Patlaban lielu daļu pētnieku nodarbina jautājums par Čatalhjujukas mākslas izcelsmi, kas kā daudzfigūru kompozīcijas arī neolīta civilizācijai ir pārsteidzoši savdabīgas. Speciālisti tur saskata līdzību ar agrīnā paleolīta klinšu sienu mākslas analogiem, taču visus mulsina zināmais fakts, ka šīs māksla taču gājusi bojā pašā ledus perioda beigu posmā, kad cilvēka dzīves apstākļi krasi mainījās. Esot pamats uzskatam, ka šī tradīcija brīnumainā kārtā arī vēlāk saglabājusies tieši Anatolijā, ka agrīnā paleolīta māksla tomēr nav pilnībā gājusi bojā. Noskaidrots, ka, piemēram, Spānijas austrumos tā attīstījusies vēl vēlākā periodā. Turklāt Čatalhjujukas freskas ir ārkārtīgi līdzīgas Spānijas senajiem klinšu attēliem. Tas pats esot vērojams saistībā ar Čatalhjujukas kultūras sieviešu statuetītēm. 1
Divgalvainais vulkāns
1963. gada vasarā turpinājās Čatalhjujukas apmetnes izpētes darbi, kad pēkšņi, attīrot kāda nama sienu, arheologi ieraudzīja ļoti neparastu zīmējumu. Tajā pilnīgi viss bija noslēpumains: plankumaina josla, ko veidoja atsevišķi kvadrātiņi, shematisks kalnu atveidojums ar divām virsotnēm, kas izvirda akmeņu masas…
Šī freska ilgu laiku palika neizprasta, kamēr pētniekiem ienāca prātā salīdzināt to ar jau atraktās Čatalhjujukas daļas plānu. Un līdzība izrādījās pārsteidzoša! Proti, nezināmais senatnes mākslinieks freskā bija atainojis savas dzimtās apmetnes plānu. Protams, radās jautājums: kādā nolūkā viņš to darījis? Iespējams, atbildi dod freskas otrā daļa, kas ārkārtīgi atgādina vulkāna izvirduma attēlojumu. Pētnieki sāka Čatalhjujukas tuvumā meklēt vulkānus, un drīz noskaidrojās, ka netālu – 140 kilometru attālumā – patiešām ir kalns Hasandags, kam, tieši tāpat, kā tas attēlots freskā, ir divas virsotnes. Tagad jau zināms, ka šajā kalnā Čatalhjujukas iedzīvotāji ieguva vulkānisko stiklu obsidiānu, ko izmantoja darbarīku un ieroču gatavošanai. Mūsdienās vulkāns ir apdzisis, taču zināms, ka vēl 2. tūkstošgadē p. m. ē. tas darbojās. Un tāds vulkāns katrā ziņā varēja nozīmēt pastāvīgu Čatalhjujukas apdraudējumu, ko senie ļaudis uzskatīja par dievietes mātes dusmu izpausmi. Tieši tāpēc ugunīgais kalns arī ir attēlots senajā freskā.
Cilvēks un metāls
Noskaidrots, ka to materiālu, kurus Čatalhjujukā izmantoja rotu, galvenokārt kreļļu, izgatavošanai, skaitā dažkārt sastopams arī varš un svins. Bet zināms, ka pirmā, pat visprimitīvākā metāla izmantošana saimnieciskos nolūkos sākusies tikai krietni vien vēlāk, proti, pēc vairākām tūkstošgadēm! Šo atziņu apstiprina visi ar šo jomu saistītie dati, kādu zinātnieku rīcībā uzkrājies jau pietiekami daudz. Tad kā to tagad vajadzētu saprast?
Pētnieki pauž, ka, iespējams, metāla apgūšanas process patiesībā tomēr bijis ārkārtīgi ilgs pasākums, katrā ziņā krietni vien ilgāks, nekā iepriekš bija pieņemts uzskatīt, un ir bijušas vajadzīgas vairākas tūkstošgades, lai cilvēks pamatīgi iepazītos ar metāliem un iemācītos savās interesēs izmantot to īpašības.
Čatalhjujukas iedzīvotāji arī šajā jomā bijuši vieni no iesācējiem. Visdrīzāk, viņiem izrakteņu rūda, ko dažkārt nācās uziet, laikam bija tikai un vienīgi neparasta izskata akmeņi, kas turklāt stiprības ziņā atpalika gan no krama, gan obsidiāna, un pagaidām noderēja tikai rotaslietām. Un tomēr – izmantojot izrakteņu rūdas materiālus un pamazām spējot piešķirt tiem noteiktu formu, neolīta cilvēks beidzot uzsāka metāla apgūšanas procesu, un pārsteidzošais šeit tātad ir, ka tas, izrādās, noticis vienlaikus ar keramikas ieviešanu jeb aptuveni 7000 gadus p. m. ē.
