Postā novedusi dzeršana 109
Ar Jura māsīcu un brālēnu par sarunu vienojamies, ja apsolu neminēt viņu vārdus.
Māsīca: “Juris šausmīgi dzēra. Jau decembrī dzēra divas nedēļas no vietas, dabūju vest uz Straupi, no kurienes Juris aizbēga. Dzīvoja pie drauga, kur jau mēģināja kārties, pa Rīgas viesnīcām. Maijā kā dāvana pie mums ieradās: gulēja un drēbes mazgāja pie manis, bet dzert gāja pāri ielai pie brālēna. Tajā pašā dienā, 27. maijā no rīta, uz ielas satiku jau piedzērušos. Teicu, ka zvanīšu mātei.”
Brālēns: “Jā, iedzērām. Tāds nerunīgs bija, tikai stulbi jokoja. Teica, ka viņam draudot, ka daudziem esot palicis parādā. Kad gāja pa ielu, bieži atskatījās. 28. maijā mums bija sarunāts darbs celtniecībā, bet Juris ap pieciem no rīta mani modināja, ka vajagot uzlāpīties. Teicu, lai liekas mierā, drīz būs jāceļas uz darbu, un turpināju gulēt. Tā viņš aizgāja. Vēlāk izrādījās, ka no šķūņa pazudis gabals troses, ko vēlāk atrada Jurim ap kaklu. Tagad par to, ka Jurim devām pajumti un ēst, mēs ar māsu esam morāli iznīcināti: kad ieeju vietējā veikalā, rindā nav jāstāv, tā pašķiras, jo no manis, slepkavnieka, baidās…”
Vēl vienu Jura māsīcu, inteliģentu sievieti, sameklēju Rīgā. Arī viņa apliecināja, ka Jurim bijušas lielas problēmas ar dzeršanu. “Es saprotu māti un māsu, kam grūti pieņemt pašnāvību. Personiski es neticu slepkavībai. Kad Juris vēl nebija atrasts, Smiltenes brālēns teica, ka patiešām sadošot viņam pa kaklu, kad parādīšoties, jo bija nikns, ka viņu tur aizdomās par slepkavību. Mums, radiem, pirmā domā bija, ka Juris kaut kur dzer. Kad viņu atrada, es ar daudziem radiem Smiltenes māsīcu un brālēnu aizstāvējām, teicām Jura mātei un māsai – lai policija veic izmeklēšanu, nav ko bez pierādījumiem viņus sist krustā. Tad par to sākām no Jura māsas visādas negatīvas īsziņas saņemt. Vienam radam nervi neizturēja, un viņš pasūdzējās policijā. Tad Jura māsa rimās. Man nav 100% pārliecība, ka notikusi pašnāvība, bet tam, ka slepkavas ir māsīca un brālēns, neticu.”
