Aleksejs Grigorjevs: Vai atbrīvojoties no vilkiem, Moldova neiekļūs hiēnu barā? 0
Moldovā ir daudz mīklu un noslēpumu. Pirmkārt, neparastі ir jau tas vien, ka īstenībā pastāv divas Moldovas. Viena ir Moldovas Republika, bet otra – Moldovas province Rumānijā. Šīs divas Moldovas atšķiras tikai ar to, ka zeme, kas pašlaik ir Moldovas Republika, 1812. gadā kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu un turpināja tur atrasties līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā.
Tiesa, izņemot 20 gadus starp abiem Pasaules kariem, kad abas Moldovas atkal bija kopā – bet nu jau kā Rumānijas karaļvalsts sastāvdaļas. Līdzīgi kā Latviju, arī Moldovu Otrā pasaules kara laikā divas reizes sagrāba Krievijas padomju impērija. Pirmo reizi tas notika Ribentropa-Molotova noziedzīgās vienošanās rezultātā.
Tāpat kā pie mums, padomju vara nāca ar deportācijām, masveida represijām un līdzīgi kā Ukrainā – ar mākslīgu badu cilvēku iebaidīšanai.
Varētu domāt, ka pret padomiski-krieviski-komunistisko varu moldāvu tautai iestāsies noturīgs riebums. Bet tā nav, un vēlētāji atkārtoti ievēlē komunistus un sociālistus. Šāds veselīgas nacionālās imunitātes trūkums ir galvenā mūsdienu Moldovas mīkla.
Par prezidentu moldāvi ievēlējuši prokrievisko sociālistu Igoru Dodonu, sociālistiem ir arī vislielākā frakcija valsts parlamentā. Vēl vienu grupējumu, kuru ironiski sauc par Demokrātisko partiju, vada Moldovas lielākais oligarhs, miljardieris un praktiski šīs zemes valdnieks Vladimirs Plahotņuks. Viņa grupējums bijis pie teikšanas pēdējos gadus un laidis savus taustekļus visos varas atzaros, ieskaitot tiesību sargājošajās iestādēs, tiesās, pat konstitucionālajā tiesā. Pēdējā laikā tā saucamie demokrāti sludinājuši savu atbalstu Moldovas eiropeiskajai izvēlei un sadarbībai ar NATO, par ko izpelnījušies Maskavas dusmas.
Trešais spēks ir tiešām proeiropeiskais bloks “Tagad” (“Acum”) ar Maiju Sandu priekšgalā. Šī partija pēc nesenajām parlamenta vēlēšanām atradās izvēles priekšā, ar kuru no diviem ļaunumiem sastrādāties. Trešā iespēja bija jaunas vēlēšanas, kurām vairs nebija ne spēku, ne naudas un kuru iznākums diez vai būtu citādāks. Izvēlē starp Krieviju un korupciju Maija Sandu un “Acum” nosliecās par labu Krievijai un piekrita sadarboties ar Dodonu un viņa “sociķiem”. Kā jau parasti mēdz būt šādos gadījumos, “Acum” šīs izvēles rezultātā visdrīzāk dabūs arī korupciju, bet tas jau būs rīt.
Nekavējoties sekoja Plahotņuka reakcija. Izmantojot savu kontroli pār Konstitucionālo tiesu, viņš piespieda to pieņemt dažus absurdus un neleģitīmus lēmumus. Piemēram, to, ka trijos mēnešos obligāti ir jābūt 90 dienām (kaut gan mēs zinām, ka ir arī garāki un īsāki mēneši). Vēl viens dīvains lēmums – ja prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu, tad viņam tas obligāti arī jādara.
Tomēr Plahotņuka kontrolētā valdība atteicās atkāpties, viņam piederošie televīzijas kanāli stāsta tautai, ka Dodons un Sandu ir nodevēji un pārdevušies Krievijai.
Par Dodonu tas izklausās ticami, jo viņš savu politisko orientāciju nemaz neslēpj. Bet bija arī viens labums – izskatījās, ka vismaz Moldovā beidzot sakrita ES un Krievijas intereses: kā vieni, tā otri gribēja tikt vaļā no “toksiskā” Plahotņuka.
Un tikmēr pagājušās nedēļas nogalē viena mīkla ir atrisinājusies – vecā valdība, pateicoties ārvalstu spiedienam, ir atkāpusies, konstitucionāla tiesa savus lēmumus atcēlusi. Bet oligarhu Plahotņuks aizbēdzis. Runā, ka uz Turciju… Sestdien par koalīciju vienojusies promaskaviskā Sociālistu partija un proeiropeiskais bloks “Tagad”, par jaunās valdības vadītāju iecelta Maija Sandu.
Bet problēma paliek: tiklīdz Moldova atbrīvojas no Plahotņuka, dienas kārtībā būs cits jautājums – kā tikt vaļā no Dodona un viņa Krievijas sabiedrotajiem?
Vai nebūs tā, ka, atbrīvojoties no vilkiem, Moldova iekļūs hiēnu barā?
Un beigu beigās – kā vispār varēja iekļūt tādā ķezā? Kārtējā Moldovas mīkla. Bet vēl lielāka mīkla – kā no šīs ķezas izkļūt.
