha Barbarosas vasali un uzticamu līdzgaitnieku čehu kņazu Vladislavu II, viņa dēlu Pržemislu Otakaru I vai mazdēlu Vaclavu I. Piebilsts, ka pēdējie divi vairs nebija kņazi, bet gan jau Čehijas karaļi. Un, ja Foburgi šajā vietā stiprināja aizsardzību pret slāviem, tad Pršemislovcu dinastijas pārstāvji, gluži otrādi, uzbūvēja savu pili aizsardzībai pret rietumpuses vācu kaimiņiem – radiniekiem, kuriem savukārt bija dinastiskas saites ar Bavārijas hercogiem. Savukārt pati pils tajā laikā bija iedēvēta par “Čehijas atslēgu”.
Nākamo simts gadu laikā ap pili izauga apmetne, kas pamazām pārvērtās pilsētā. Tai gan neizdevās iegūt impērijas brīvpilsētas statusu (Čehija tajā laikā ietilpa Svētās Romas impērijas sastāvā) – vienkārši neesot pieticis naudas šā statusa un ar to kopā nākošo privilēģiju nopirkšanai. Tāpēc aptuveni ap 1350. gadu pilsētu sāka pārvaldīt burggrāfi, kuru rezidence bija izvietojusies tieši pilī. Par brīvestību sapņojošie pilsētnieki saņēma noteiktas privilēģijas no valdītājiem, taču viņi iekasēja nesamērīgi augstus nodokļus, pieprasīja kukuļus un visos iespējamajos veidos apspieda parastos iedzīvotājus. Nav grūti iedomāties, ka saistībā ar visu to regulāri izcēlās dažādi dumpji un sadursmes, kas parasti noslēdzās ar nelaimīgo vainīgo skarbu sodīšanu.
Apvainotās vecenītes skarbais lāsts
Nostāsti vēstījot, ka vienu no tādiem burggrāfiem sauca Puta fon Ilbruks, un viņš esot bijis īpaši cietsirdīgs pret saviem pavalstniekiem. Piemēram, neapmierinātos dumpiniekus viņš iekalis važās, bet trūkumcietējus vienkārši izdzinis ārpus pilsētas sienām un atņēmis īpašumu tiem, kuri vairs nespēja samaksāt pārmērīgos un nemitīgi pieaugošos nodokļus, kategoriski atsakoties piešķirt jebkādas atlaides vai termiņa pagarinājumus. Viena no leģendām pauž, ka reiz viņš tādā veidā izdzinis laukā no pilsētas kādu absolūti nabadzīgu vecenīti, kura atbildot pamatīgi nolādējusi skarbo grāfu. Un tad noticis kaut kas brīnumam līdzvērtīgs. Tiklīdz sardze bija nelaimīgo izstūmusi ārpus vārtiem, acumirklī izcēlusies gigantiski liela vētra, kuras laikā zibens iespēris pašam fon Ilbrukam, acumirklī pārvēršot viņu cietā kā dzelzs akmenī…
Kāda cita versija pauž, ka fon Ilbruks pārvērsts dzelzs akmenī pēc savas dabiskās nāves, un tas noticis vai nu saistībā ar vecenītes lāstu, vai arī paši dievi esot nolēmuši viņu tādējādi sodīt – šeit tādas lielas vienprātības pētniekiem un vērtētājiem lāgā nav. Lai gan mūsdienās daudzi uzskata, ka, visdrīzāk, bijis tā: nežēlīgais burggrāfs personīgās drošības dēļ vienkārši valkājis īpaši izturīgas un līdz ar to arī ļoti smagas bruņas, tāpēc arī leģendas viņu pārvērtušas “dzelzs akmenī”.
Lai gan laika gaitā vēstures pētnieki konstatējuši: patiesībā senās hronikas tomēr nekur un nekad nav aprakstījušas nežēlīgā valdītāja pārvēršanos akmenī. Savukārt tās paudušas, ka aptuveni zirga galvas lieluma akmens reiz vienkārši nokritis no debesīm, tādējādi it kā kļūstot par biedinājumu burggrāfam, kurš to tieši tā arī uztvēris, tāpēc acumirklī licis nelūgto “atnācēju” iekalt važās un ieslodzīt kazemātā. Nezin no kurienes uzradies, bet esot bijis tāds ticējums: ja akmens pēkšņi sāks kustēties un pieaugt apmēros, pilsētu neizbēgami piemeklēs liela nelaime.
Un tādas nelaimes patiešām arī atnāca. Tikai tās jau vairs nebija saistītas ar fon Ilbruku, bet gan ar husītu kariem, kas nevaldāmi pārvēlās pāri Čehijai un izpostīja faktiski visu Elbogenas apkaimi. Pēc karadarbības beigšanās fon Ilbruks pārdeva savu Elbogenas īpašumu bruņiniekam vārdā Kaspars Šliks, kurš papildus ar zemēm saņēma arī pienākošos grāfa titulu. Mēļots, ka uz šo darījumu esot uzstājis pats imperators Sigismunds I, kurš juties noguris no nemitīgajām pilsētnieku sūdzībām par fon Ilbruka nežēlību.
Var piebilst, ka arī tāda īpašnieku maiņa nenesa pilsētniekiem gaidīto atvieglojumu. Bet jau fon Šlika bērni mēģināja no īpašuma atbrīvoties, turklāt nosakot divas reizes augstāku cenu jaunajam tīkotājam – Saksijas kūrfirstam. Darījums gan tā arī nenotika, toties fon Šliku dzimta kļuva par Saksijas hercoga vasaļiem, izejot no Bohēmijas karaļvalsts, savukārt Elbogenā iesoļoja sakšu karaspēks. Bet 1545. gadā Čehijas karalis un Svētās Romas imperators Ferdinands I jau pilnībā izdzina fon Šlikus no Elbogenas – arī par spīti tam, ka burggrāfs un viņam uzticamais karaspēks cīnījās līdz pēdējam. Pēc tā imperators piešķīra Elbogenai brīvpilsētas statusu un atļāva tajā rīkot gadatirgu, kurā gūtais ienākums ienāca impērijas kasē.
Brīžiem akā, brīžiem kazemātā…
Tostarp aizdomīgais akmens visu šo laiku tā arī nogulēja pils kazemātā, joprojām iekalts drošās ķēdēs. Pilsēta 17. gadsimta 20. un 30. gados atkal kļuva par smagas karadarbības arēnu. Svētās Romas impērijas zemēs plosījās Trīsdesmitgadu karš, kurā savstarpēju asiņainu kautiņu uzturēja kristiešu katoļi un protestanti, turklāt šajā ieilgušajā slaktiņā bija iesaistījušies ne tikai vācieši, bet arī visu apkārtesošo valstu pārstāvji, kuri tādā veidā centās vismaz paplašināt savus valdījumus.
Impērijas armijas virspavēlnieks bija Albrehts fon Vallenšteins, kurš karoja ar protestantiem. Viņš kļuva pazīstams ar virkni visnotaļ iespaidīgu uzvaru: vispirms sakāva protestantu dumpiniekus, tad lika kapitulēt transilvāniešu kņazam Betlenam, kurš komandēja ungāru karaspēku, un mazliet vēlāk sagrāva un piespieda parakstīt mieru protestantu sabiedroto Dānijas karali Kristiānu IV. Taču jau drīz spējīgajam impērijas karavadonim nācās sastapties ar krietni vien spēcīgāku pretinieku, proti, Zviedrijas karali Gustavu II Ādolfu, kuru laikam jau ne gluži bez pamatojuma dēvēja arī par Ziemeļu lauvu – viņš reformēja zviedru armiju un vispār visu karadarbības taktiku, kā arī bija apveltīts ar ievērojamu praktisko pieredzi, jo burtiski neilgi pirms iesaistīšanās Trīsdesmitgadu karā bija itin sekmīgi karojis vienlaikus pret Krieviju, Poliju un Dāniju. Neskatoties uz virkni atsevišķu zaudējumu, viņš arī šajā karā kopumā guva pietiekami labus panākumus.
Reformētā armija un lielā karošanas pieredze deva iespēju Ziemeļu lauvam sarīkot Vallenšteinam, kurš līdz tam momentam nebija zaudējis nevienu kauju (atšķirībā no sava pretinieka), sāpīgu sakāvi kaujā pie Līcenas. Un tas, arī neskatoties uz to, ka impērijas karavadonim bija reāls pārspēks, un viņa centieniem novājināt Gustavu Ādolfu ar dažādiem manevriem un ar tā dēvēto “izdedzinātās zemes” taktiku bija savi panākumi. Tādējādi Vallenšteinam nācās atkāpties līdz Elbogenai un tur esošajā senajā viduslaiku pilī iekārtoties pārziemošanai.
Tur tad Vallenšteins arī uzzināja par ķēdēs iekalto un kazemātā ieslodzīto “nolādēto” akmeni. Kalpotāji viņam paskaidroja, ka tā darīts tāpēc, lai akmens “neaizbēg”, jo šādi akmeņi mēdzot atgriezties noteiktās vietās, piemēram, tajā pašā pilī, un tad tie varot strauji mainīt savu izmēru un vienlaikus spēj uzsūtīt saimniekiem visu iespējamo veidu lāstus.
Impērijas karavadonis pasmējās par “tumšajiem lauku ļautiņiem” un lika akmeni vienkārši iemest akā, stingri apsolot, ka no turienes jau nu gan tas nekādi nespēšot izrāpties atkal laukā. Un patiešām – vismaz tik ilgi, kamēr Vallenšteins atradās Elbogenas pilī, akmens tā arī rātni palicis guļam akā. Lai gan ir spēkā arī kāda cita versija, kas pauž, ka saistībā ar šo stāstu Vallenšteins savulaik vienkārši izdomāts, lai noslēpumainā akmens stāstam piešķirtu lielāku “svaru”. Turklāt patiesībā to iemest akā esot licis cits Trīsdesmitgadu kara karotājs Johans fon Vērts, kurš 1632. gadā, kad šajā apkaimē uzturējās impērijas karaspēks, bijis vien virsnieks apakšpulkveža pakāpē, izrīkojot kavalērijas vienību.
Lai kā arī būtu, bet akmens vēl pietiekami ilgu laiku atradās akas dibenā gan pēc Vallenšteina, gan fon Vērta nāves. Tomēr 1670. gadā aka bija aizdambējusies ar dūņām, tāpēc amatniekiem nācās to nosusināt un iztīrīt. Tajā reizē viņi arī izcēla atpakaļ saules gaismā noslēpumaino “gūstekni”, tiesa, joprojām ļoti piesardzīgā kārtā tūlīt pat nogādājot atpakaļ kazemātā. Un, lai arī akmens nebija pamanāmi mainījies izmēros, to atkal iekala važās, sak, katram gadījumam. Jo kaut kādā ziņā senā leģenda tomēr bija piepildījusi savu solījumu – akmens taču atgriezās no akas!
Bet! To tur atkal iesvieda nākamā kara laikā, kad notika kaujas par sagrautās Austrijas mantojuma izlaupīšanu. 1742. gadā franču armija virzījās uz Vīni, un kāds no tās komandieriem, kura vārdu nav saglabājis neviens tā laika hroniku avots, kārtējo reizi izlēma pārliecināties par to, vai senā leģenda patiešām ir spēkā, tāpēc lika akmeni atkal iemest tajā pašā akā. Par to varēja pārliecināties 1776. gadā, kad pienāca kārta kārtējai akas tīrīšanai, kā rezultātā meistari atkal izcēla akmeni laukā un principiālā ietiepībā atkal nogādāja turpat – pils kazemātā. Tiesa, šajā reizē iztika bez tā iekalšanas ķēdēs.
Pamats gluži jaunai zinātnes nozarei
Vēl 18. gadsimtā gan Francijas Zinātņu akadēmija, gan tostarp arī virkne pietiekami atzītu Eiropas zinātnieku uzskatīja, ka akmeņi nekādā gadījumā nevar krist no gaisa. Taču 1794. gadā dienasgaismu ieraudzīja Ernsta Hladni grāmata, kurā viņš pirmo reizi gluži zinātniski pamatoja ideju par Sibīrijā pirms dažām desmitgadēm atrastā tā dēvētā Palasa dzelzsgabala ārpuszemes izcelsmi. Un, ja franču zinātnes ļaudis vienkārši norobežojās no meteorīta nokrišanas 1790. gadā, visu vainu par izraisīto jezgu vienkārši noveļot uz vietējo zemnieku māņticīgo izdomu, tad veselu meteorītu lietu, kas visus pārsteidza 1803. gada 26. aprīlī aptuveni 160 kilometrus no Parīzes esošajā pilsētiņā Eleglā, jau vairs nevarēja attiecināt tikai un vienīgi uz mazizglītotu cilvēku tumšajām fantāzijām.
Un, kā mēdz teikt, maisam gals bija vaļā. Piemēram, laikā no 1805. līdz 1807. gadam arī Krievijā fiksēti vismaz trīs nopietni vērtējami meteorītu nokrišanas gadījumi. Savukārt 1807. gadā ASV novērota leģendārā Vestonas meteorīta nokrišana. Kopš tā laika tad arī faktiski iesākusies pilnībā jaunas zinātnes nozares attīstība, kas nodēvēta par meteorītiku. Aptuveni tajos pašos gados Vīnes Zinātņu akadēmijas pētnieki pēkšņi atcerējās, ka viņiem taču arī faktiski jau sen ir pašiem savs meteorīts. Turklāt vēl vissenākais no oficiāli un dokumentāli fiksētajiem visā Eiropā! Un jau nākamajā mirklī Vīnes ļaudis teju vai steigšus savāca leģendāro “ieslodzīto” akmeni no Elbogenas pils kazemāta, pamatīgi izpētīja to un faktiski jau pirmajā acumirklī konstatēja, ka tā sastāvs ir pārsteidzoši līdzīgs Palasa dzelzsgabalam un katrā ziņā tas attiecināms uz tā dēvēto dzelzs meteorītu klasi. Tādējādi “Elbogenas nolādētais akmens” arī kļuva par vienu no pamatakmeņiem jaunajai zinātnei meteorītikai.
Vīnes Zinātņu akadēmijas pētnieki vairs pat necentās šo akmeni iekalt važās un turēt kaut kur dziļi drošā kazemātā, un vēl jo mazāk tur kādam prātā rosījās domas par tā iesviešanu kādā dziļā akā. Tā vietā pētnieki to sadalīja vairākos fragmentos, no kuriem vislielākais patlaban glabājas Vīnes Dabas vēstures muzejā, otrs izmēra ziņā lielākais fragments atgriezās atpakaļ Elbogenas pilī, kur to allaž demonstrē tūristiem kopā ar visa gabala maketu, bet vēl divi prāvāki šā meteorīta fragmenti nogādāti Prāgā. Savukārt dažādi nelieli, burtiski dažus gramus smagi gabaliņi nonāca dažādu valstu pētnieku rīcībā, lai pētījumi neapsīktu un rastos iespēja iegūt aizvien jaunus datus un secinājumus. Vēstīts, ka vairākumā gadījumu gan šie mazie gabaliņi arī veidojot dažādu muzeju ekspozīcijas.
