Noslēpumainā Puertoriko sala: vieta, kur amerikāņi veic bioloģiskos eksperimentus vai reāla citplanētiešu bāze? 14
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl viena teritorija, virs kuras kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus aizvien biežāk var novērot NLO, ir ASV savulaik okupētā Puertoriko – viena no Lielo Antiļu salām, kas nodala Karību jūru no Atlantijas okeāna. Pētnieki pauduši uzskatu, ka šāda citplanētiešu interese neesot gluži nejauša.
Jandāliņš radiostacijā
1995. gada 18. novembra vēlā pievakarē virs Barankitas apgabala radiostacijas “Radio Procer” (Elitārais radio) antenas masta gaisā iekārās nepārprotams tā dēvētais lidojošais šķīvītis. Par to, kas noticis tālāk, savās atmiņās stāstījis radiostacijas inženieris Hose Ariaga.
“Izdzirdēju saucienus, kas nāca no pretējās ēkas, un vienlaikus ieraudzīju, ka zemi visapkārt klāj spoža balta gaisma. Acumirklī visas mūsu elektroniskās iekārtas uzvedās tā, it kā būtu zaudējušas prātu: mēraparātu skalu bultiņas neprātīgi lēkāja, mūzikas skaņas pārauga nebaudāmā gaudošanā. No sena un nestrādājoša radioaparāta pēkšņi sāka velties biezi dūmi.
Es izskrēju laukā un ieraudzīju NLO, kas karājās gaisā tieši virs mūsu antenas masta. Tas bija neticami liels, ovālā formā, sudrabaini pelēkā krāsā. No tā apakšējās daļas plūda apžilbinoši baltas gaismas konuss. Visapkārt aparātam bija taisnstūrveida logi, pa kuriem no iekšpuses nāca ne pārāk spilgta brūnas krāsas gaisma. NLO vēl dažas minūtes tur uzturējās, bet tad vienā acumirklī aiztraucās augšup, izslēdzot prožektoru un pazūdot skatienam.”
Tomēr par lielāko sensāciju uzskatīja to, ka neilgi pirms šā NLO parādīšanās apkārtnes iedzīvotāji bija redzējuši arī dīvainas būtnes, kas klīda apkaimē, acīmredzami cenšoties nepatrāpīties acīs cilvēkiem. Piemēram, divi vietējie zēni – Edvins Valdess un Humersindo Alisija – vakarā, spēlējot bumbu, iedzina to krūmos un tad, kad metās tai pakaļ, burtiski saskrējās ar vienu šādu “kautrīgo” būtni.
Tā bijusi augumā aptuveni 1,3 metrus gara, lielām un sarkanīgi gailējošām acīm šaurā sejā, bet deguna vietā bijuši tikai divi caurumi. Praktiski bez matiem esošā bumbierveidīgā galva bez ausīm mazliet nedabiski turējusies uz šaura un šķietami vārga kakla. Bet kaut kur jau no pakauša vidus tieši no galvaskausa nākuši laukā atbaidoši dzelkšņi, kas stiepušies tālāk pāri kaklam un pa visu muguru tieši pa mugurkaula līniju. Bērni neesot sabijušies, jo būtne nekustīgi stāvējusi krūmos un rāmi skatījusies uz viņiem. Tad tā pagriezusies un pazudusi aiz krūmiem.
Ap pulksten 21 tajā pašā vakarā vietējā iedzīvotāja Dorisa Malavi Matosa redzējusi tādu pašu būtni, kādu aprakstīja zēni, tikai tagad tā lēnā gaitā devusies uz tuvējo pakalnu, ātri nozūdot tur augošajos krūmājos.
Aerostats kā bāka NLO
Ne mazāk pārsteidzoši notikumi risinājās salas dienvidrietumu daļas Lahasas un Kaboroho apgabalā. Tur 1995. gada vasarā bija gaisā pacelts atsaitēts aerostats, uz kura, kā apgalvoja vietējā pašvaldība, uzmontēta radiolokācijas stacija narkotiku tirgoņu un kontrabandistu izsekošanai. Taču Puertoriko ufologu aprindas un žurnāls Evidencia OVNI (“NLO realitāte”) izteica pieņēmumu, ka patiesībā aerostats paredzēts tieši NLO novērošanai un, iespējams, varbūt pat kontaktu uzturēšanai ar citplanētiešiem.
Vietējie iedzīvotāji apgalvojuši, ka kopš 1995. gada decembra virs Puertoriko rietumu piekrastes vairākkārt no jūras puses parādījušies lieli NLO disku vai cigāru formā. Daudzos gadījumos no NLO izlidojušas vairākas mirdzošas un ne pārāk liela izmēra bumbas, kas nepārtraukti riņķojušas apkārt “mātes NLO”. Tādā paskatā visa grupa parasti pielidojusi pie iepriekš minētā aerostata, uz neilgu laiku iekārusies gaisā tieši virs tā, tad strauji pacēlusies gaisā un nozudusi.
Izdevuma Evidencia OVNI žurnālistiem ar savu galveno redaktoru un vienlaikus vadošo puertorikāņu ufologu Horhi Martinu priekšgalā bija izdevies pierunāt uz atklātību attiecīgās bāzes darbiniekus un no viņiem uzzināt virkni interesantu faktu. Pirmkārt, izrādās, aerostatā uzstādītais radars saistīts ar militārās izsekošanas staciju salas austrumkrastā un gaisa spēku štābu Sabanasekā ziemeļu piekrastē, bet šie objekti savukārt savienoti ar flotes virspavēlniecības galveno mītni, kas izvietota Puertoriko galvaspilsētā Sanhuanā.
Otrkārt, tiklīdz uz tālās fiksēšanas stacijas radara ekrāniem uzrodas signāls, kas potenciāli varētu nākt no NLO, visiem aerostata bāzes puertorikāņu izcelsmes darbiniekiem nekavējoties jāpamet telpas, un tādos gadījumos uz vietas paliek tikai “ziemeļamerikāņu” personāls. Un, treškārt, bāzē savāc un fiksē visas ziņas, kas saistītas ar NLO lidojumiem un to maršrutiem.
Redzētais un noklusētais
Tāpat konstatēts, ka ASV Federālais dienests cīņai ar narkotiku tirdzniecību (DEA) allaž strādā ciešā sazobē ar NASA un tostarp arī CIP. Piemēram, ja lidaparāta pilots lidojuma laikā redzējis NLO, pēc piezemēšanās DEA līdzstrādnieki savāc viņa “melnās kastes” un nekavējoties nokopē visu tajās esošo informāciju.
Tāda krietni vien dīvaina varas iestāžu attieksme pret lidojošajiem šķīvīšiem dod iemeslu domāt, ka tās nodibinājušas kontaktu ar to intelektuālo vidi, kuras produkts ir NLO. Tam par apstiprinājumu var kalpot vairāki notikumi. 1995. gada decembrī puertorikānis Fransisko Vargass no nelielās Elpapaijo pilsētiņas kopā ar dēlu kuterī iebrauca jūrā uz nakts zveju. Aptuveni divos naktī abi ieraudzīja, ka visu labi zināmo bāzi izgaismo spilgta balta gaisma, kas nepārprotami gāja virzienā no apakšas uz augšu, radot iespaidu, ka tieši kaut kur no… zemes apakšas. Bet jau nākamajā mirklī gaisā virs bāzes pacēlies noslēpumains objekts.
Tas bijis liela izmēra disks ar kupolu augšpusē, izstarojot lielu daudzumu spožu, dažādu krāsu uguntiņu, kas izvietojušās pa visu NLO perimetru un savdabīgā veidā un ritmā it kā savstarpēji samirkšķinājušās. Objekts pacēlies gaisā aptuveni 150 metru augstumā un tur sastindzis tieši virs aerostata. Pēc neilga laika tas jau raksturīgā veidā strauji pacēlies augstāk gaisā un izzudis skatienam. Nav bijis iespējams pilnībā droši noteikt, no kurienes objekts pacēlies gaisā – no zemes vai pazemes, taču Fransisko bija pārliecināts, ka tas noticis no bāzes teritorijas.
Vēl kāds savdabīgs gadījums fiksēts Puertoriko salas Senžermēnas apgabalā, un tas neatkarīgajiem pētniekiem devis iespēju veikt jau visnotaļ sensacionālus secinājumus. Jau 1999. gadā kādā vasaras vakarā, kad jau sācis krēslot, divi aviomodelisti pēc kārtējiem radio vadāmo modeļu izmēģinājumiem no Elpapaijo esošajā plato automašīnā braukuši mājup pa šoseju nr. 32. Brauciens vedis dienvidu virzienā, un kādā mirklī viņi ieraudzījuši, ka tieši priekšā aiz ceļa pagrieziena no kāda pakalna iznirst liels objekts tā dēvētā lidojošā šķīvīša formā un to ieskauj spilgti sarkans oreols. Bija labi dzirdams, kā, viegli dūcot, tas strauji paceļas jau satumsušajās debesīs aptuveni 45 grādu leņķī un dodas dienvidaustrumu virzienā.
Draugi centās iespējami ātrāk izbraukt pagriezienu, lai apskatītos to vietu, no kuras, visdrīzāk, pacēlies NLO. Tūlīt aiz pagrieziena, iepretim NLO pacelšanās vietai, ceļa malā stāvējušas divas automašīnas – melns furgons ar aptumšotiem logu stikliem un maza bēšas krāsas toijota, kuras vadītāja krēslā sēdēja cilvēks melnā žaketē un baltā kreklā ar kaklasaiti, bet galvā viņam bija dziļi līdz acīm uzmaukta platmale. Furgonā bijuši divi viens otram pārsteidzoši līdzīgi baltādaini, liela auguma, īsi apgrieztiem blondiem matiem un viscaur melnos kombinezonos ietērpti subjekti. Abiem bija tumšas acis – arī neskatoties uz to, ka visapkārt jau faktiski bija satumsis.
Uzbudinātie aviomodelisti izlekuši no savas mašīnas un pieskrējuši pie mašīnām, cerot tūlīt pat uzzināt visas iespējamās detaļas. Vispirms draugi apbēra ar jautājumiem abus noslēpumainos blondīnus, taču tie pat nepagrieza galvas viņu virzienā, tikai sēdēja un klusēja. Tad jaunie ļaudis pieskrējuši pie toijotas un uzrunājuši tajā sēdošo. Bet arī viņš, nebilstot ne vārdiņa, vienkārši atvirzījās tālāk no loga un instinktīvi vēl dziļāk uzmauca pāri acīm platmali.
Jaunie draugi, dziļas neizpratnes mākti, atgriezās savā automašīnā un brauca tālāk, nemitīgi viens otru nomokot ar jautājumiem: kāpēc gan ļaudis, kuri pilnībā noteikti redzējuši NLO pacelšanos, nevēlējās ar viņiem runāt? Kas vispār bija šie cilvēki un kāpēc atradās tieši tajā vietā tieši tajā laikā? Un tamlīdzīgi.
Aculiecinieks apstiprina bāzes esamību
Un saistībā ar šo patiešām pārsteidzošo un ļoti savdabīgo Puertoriko notikumu mozaīku ir vēl kāda epizode, kas gan arī nepiedāvā skaidru un izsmeļošu atbildi uz visiem jautājumiem. Pašās pagājušā gadsimta 90. gadu beigās puertorikāņu žurnālists Hulio Viktors Ramiress publicēja shēmu, kurā atainots, kā ierīkota kāda pazemes bāze, kuru it kā kopīgi mēdzot izmantot ASV militāristi un… citplanētieši. Žurnālists apgalvojis, ka šī bāze atrodas tieši zem tās vietas, virs kuras gaisā pastāvīgi karājas aerostats. Ramiress gan nevarēja uzrādīt pārliecinošus pierādījumus tādas bāzes eksistēšanai, jo visas ziņas par bāzi un pašu tās shēmu esot saņēmis no kādas personas, kurai zvērējis, ka saglabās absolūtu konfidencialitāti.
Taču puertorikāņu ufologiem kļuvuši zināmi daži ar šīs shēmas uzrašanos saistīti fakti. Horhe Martins apgalvojis, ka šī “kāda persona” realitātē bijis viens no tiem Senžermēnas jauniešiem, kuri stāstīja par sastapšanos ar ārpuszemes izcelsmes būtni blonda cilvēka veidolā, kas bijis ietērpts cieši piegulošā gaišā kombinezonā. Šī būtne ievedusi puisi slepenajā pazemes objektā, kas kopīgi piederot amerikāņu militāristiem un ārpuszemes izcelsmes būtnēm un kas atrodas zem kalnu grēdas Sjerra Bermeha. Pēc atgriešanās no viesošanās pazemes bāzē jaunais cilvēks pēc atmiņas uzzīmējis tās shēmu.
Pēc shēmas publicēšanas vietējās varas iestādes sāka kategoriski noliegt jebkādu tās atbilstību realitātei, taču vienlaikus bāzes apkalpojošā personāla aprindās veica dienesta izmeklēšanu saistībā ar iespējamu informācijas nopludināšanu. Un tas, protams, pat ne nieka nevairoja uzticību varas iestāžu paustajam.
Gadījums ar apziņas parazītiem
Tostarp vispār arī citās vietās Puertoriko un tās tuvumā jūrā esot bieži redzams, kā vai nu no zemes, vai no jūras izlido vai tur ielido un pazūd NLO. Ir arī aculiecinieki, kuri apgalvo, ka citplanētieši viņus nolaupījuši, iesēdinājuši savā lidaparātā un ar to ieniruši dziļi jūras dibenā, kur tieši zem salas ierīkota gigantiska citplanētiešu bāze.
Pietiekami skandalozs ir gadījums ar Adrianu Olmosu. Viņa darbs bija veterinārijas medikamentu izvadāšana praktiski uz visām salas pilsētām un ciematiem. Kāda regulārā reisa laikā viņš sadzirdēja, ka no kravas kastes atskan spalgas, caururbjošas skaņas. Taču jau nākamajā momentā viņš atskārta, ka šīs skaņas nāk nevis no kravas kastes, bet gan skan viņam galvā! Tās izklausījušās kā pērtiķa spiedzieni. Murgainā situācija turpinājusies aptuveni piecas minūtes, tad viss apklusis un Olmoss turpinājis ceļu ieplānotajā maršrutā.
Taču jau pēc kārtējās lietišķās vizītes viss atkal sākās no jauna – jau spēcīgas galvassāpes izraisošās spalgās skaņas atjaunojās ievērojami lielākā intensitātē. Bija tāda sajūta, it kā kāds ļaunprātīgi atskaņotu vienu un to pašu skaņuplati krietnā paātrinājumā. Olmoss sajuta tik neizturami lielas galvassāpes, ka jau pamatīgi izbijās, vai tikai nav sācis pamazām zaudēt prātu.
Turklāt sāpju sajūtu pastiprināja visu ķermeni pārņēmis liels karstums, kas kļuva tik neizturams, ka Olmoss pat apturēja mašīnu, lai apskatītos, vai tikai nav aizdegusies mašīna. Un tajā momentā, kad iekšējās galvas skaņas bija viņu novedušas praktiski līdz spēku izsīkumam, Olmoss ieraudzīja lielu zaigojošu bumbu aptuveni četru metru diametrā, kas bija pilnībā nobloķējusi ceļu.
Ieskatoties varēja redzēt: bumbu kopumā veido mazu uguntiņu miriādes, kas visas izdalīja, šķiet, kaut kādu gāzi. Drīz no tā visa izveidojās divas nelielas figūriņas, kuru aprises pamazām kļuva aizvien skaidrākas. Olmoss saprata, ka tieši šī parādība radījusi tās klaigas, kuras viņš dzirdēja savā galvā. Iespējams, tā šīs divas figūras “sarunājās” savā starpā. Drīz kļuva pilnībā saskatāms, ka abas būtnes tērpušās baltos kombinezonos, to sejas ir zaļā krāsā, uz pieres mirdzēja kaut kādi kristāli, kurus savās vietās noturēja dīvainas melnas lentes.
Dīvainās būtnes atgādināja ķirzakas – kad tās patiešām sarunājās, to mutēs zibēja gara sarkana mēle. Abām būtnēm bija praktiski pilnībā vienādi sejas vaibsti, rokām bija četri pirksti, kājas ieautas nezināma materiāla ērtos zābaciņos. Viens no tiem turēja rokā kaut kādu kastīti, kas, kā likās Olmosam, kalpoja kā kaut kāds mēraparāts.
Saņēmis dūšu, Olmoss skaļi jautāja svešiniekiem, kas viņi tādi ir un ko vēlas. Būtnes pagriezās pret viņu un sāka īpatnēji žūžot, laikam jau cenšoties kaut ko paskaidrot, taču praktiski tajā pašā mirklī tos sevī iesūca mākonis, kas nāca no bumbas uguntiņām. Noslēpumainās būtnes pazuda. Bumba pacēlās gaisā, strauji uzlidoja debesīs un pazuda skatienam. Olmoss atzinis, ka vēl ilgu laiku apstulbumā palicis stāvam uz vietas gluži kā zemē iemiets. Pēc laiciņa attapies, viņš iekāpis mašīnā un braucis mājup, jūtoties absolūti apstulbināts, un nezin kāpēc viņam neizturami sāpēja viss ķermenis.
Naktssarga piedzīvojums un dīvaino rūķu ala
Vēl gadījums. Kāda uzņēmuma apsargs Migels naktī apkaimē esošajā klajumā ieraudzīja kādu dīvainu stāvu. Šajā diennakts laikā te nevienam nevajadzētu atrasties. Piesardzīgi piegājis tuvāk joprojām uz vietas stāvošajam, Migels apstulba – tā bija nekad iepriekš neredzēta īpatnēja būtne aptuveni metra lielumā. Īpaši pārsteidzošas šķitušas smalkās rociņas ar četriem pirkstiem to galā un seja ar plakanu un platu degunu, lielu mērkaķveida muti un – goda vārds! – palielām ēzeļa ausīm. Būtne bija ģērbusies sudrabaini pelnu pelēkas krāsas kombinezonā.
Migels uzskatījis par vajadzīgu pārjautāt, ko būtne šeit dara, taču nav saņēmis atbildi. Tad viņš pacēlis ieroci un atkārtojis jautājumu. Atkal nekā. Labi zinot, cik diemžēl augsts ir noziedzības līmenis attiecīgajā rajonā, apsargs izlēmis lieki neriskēt, tāpēc nospiedis šaujamā gaili. Nav iespējams paskaidrot, kā tas varēja notikt, taču bijis tā: šāviens it kā gribējis atskanēt, taču nav atskanējis, lode nav iznākusi no stobra.
Dīvainā būtne savukārt pat ne nieka nav sabijusies, tikai mazliet pārvietojusies, turklāt izdarot to tik nedabiskā ātrumā un ne uz mirkli nenovēršot skatienu, ka apsargs Migels ne tikai beidzot sabijās, bet juta, ka šausmās sāk trīcēt. Neattapis neko citu, apsargs mēģinājis izšaut vēlreiz un šajā reizē skaidri saklausīja, kā būtne ļoti saprotami saka: “Dzīvība.”
Taču tāpat kā gadījumā ar būtnes pārvietošanos, kad faktiski nepakustējās neviens tās loceklis, arī tagad nekustējās lūpas tās sejā. Apsargs, jau gluži izmisis, sācis burtiski kliegt, ka šaus atkal, turklāt patiešām vēl reizi nospiedis gaili, taču šāviens atkal neatskanēja, savukārt būtne beidzot pazuda. Migels ilgi centies pārvarēt šoku, faktiski nezināmu laiku stāvot tajā pašā vietā un izbailēs trīcot.
Un vēl kāds savdabīgs atgadījums Puertoriko, par ko 1998. gadā vēstījis amerikāņu izdevums Uncensored UFO Reports (“Stāsti par NLO bez cenzūras”). Reiz vietējais pusaudzis klaiņājis apkaimes alās un kādā no tām pārsteigumā atklājis, ka tā ir pilna ar dīvainām būtnēm, kas ļoti līdzinās maziem cilvēciņiem, kuru augums nepārsniedz trīsdesmit centimetrus.
Turklāt rūķveidīgās būtnes acumirklī centušās satvert zēnu aiz kājām, viņš atgaiņājies ar lukturīti, tad satvēris turpat līdzās gulošu nūju, ar kuru jau pirmajā acumirklī vienkārši pāršķēla vienam no rūķiem galvaskausu, to acīmredzot nogalinot. Pēc tā pārējie rūķi kaut kur nozuda. No rūķa savainotās galvas aumaļām plūda dīvains caurspīdīgs šķidrums, kas atgādināja jēlas olas baltumu.
Zēns atnesa beigto dīvaino būtni mājās un ievietoja burkā ar speciālo šķīdumu formaldehīdu. Aplūkojot tuvāk, varēja konstatēt, ka būtnei ir sīks, cilvēkam ļoti līdzīgs torss. Savādajā sejiņā deguna vietā bija tikai divi caurumi, nedabiski lielas un praktiski bezkrāsainas acis ar vertikālām zīlītēm, mute bez lūpām, garas rokas, kas sniedzās pāri ceļgaliem, ar četriem pirkstiem un lieliem nagiem to galos un tādām kā peldplēvēm starp tiem.
Arī kāju pēdas bija drīzāk līdzīgas nelielām pleznām, un arī to galos esošos sīkos pirkstiņus savienoja peldplēves. Būtnes galva šķita tik mazam ķermenim nedabiski liela. Būtnei bija dīvaina āda pelēkzaļā krāsā, tikai ķermeņa sānos vīdēja gaišāki plankumi. Savukārt ausu vietā būtnei bija dīvaini asi un augšup vērsti ādas veidojumi. Neviens no šo iespirtojumu izpētījušajiem speciālistiem nespēja to pieskaitīt kādai no zināmajām Zemes sugām…
2000. gada rudenī Horhe Martins kādā no publikācijām paudis, ka nelielajā Puertoriko piederošajā salā Vjekesā pārsteidzoši bieži anomālas būtnes satiek tieši bērni un pusaudži, kuri turklāt apgalvo, ka augumā mazos īpatņus redzot pat ļoti bieži.
Savukārt virkne pētnieku uzskata, ka visu Puertoriko salu, visdrīzāk, savās mēreni noziedzīgajās interesēs varētu izmantot amerikāņu militāristi – kā savdabīgu bioloģisko poligonu mākslīgi radītu baisu būtņu izmēģinājumiem, pārbaudēm un uzlabojumiem.
Un vēl ir uzskats, ka šajā salā patiešām atrodas vai nu citplanētiešu bāze, vai arī tā kalpo kā viens no starpdimensiju portāliem, tāpēc tieši šajā vietā vienmēr būs redzamas un sastopamas dīvainas būtnes, par kurām pagaidām cilvēkiem ir absolūti nepilnīgs priekšstats.
Lūk, tādas ufoloģiskās vēstis no Puertoriko.
