Mirušo ķermeņus Čatalhjujukā apglabāja zem namu grīdas, visbiežāk – tieši zem pavardiem un citiem iekšējiem paaugstinājumiem, kopā ar veltēm – dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem, ieročiem, audumiem, koka traukiem. Mirušo ķermeņus rūpīgi ievīstīja un bieži vien ievietoja pītos grozos vai satina niedru matračos. Tā kā izrakumos bieži atrasti sadalīti skeleti, pētnieki uzskata, ka pirms apglabāšanas ķermeņi ilgi bijuši izlikti zem klajas debess, vēlāk apglabāja tikai kaulus. Dažkārt galvaskausus atdalīja, iespējams, lai izmantotu tos kādā rituālā, jo tie nav atrasti nevienā citā apmetnes vietā. Daži galvaskausi pārklāti ar alabastru un izkrāsoti ar okeru, kas, iespējams, liecina par to, ka dzīves laikā tie piederējuši vietējās elites pārstāvjiem. Tādas tradīcijas sastopamas arī citās neolītiskajās apmetnēs, piemēram, tajā pašā Jerihonā mūsdienu Sīrijas teritorijā. 1
Sienu ornamenti un zīmējumi parasti bijuši medību ainas, vīriešu ar saslietiem falliem, mūsdienās izmirušu lielu pārnadžu, aļņu un grifu attēli. Vēl atrasti arī reljefi leopardu veidā, kas skatās viens uz otru, kā arī liels daudzums sievietes atveidojošu statuetīšu, kuras izgatavotas no marmora, brūnā un zilā kaļķakmens, kalcīta, slānekļa, bazalta, alabastra un māliem. Iespējams, ka statuetītes ataino dievieti māti. Tās bieži atrod graudu glabātavās, kas, kā pauž pētnieki, norāda uz sievišķās dievības kā ražas aizgādnes statusu šajā civilizācijā.
Čatalhjujukas reliģija
Sieviešu atveidojumi mākslas priekšmetos ievērojami pārsniedz vīriešu atveidojumus. Lai gan nekādas kulta būves apmetnē nav atrastas, tomēr statuetīšu, apbedījumu un sienu rotājumu esamība liecina par to, ka Čatalhjujukas iedzīvotājiem bijusi sava reliģija un visnotaļ bagātīga reliģiskā simbolika. Tās telpas, kurās sakoncentrētas sieviešu statuetītes, visdrīzāk, bijušas savdabīgas svētnīcas.
Jau pašā sākumā, 60. gados, atraktas 40 tādas “svētnīcas”. Dieviete atveidota trijos veidos – kā jauna sieviete, kā māte, kura dzemdē bērnu (vai vērsi), un kā vecene, kuru dažkārt pavada plēsīgs putns. Vīriešu dievība parasti attēlota kā zēns vai jauneklis (dievietes bērns vai mīļākais), vai kā bārdains vīrietis, kurš dažkārt jāj uz svētā dzīvnieka vai vērša. Dažkārt līdz diviem metriem augstie reljefie dievietes, leopardu un vēršu galvu atveidojumi izgatavoti no alabastra, koka vai māliem. Dzīvības simboli – sieviešu krūtis un vērša rags – bieži vien savdabīgi apvienoti.
Svētnīcā, kas datēta ar 6200. gadu pirms mūsu ēras, atrasti četri cilvēku galvaskausi, kas novietoti sienā aiz vēršu galvām. Uz vienas sienas attēloti grifi ar cilvēku kājām, kas uzbrūk cilvēkam bez galvas. Pagaidām pētniekiem nav izdevies atšifrēt šo attēlu paustā mitoloģiski rituālā kompleksa būtību.
Neskatoties uz to, ka atrastas šīs “svētnīcas”, pētniekiem tomēr nav izdevies konstatēt nekādas pazīmes par sociālo noslāņošanos un bagātību sakoncentrēšanos valdošās elites rokās. Nav izteikta pat diferenciācija atbilstoši dzimumam – gan vīrieši, gan sievietes saņēmuši vienādu pārtiku, viņiem bijis gluži vienāds statuss sabiedrībā. Aptuveni vienāds ir arī ar vairāk vai mazāk augstu vispārējo sociālo statusu apveltīto vīriešu un sieviešu apbedījumu skaits, kurus var atšķirt pēc tā, ka tajos skelets apbedīts atsevišķi no galvaskausa. Saistībā ar to secināts, ka Čatalhjujukas kopiena nav bijusi ne patriarhāla, ne matriarhāla, tāpēc var izrādīties, ka sieviešu statuetīšu jēga bijusi gluži cita, proti, ne jau dievietes mātes pielūgšana.
